Šajā fotogrāfijā neesmu īstā es. Tā ir sešu manu fotogrāfiju apkopota un skaisti uzlabota versija. Tie, kas mani pazīst, zina, ka es tā neizskatos, bet tie, kuri mani neredz ikdienā, bet zina manus vaibstus, man izsaka komplimentus par skaisto bildi. Reiz uztaisīju kādam cilvēkam fotogrāfijas mākslīgā intelekta aplikācijā, kurā šis cilvēks tika attēlots 30.gadu stilā. Cilvēki priecājās par viņa foto un prasīja, kur tādas bildētas, un noticēja stāstam, ka šis cilvēks sabildējies studijā. Daudzas reizes esmu redzējusi cilvēkus dalāmies sociālajos tīklos ar ierakstiem, kur Arktikā zvejnieki glābj mazos polārlāču bērniņus. Skaisti, mīļi, bet pilnīgi nepatiesi! Man ar manu mediju vērojošu aci šķiet pilnīgi viegli izprast, kur ir kas īsts un kur ir apmāns. Ikdienas foto un video to var atskārst, ja zina, ko meklē. Ko pārāk perfektu, mazliet izplūdušu, lēnīgāku, varbūt piecu pirkstu vietā sešus. To visu var redzēt, bet, skatoties to, cik daudzi ar šiem ierakstiem dalās un nepiemin, ka ieraksts ir mākslīgā intelekta radīts, rodas bažas, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri nesaredz šīs atšķirības. Lai jau ir tie polārlācīši un profila bildes, bet šāds rīks politikas scēnā ir bezgala biedējošs. Kā mēs varam zināt, ka informācija, kuru patērējam, ir patiesa? Tas, ka to rada mākslīgais intelekts, nenozīmē, ka tā nav patiesa. Par patiesu vai nepatiesu kaut ko padara vienkārši fakti.
Eiropas Parlamenta tīmekļvietnē minēts, ka mākslīgā intelekta tehnoloģijas var radīt draudus demokrātijai. Mākslīgais intelekts tiek vainots tiešsaistes “atbalss kameru” izveidē (“online echo chambers”), pamatojoties uz personas iepriekšējo uzvedību tiešsaistē, piedāvājot tikai tādu saturu, kādu lietotājs vēlētos redzēt, tā vietā, lai radītu vidi viedokļu daudzveidībai, vienlīdz pieejamām un iekļaujošām publiskām debatēm. Mākslīgais intelekts var tikt izmantots, lai radītu ļoti reālistiskus viltus video, audio un attēlus, ko dēvē par “deepfake” viltojumiem, kas var radīt finansiālus riskus, kaitēt reputācijai un apstrīdēt lēmumu pieņemšanu. Tas viss var izraisīt krasu viedokļu dalīšanos un polarizāciju publiskajā telpā un ietekmēt vēlēšanu norisi un rezultātus.
Internets tika izveidots, lai atvieglotu mums dzīvi un sniegtu vairāk brīva laika, bet brīva laika mums ir aizvien mazāk un brīvības arī. Nesen domāju, kā būtu, ja vienā dienā tiktu atslēgti visi sociālie mediji. Un, ziniet, uznāca tāda kā atvieglojuma sajūta, kurā tavs interneta tēls sabrūk. Savā dzīvē esmu divas reizes izdzēsusies no “Facebook”, un tā bija ļoti laba sajūta. Bailes, ka tu pēkšņi pazudīsi no zemes virsmas, ir gluži vai nepamatotas. Tu dzīvo savā veidā “īstāku” dzīvi.
Bet šobrīd visa dzīve ir apdraudēta, jo, ja cilvēki tic, ka polārlāču bērniņi, kurus glābj zvejnieki, ir īsti, tad ar mums viss ir pavisam slikti.
