– Zigi, tu atkal samelojies? – Jautrīte koķeti piemiedza kreiso aci, bet viņas pirksti rotaļīgi pieskārās vīrieša mēteļa pogai.
– Ja godīgi, tad tikai pavisam nedaudz… sabiezināju krāsas, – gluži samulsis no nekautrīgā tiešuma, izstostīja Zigurds. – Tikai kādu nieku, vien tik, cik melns aiz naga, – viņš centās ar smaidu labot situāciju, nez kāpēc iedomājoties, ka vislabāk to izdosies panākt ar skolas gados ierasto attaisnojumu.
Sadrūvējies par nodevīgo sārtumu, kas vēl joprojām bija jūtams sejā, un kaitinošu miklumu starp lāpstiņām, Zigurds tā arī nespēja atslābt. Varbūt tāpēc, ka apzinājās: samelojies ir patiešām krietni par daudz, bet varbūt tāpēc, ka nesaprata, kā labāk nobeigt šo neveiklo sarunu.
– Varbūt vēlies uzaicināt ciemos? – Jautrīte itin šķelmīgi pasmaidīja, gluži kā skolas gados. – Neesam jau vairs nekādi bērni, lai vecākiem būtu jāprasa atļauja.
“Ak, vai, arī to viņa nav aizmirsusi,” Zigurds pievēra acis, bet prātā jau atskatījās uz rīta pusē atstātā dzīvokļa kārtību. Kopš sieva bija pārcēlusies uz dzīvi pie meitas ārzemēs, viņš īpaši neaizrāvās ar putekļu slaucīšanu un drēbju skapja kārtošanu. Arī ledusskapī nebija nekā daudz vairāk par pustukšu pelmeņu paku. Kurš gan to varēja paredzēt, ka sen nesatikta klasesbiedrene tā pēkšņi uzprasīsies ciemos? Kamēr prāts drudžaini meklēja piemērotākos atrunu vārdus, Jautrīte, atmetusi draisko bērnišķību, kļuva nopietna un pati steidza glābt neveiklo situāciju:
– Piedod, es saprotu, ka šis viss tā pēkšņi, tu tikko no darba un es arī garāmbraucot. Ja vien tev nebūtu iebildumu, varbūt citudien? Mums noteikti būtu par ko parunāt.
“Tas nu gan tiesa,” gluži atviegloti uzelpoja Zigurds un steidza pierakstīt Jautrītes telefona numuru – šādu iespēju viņš negribēja laist garām.
– Varbūt jau šīs nedēļas nogalē, – mirkli apdomājies, viņš noteica. – Es piezvanīšu.
Vēlāk vakarā, mirkli pa mirklim atceroties šīsdienas sarunu, Zigurds gan sāka šaubīties – varbūt labāk aizmirst šo tikšanos, izlikties, ka tādas vispār nav bijis? Tajās atmiņās, kas viņam bija saglabājušās no skolas laika, netrūka bērnišķīgas greizsirdības un skaudības, puiciskas bravūras un muļķības, kas visai bieži robežojās ar ļaunumu. Vesela virkne it kā sīku pāridarījumu, par kuriem tagad pašam bija kauns. Gribi vai negribi nācās atzīt, ka lielu daļu nesaskaņu radījis tieši viņš pats – ar savu vēlmi izcelties, ar nesavaldīgo mēli, bagāto iztēli un nelokāmo pārliecību, ka atliek tikai pievienot kādu asaru savam bērnišķīgi nevainīgo acu skatienam un no visām nepatikšanām var iziet nesodīts.
No vecākiem Zigurds bija mantojis cēlu uzvārdu – Ziemelis, kas savienojumā ar vārdu izskanēja īpaši skanīgi un klases skolēnu sarakstā nodrošināja vietu lejas galā. Tā bija zināma privilēģija, jo reti kurš skolotājs uzdoto vielu sāka atprasīt no saraksta otra gala. Zigurdam gan nebija par ko uztraukties – mācības viņam padevās viegli, un, ja vien viņa klasē nemācītos Jautrīte, Atis Otomārs un Zāģis, skolas laiks būtu palicis krietni gaišākās atmiņās.
