Jau labu laiku, sākot ar ASV prezidenta priekšvēlēšanu cīņām par krēslu Baltajā namā, mēs varam sekot Donalda Trampa ikdienai un par notiekošo tur zinām teju vai vairāk nekā par politiku savā valstī.
Gandrīz nevienas ziņas televīzijā neiztiek bez sižetiem par lielvalsts vadītāju, un, atverot ziņu portālus, tev pretī raugās Trampa seja, kas visbiežāk ir agresīvu emociju pārņemta, laikam smaidošu to “noķert” fotogrāfiem ir pagrūti. Varu droši teikt, ka Edgars Rinkēvičs vismaz šobrīd ziņās ir manāms salīdzinoši krietni retāk. Vai dara mazāk? Noteikti nē, taču likumdošana abās valstīs ir ļoti atšķirīga un iespēja vadīt valsti pēc savas izpratnes un prioritātēm tur daudzkārt vienkāršāka nekā pie mums. Tā teikt, vieglāk uzsist kulaku galdā un pateikt: “Es nolēmu un tā būs!” Tas gan īsti neiet kopā ar viņu demokrātijas principiem, bet, ja jau cilvēkam ir dota tāda vara, tad viņš to izmanto. Ja nepatīk, neko nevar darīt, vai vispār brauc mājās. Stingra imigrācijas politika, kā izskatās, tiešām tiek realizēta, un deportācija draud arī vairāk nekā 100 Latvijas pilsoņiem. Kur vēl pieņemtie lēmumi par tarifiem, citu valstu ietekmes uz ASV mazināšana, solījumi savas intereses aizstāvēt arī ārpus valsts robežām un militāro konfliktu atrisināšana! Tas viss ar domu attīstīt un stiprināt savu valsti, un par šiem centieniem viņam tiešām nav ko pārmest. Ja tas neietekmē citas valstis, tad viss ir jauki, bet īsti tā nesanāk. Reti kad iegūst abi. Kādam ir arī jāzaudē. Kāpēc Eiropas Savienības valstīm ir tik grūti vienoties par nozīmīgiem lēmumiem? Tāpēc, ka katram sava valsts ir pirmajā vietā un atrast kompromisu nozīmē balansēt starp “labi” un “slikti” daudzos jautājumos. “Piedraudēts” tiek arī Eiropai par viņu mašīnu nepirkšanu, mazajiem aizsardzības tēriņiem un vēl sazin ko.
Kāda tad ir ASV prezidenta Donalda Trampa politikas ietekme uz Latvijas iedzīvotāja ikdienu? Pārsvarā nekāda, bet tajā pašā laikā milzīga. Neviens jau nepateiks, ka daži centi klāt maizei ir tāpēc, ka Tramps ieteica palielināt aizsardzības budžetu, vai tāpēc, ka Latvijas kokam tagad būs citi tarifi, vai mūsu eksports viņus vispār neinteresē. Taču tā reāli notiek, jo lielajām valstīm vienmēr ir lielāka teikšana kā mazajām, un pretī jau spuroties var, bet tāpat jau jāsaprot sava vieta. Lai kā mēs to negribētu, mums jāpieturas pie diplomātijas principiem un jābūt ar nedaudz nolaistām galvām, jo lielais brālis mazajam vienmēr var palīdzēt.