Jautrīti zināja visa skola, jo viņa bija ne tikai sprigana, moža un gudra meitene, bet arī tik skaista kā Zigurda māsai Zaigai uzdāvināta Polijā ražota lelle – viegli sukājamiem, cirtainiem, tumšiem matiem, lielām, kastaņbrūnām acīm, apaļiem vaigiem un jauku bedrīti zodā. Izgatavota no mīksta plastikāta, tā bija elastīga, lunkana, paklausīga un visiem mīļa, jo prata gan aizvērt acis, gan maigi izrunāt “mamma”. Ak, kas gan ir lelle! Jautrīte Zigim šķita pati skaistākā un jaukākā no visām viņam zināmajām meitenēm, tāpēc jau no pirmās skolas dienas viņš centās būt meitenes uzmanības lokā.
Zigurda un Jautrītes mammas strādāja vienā darbavietā – dārzniecībā, kur reizēm pēc skolas satikās arī abi bērni. Jautrīte, kā visām meitenēm pieklājās, rātni staigāja gar viņai ierādītajām puķu kastēm un ar mazu lejkanniņu laistīja stādus, līdz tie visi bija saņēmuši veldzi. Saprotams, ka arī Zigurdam gribējās darīt to pašu, bet – cik tad ūdens var izdzert tāda puķe? Mamma viņu norīkoja citā darbā – novākt nezāles. Ar tādu darba sadalījumu Zigis, protams, nebija apmierināts, tāpēc drīz vien iemācījās noslēpt Jautrītes kanniņu un ar nevainīgu skatienu apgalvot, ka neko par to nezina, gan jau viņa pati, sliņķe tāda, negribēdama strādāt, to noslēpusi. Līdzīgi no siltumnīcām pazuda arī Jautrītes mazais spainītis, grābeklītis un kaplītis, un pēc abu mammu ieskatīšanās Zigurda nevainīgajās, neziņas pilnajās acīs, kurām īpaši nelaimīgām izskatīties ļāva acīs sariesušās asaras, zudībās vienmēr tika vainota pati Jautrīte – esot pārāk pavirša un izklaidīga. Zigim patika vērot, kā meitenes lielajās acīs sariešas asaras – tad viņa izskatījās īpaši skaista.
Arī Atis Otomārs bija īpašs gadījums, kaut raksturā gluži pretējs Jautrītei. Kusls un lempīgs tusnītis, viegli ietekmējams un pakļaujams, jo bailīgs, kā dēļ visai ērts izsmiekla objekts, kurš nekad neiebilda saviem pāridarītājiem, vien valgām acīm un pavērtu muti ieinteresēti lūkojās notiekošajā. Apspļaudīts sols, ar krītu nosmērēts krēsls, ciešā mezglā sasietas sporta apavu auklas, saķēzīts pusdienu ķīselis, pazudušas drēbes, ar olu čaumalām piebērta skolas soma… Pie rokas noķert pāridarītājus gadījās reti, parasti šie darbi tika paveikti, citiem neredzot, vien retu reizi kāds palepojās ar savu veikumu. Nostāties Ata Otomāra pusē vai sūdzēties skolotājai nozīmēja pašam kļūt par apsmieto, tāpēc atbalsta viņam klasē nebija. Atļauties stāties pretī šīm nejēdzībām uzdrīkstējās vienīgi visu mīlētā Jautrīte.
Zigis reiz bija mēģinājis viņai nostāties blakus – kad klases lielākais dauzoņa Juris paķēra Ata Otomāra somu un tās saturu sāka izmētāt pa visu telpu, kaut tūlīt bija jāsākas stundai. Brīdī, kad Juris un Jautrīte bija iekrampējušies Ata Otomāra somā, Zigis nejauši atradās turpat blakus un loģiski, ka metās palīgā meitenei. Pārējie puikas, to pamanījuši, acumirklī klupa virsū Zigim, apsaukājot par puņķutapu un skuķi, un piedraudēja pielīmēt pie sola. Lai pierādītu savu piederību puiku sugai, Zigis nākamajā dienā Ata Otomāra krēslu nosmērēja ar brūnu guašas krāsu. Jautrīte bija tā, kura nelaimīgajam puikam palīdzēja nomazgāt krēslu, bet Zigis, smejošu puiku bariņa ieskauts, stāvēja turpat blakus un skaļi zvaigāja. Tā kā arī šoreiz skolotājai neizdevās noskaidrot idejas autoru, kaut Zigim vienīgajam ienadži krāsojās brūnā krāsā (viņš vakarā mammai esot palīdzējis kartupeļus mizot), kā gan lai nenotic viņa nevainīgajam skatienam un pārliecinošajam stāstījumam? Skolas pagalmā pēc stundām slotas vicināja paprāvs puiku bariņš, bet viņiem nebija skumji – klusībā tika plānots jauns atentāts.
Nievājošo klases attieksmi pret Ati Otomāru vairoja arī viņa dubultais vārds, kas dažu skolēnu izpratnē reizēm tika rakstīts kā viens, līdzīgi kā Annamarija un Margarita. Lūgumu vai drīzāk pavēli viņu atvasi uzrunāt abos vārdos skolotājai bija izteikuši vecāki, kā vēlāk tika spriests – lai izvairītos no uzvārda lietošanas. Tā kā puikas vectēvs esot dižs kara veterāns, Otomāra vārdu vajagot godināt ik dienu, un nekāds Atis to nespējot aizstāt. Protams, arī mājās viņš tiekot saukts abos vārdos, un – kas gan tur slikts? Patiesais iemesls atklājās, tikai saņemot pamatskolas atestātu – Ata Otomāra uzvārds bija Mīkstais.
Ceturtajā klasē pret Ati Otomāru aizsākās īpaša diversija – klasesbiedri uzsāka tādu kā sacensību, kurš par tusnīti spēs pastāstīt (lasīt: izdomāt) visriebīgāko nejaucību. Jāatzīst, ka pats puika šos izdomājumus vismaz ārēji uztvēra absolūti vienaldzīgi, un, ja tā padomā, tad savas rīcības attaisnojumam Zigurds tagad teiktu: nekā ļauna jau tajā visā nebija, drīzāk – tas kļuva par tādu kā savdabīgu uzjautrināšanos. Ja sākumā klase zvaigāja par to, ka Atis Otomārs fizkultūrā, metot kūleni, skaļi nopurkšķinājis, mūzikas stundā dziedot gluži nevietā atraugājies un pusdienās mērces vietā ēdis puņķus, tad pēc Jautrītes teikuma, ka tas nemaz neesot smieklīgi, situācija nedaudz izmainījās – Atis Otomārs aizstāja vienu no varoņiem tolaik populārajās anekdotēs par Čapajevu un Petju. Ja kas, tad tieši Zigis bija tas, kurš aizsāka šo joku sēriju, jo ļoti centās izpatikt Jautrītei. Jāatzīst, ka, dzirdot šos jokus, viņa patiešām reizēm smējās, un, atnācis mājās, Zigurds katru vakaru tirdīja tēvu: “Pastāsti vēl kādu anekdoti par Petju!” Kad arī šī joku sērija sāka izsīkt, Zigis jau bija tik tālu uztrenējies, ka pats prata sacerēt gana asprātīgus tekstiņus. Galvenais, lai tie patiktu Jautrītei, lai viņa smietos. Par Ata Otomāra patiesajām izjūtām jau labu laiku neviens vairs neinteresējās.
Uzsākot piekto klasi, Zigis jau bija kļuvis par atzītu humora veci, bet atgadījās kas tāds, kas pār iegūtajām Jautrītes simpātijām pārvilka treknu svītru.
Klases uzkopšanu skolēni parasti veica divatā: puisim pienācās fiziski smagākais darbs – uzcelt un nocelt krēslus no galdiem, kā arī notīrīt tāfeli, meitenei – izslaucīt un izmazgāt grīdu, un apliet puķes. Skolotāja uzskatīja, ka šī procesa laikā nav nepieciešams atrasties audzēkņiem blakus, pietiks, ja reizēm pavērs durvis un izteiks kādu vērtējošu piezīmi. Piektā klase – tas tomēr ir gana atbildīgs vecums.
Dienu, kad Zigim pārī bija iedalīta Jautrīte, viņš gaidīja ar lielu nepacietību. Klusībā viņš jau bija izlēmis, ka ļaus meitenei apsēsties skolotājas krēslā – kā princesei, kā karalienei un neko nedarīt – viņš pats visu paveiks. Arī mamma atzina, ka tā būtu patiešām vīrišķīga un džentlmeniska rīcība.
Diemžēl ne visām skaistajām iecerēm lemts piepildīties. Jautrīte kategoriski atteicās neko nedarīt un stingri ieķērās birstes kātā, kas tobrīd atradās Zigurda rokās. Abi sāka grūstīties un stumdīties kā tādas marionetes, smieties un dusmoties, jo neviens negribēja piekāpties, tāpēc pat nepamanīja, kā birstes kāts aizķēra pie skolotājas galda uz postamenta novietoto mājas svētības podu. Vienā acumirklī – ar dobju būkšķi, māla lauskām un ķepīgu melnzemi – izšķīda visa jautrība.
– Nuuu gan būs ziepes! – abi vienlaicīgi izdvesa un sastinga kā sālsstabi.
No malas tas noteikti izskatījās pēc tolaik iecienītās rotaļas “Salkas” jeb pareizāk – “Kusties vai sasalsti”, ja vien abiem pie kājām negulētu dienas lielākā problēma. Tagad svarīgi bija izlemt, kā visu piemēsloto ātri sakopt, pirms skolotāja paver klases durvis. Grūtākais uzdevums izrādījās cita poda atrašana cietušajam telpaugam.
– Varbūt varam izmantot garderobē pamesto zilo plastmasas spainīti? – ieminējās apķērīgā Jautrīte un jau pēc īsa brīža itin prasmīgi sarausa tajā savākto izbirušo zemi.
Tai pa vidu ietupināt cietušo mājas svētību vairs nebija liela māksla. Novietots vecajā vietā, augs izskatījās gluži labi, ja vien ne tas zilais spainītis…
– Varbūt aplīmēt ar baltām papīra lapām?
– ieminējās Zigis, bet līdz šī plāna apspriešanai abi tā arī netika – pavērās klases durvis, un pirmais, ko skolotāja ieraudzīja, protams, bija zilais spainītis.
Laba viņiem bija klases audzinātāja – balsi nepacēla, kaktā stāvēt nelika, vien centās sarunāties kā ar pieaugušiem:
– Vai jūs nepaskaidrotu, kas šeit īsti noticis? Es tā kā nemanīju zemestrīci.
– Nuu… Es tā kā sāku slaucīt grīdu, – parasti valodīgais Zigis apdomīgi meklēja vārdus, – bet tad Jautrīte ieķērās birstē un… viņa nogāza podu.
Zigis pats nesaprata, kāpēc tā pateicis, kāpēc pēkšņi nobijies. Tie vārdi vienkārši izspruka, gluži kā kādreiz bērnībā. Arī Jautrīte no šādas negaidītas apsūdzības stāvēja gluži mēma, un tikai ar zemi apķepušās, netīrās rokas liecināja, ka gluži bez līdzdalības visā notikušajā viņa nav.
Iespējams, ka skolotājai tomēr bija citas domas, jo, nedaudz pieliekusies, viņa cieši ieskatījās Zigurdam acīs:
– Bet ja nu tomēr viss notika kaut kā citādāk?
– N-ne-e, – izstomīja Zigis, un, piešķirdams sejai savu visnevainīgāko skatienu, centās izspiest pāris asaru. – Es nesaplēsu podu.
– Tu tiešām nemelo, pat ne tik, cik melns aiz naga? – skolotāja pārjautāja.
Tīri instinktīvi Zigis paskatījās uz savām rokām – tieši vakar nagi tika kārtīgi apgriezti, tāpēc nevienam melnumam tur nebija vietas. Viņa rokas bija tīras.
Todien viņi ar Jautrīti nepārmija ne vārda – varbūt tāpēc, ka skolotāja vairs neatstāja klasi, jo palīdzēja meitenei sakopt grīdu, bet varbūt tāpēc, ka viss jau bija pateikts. Toties nākamajā dienā Zigurda ienākšana klasē tika sveicināta ar īpaši skaļu un daudzbalsīgu sveicienu no meiteņu puses:
– Re, Zigis Melis ieradies!
Loģiski, ka pēc negadījuma ar puķu podu Jautrītes simpātijas bija zaudētas, un savu jauno attieksmi pret Zigi viņa izrādīja visai atklāti un nepārprotami: klasē grieza viņam muguru, tas kopš pārsēšanās uz brīvo vietu priekšējo solā kļuva itin viegli izdarāms, un, ja nu arī kādā brīdī patrāpījās puisim ceļā, tad, piemiegusi acis, nikni uzšņāca:
– Zigis Melis!
Zigurdam par laimi, Jautrītes izdomātā iesauka atsaucīgi uzņemta tika vienīgi klases meiteņu lokā. Pie katra mazākā iemesla vai vajadzības viņas klaigāja vietā un nevietā:
– Zigi Meli, palaid garām! Zigi Meli, nestāvi gaismai priekšā! Zigi Meli, tu atkal melo?
Zigurdam par laimi, puikas, kā jau līdz šim, solidāri turējās klases mutīgākā puiša pusē un goddevīgi sāka viņu uzrunāt uzvārdā: “Ziemeli, tas tev”, “Ziemeli, ejam”, kā arī centās nepalikt meitenēm parādā – pāris dienu laikā ar jaunām iesaukām bija apveltītas visas šajā apsaukāšanās procesā iesaistītās. Tā kā visskaļāk un visagresīvāk uz notiekošo reaģēja Jautrītes Kodītes tuvākā draudzene Liene Ziepe, viņas vārds drīz vien nomāca pārējos. Šķita, ka puikas tīri vai aizrāvušies ar izvairīšanos no Lienes mestajiem zīmuļiem, lineāliem, grāmatām, saburzītajiem papīriem un visa kā cita, kas vien meitenei gadījās pie rokas.
Protams, mūžīgi tas tā turpināties nevarēja – kādā ļoti skaļā kaismīgas apsaukāšanās un apmētāšanās brīdī klasē ienāca skolotāja, un visiem nācās ne tikai noklausīties audzinošu lekciju par izglītota cilvēka uzvedību, bet arī pusi no mācību stundas nostāvēt miera stājā pie saviem soliem, klausoties jauno vielu. Stingri nosolījusies pie vajadzības šo ētiskas uzvedības mācību skolēniem atkārtot vēlreiz, skolotāja turpmāk itin bieži starpbrīžos pavēra klases durvis.
Kā jau tas labi zināms, katrs ierobežojums rada pretreakciju, un tā notika arī šoreiz – drošības labad pie durvīm tika nostādīts dežurants. Visai drīz atklājās, ka ziņotājs ne vienmēr atradās sava uzdevuma augstumos – sarunas, kas reizēm mēdza aizsākties tieši starpbrīžos, visai bieži spēja novērst pat vismodrāko sargu uzmanību. Vēl pāris reizes daļu mācību stundas nostāvējuši kājās, visi nonāca pie vienprātīga slēdziena: visefektīgākā apsaukāšanās sanāk pēc stundām – garderobē un skolas pagalmā. Kādu laiciņu paplosījušies uz jaunās skatuves un secinājuši, ka abi šīs jautrības iniciatori – Jautrīte un Zigis – tikpat kā vairs nesprēgā, pamazām pieklusa arī pārējie, jo – kaut kad jau visas muļķības apnīk…
Tieši tad klasē ieradās jauns skolnieks, kurš jau tūlīt tika nokristīts par Zāģi. Lielas gudrības gan tur nevajadzēja – tas bija tikai tāds loģisks uzvārda Zāģeris saīsinājums, turklāt Māra tēvs strādāja kokzāģētavā, ko ne tik sen bija dibinājis Ziemelis vecākais, un visai bieži mēdza tēvam tur palīdzēt.
Kad atklājās, ka Zāģis dzīvo Ziemeļiem gandrīz vai kaimiņos, puiši uz kādu laiku patiešām satuvinājās, kaut itin nemaz nelīdzinājās viens otram. Lokanajam Zigim gaita bija atsperīga un aša, bet plecīgajam Zāģim – lācīga un lēna. Zigim patika izrunāt visu, kas mēles galā, bet Zāģim – klusējot apdomāt un tikai tad pateikt kaut ko īsu un kodolīgu. Zigis bez vilcināšanās spēja sacerēt visneiedomājamākās lietas, bet Zāģis – klusējot skatīties kaut kur tālumā un beigu beigās tikai klusi nopūsties.
Iespējams, ka tieši ar šo dziļdomību un kluso nopūtu puisis bija piesaistījis meiteņu uzmanību, jo visas kā viena centās iekarot nopietnā puiša simpātijas. Pārāk daudz ieroču viņu rīcībā nebija: ar košām drēbēm un spilgtām lūpām skolā izcelties nedrīkstēja, nācās izdomāt citus paņēmienus, un izrādījās, ka to netrūkst.
Būdams vecākais četru bērnu ģimenē, Māris bija radis rūpēties par mazajām māsām, izlīdzēt viņām visos sīkumos un būt mammas vietā, kad tās vairs blakus nebija. Laikam jau tādēļ viņš ne uzreiz saprata, kāpēc dažām meitenēm pārāk bieži no rokām izkrīt pildspalva un paripo tieši zem viņa sola, kāpēc kādai grūti aizvērt somu, kāpēc neizdodas aizsniegt tāfeles augšējo malu…
Meitenes puisi vienmēr uzrunāja īstajā vārdā, bet no Jautrītes mutes tas izskanēja īpaši maigi. Māra klātbūtnē viņa parasti kļuva klusa un kautrīga, reizēm piesarka un pieglauda kuplās matu cirtas. Zigim šķita, ka tieši tā dara iemīlējušās meitenes, un senās simpātijas (vai drīzāk greizsirdība), kas uz skaļo apsaukāšanās laiku bija pieklusušas, atgriezās ar jaunu vilni.
Protams, Zigurds cīņā devās ar savām metodēm – amizantiem un aizraujošiem safantazētiem stāstiem, kas novērstu Jautrītes uzmanību no Māra, bet – meitene uz viņa pusi pat neskatījās. Ja nu kādu reizi arī gadījās tuvumā, tad tieši pajautāja:
– Zigi Meli, tu atkal melo?
Zigurds saprata, ka jāķeras pie uzskatāmākiem variantiem. Pamanījis, ka kāds no vecāko klašu skolēniem starpbrīdī kopā ar draugiem slepus kūpina cigaretes, un turpat pagalmā pacēlis zemē nomestu krāsainu košļājamās gumijas papīriņu, Zigis iesteidzās klasē un kā lielu noslēpumu izsauca:
– Eu, veči, Juris šodien aiz skolas stūra tirgoja cigaretes! Vismaz piecas paciņas viņam kabatā bija, un ne jau tās lētākās! Importa! Veselam baram pietika! Un, re, košļenes arī viņam bija! Pat meitenes no viņa pirka! Tikai nevienam to nestāstiet!
Protams, visi skatieni pievērsās Zigim, un vēl pēc brīža daži jau steidza to visu skatīt savām acīm. Jura gan pie stūra vairs nebija, un, pat ja viņš tur būtu bijis, sīkajiem viņš tāpat teiktu, ka nekā tāda nebija.
Jautrīte gan neskrēja līdzi ar citiem, bet Zāģim blakus viņa arī vairs nestāvēja, jo steidza Zigim uzdot savu mūžīgo jautājumu: – Zigi Meli, tu atkal melo?
Citā dienā, kad pie skolas parādes durvīm bija piestājis lepns auto, Zigis aizelsies ieskrēja klasē:
– Ja jūs zinātu, kas tur atbrauca! Visīstākā televīzijas zvaigzne! Garā spīdīgā kleitā, tādā apspīlētā, lieliem pupiem! Gurnus grozīdama, viņa pienāca un prasīja, kur direktore, un es viņu aizvedu uz skolotāju istabu!
Protams, Jautrīte uzreiz aizmirsa Māri un metās pie loga, no kura vislabāk varēja pārskatīt pagalmu – Zigis viņai tur jau bija aizņēmis vietu. Diemžēl pēc dažiem mirkļiem atskanēja zvans un visiem nācās atgriezties solos. Zigim par lielu atvieglojumu skolotāja par atbraukušo viesi atbildēja izvairīgi:
– Tie mūsu skolas absolventi, svarīgi viesi.
Būdams vērīgs un izmanīgs dažādu faktu izmantošanā savā labā un nez kā spēdams vienmēr izsprukt neatmaskots, Zigis laiku palaikam izspēlēja tamlīdzīgus jokus vai pareizāk – sīkus, grūti pierādāmus melus, tik vien, ka tas nebija īstais ceļš uz Jautrītes simpātiju atgūšanu. Vajadzēja domāt ko pilnīgi citu – kaut ko tādu, kur Zāģim nebūtu vietas.
Zigim par laimi, tēvs pēkšņi izlēma nedēļas nogalē zāģētavas darbinieku ģimenes aizvest atpūtā uz Palangu. Zigurds uzreiz apjauta: šī ir viņa lielā iespēja! Kamēr vecāku nebūs mājās, sarīkos ballīti klasesbiedriem! Ja jau ceļot aicinātas visas darbinieku ģimenes, tad Zāģis ar māsām gan jau arī brauks. Tik vien, ka pašam tad jāizdomā kāds nopietns iemesls, lai varētu palikt mājās. Īsti skaidrs nebija arī tas, kā labāk visiem klasē pateikt par plānoto ballīti, turklāt tā, lai šī ziņa nenonāktu Zāģa ausīs. Informācijas noplūde šajā gadījumā nebija pieļaujama.
Domājot par pašu ballīti, Zigurdam plāns bija skaidrs: mūzika – no platēm, kompots – no burkām, zaptsūdeni samaisīs, cik vajag, par kaut ko grādīgu pat nedomās, lai nesanāktu nepatikšanas, un pats galvenais: lai Jautrītei rastos vēlēšanās atbraukt, uzaicinās māsīcu Zani – viņa jau trešo gadu studē aktiermākslu, tāpēc astotās klases meitenēm par viņu vajadzētu būt lielai interesei. Ātrāk par piektdienu gan viņai zvanīt nevarēs, arī citiem neko agrāk teikt nedrīkstēs, lai visa iecere neizjuktu. Īsu brīdi Zigis apsvēra domu, vai neuzrakstīt smukus ielūgumus, kā to reiz darīja mamma, aicinot radus un draugus uz savu jubileju. Tādus būtu viegli klasē izdalīt, nepiesaistot Zāģa uzmanību. Jā, laikam tieši tā jādara.
Zigurdam par laimi, piektdienas rītā atklājās, ka Zāģis nemaz nav ieradies skolā. Tas, protams, atviegloja situāciju – tagad Zigis varēja braši lēkt uz sola un skaļā balsī aicināt visus uz sestdienas ballīti, kā galveno kārti izspēlējot ziņu par jaunās, topošās aktrises Zanes piedalīšanos (nu un tad, ka viņa pati vēl to nezināja). Jautrīte, protams, reaģēja nekavējoties:
– Tā aktrise ar garo brokāta kleitu un lielajiem pupiem? Zigi Meli, tu atkal melo?
– Es nekad nemeloju! – nikni atbildēja Zigis, pie viena neaizmirstot sakrustot vidējo un rādītājpirkstu aiz muguras paslēptajai rokai, it kā tā varētu pasargāt sevi no melošanas sekām. – Aktrise būs, tikai cita – jaunāka!
– Un tavi vecāki patiešām piekrita, ka šitāds bars dauzoņu ierodas jūsu mājās? – Jautrīte nebeidza iztaujāt, un Zigim atkal nācās sakrustot pirkstus, pirms pārliecinošā tonī atbildēt:
– Protams! Šie visi taču ir mani draugi! Vai gan viņi neprot labi uzvesties?
Sods par šīsdienas melošanu Zigi panāca vingrošanas stundā, kad, laikam jau no prieka par veiksmīgo plānu īstenošanos lecot augstlēkšanu, diezgan sāpīgi sašķiebās kājas potīte. Tiesa, ilgi Zigis par šo nelaimi neskuma – re, kur arī iemesls, kādēļ nebraukt ekskursijā! Turklāt – tepat arī loģisks lūgums vecākiem pierunāt Zani divas dienas pieskatīt pusklibo brālēnu. Viss nokārtojās kā pēc labākā scenārija.
Tēvs patiešām daudz neiebilda – ko tu klibam padarīsi, un Zane sestdienas rītā ieradās visai agri. Zigim pilnīgi pietika laika, lai “izveseļotos” un pierunātu māsīcu nevienam neatklāt viņa mazo mānīšanos, turklāt šī būšot arī laba iespēja jautri nosvinēt Zanes gaidāmo dzimšanas dienu.
Kopīgiem spēkiem sasmērējuši kalnu sviestmaižu, krāsnī sacepuši lielu bļodu skaisti apbrūninātu kartupeļu, uzklājuši galdu un atlasījuši kaudzīti iecienītāko skaņuplašu, abi ķērās pie deju plača atbrīvošanas. Visvairāk Zigis bažījās par Jautrīti: ja nu vecāki viņu neatved? Kājām viņai paprāvs gabals ejams, tāpat kā vēl dažiem, par kuru neierašanos gan Zigis īpaši nepārdzīvotu.
Pirmie atskrēja tuvākie klasesbiedri un tūlīt ķērās pie skaļruņu pievienošanas plašu atskaņotājam. Mūzika jau dārdēja pa visu pagalmu, kad uz velosipēdiem pagalmā iejoņoja četras meitenes, no kurām tikai viena mācījās Zigurda klasē. Tad no autobusa ceļa galā izkāpa vēl paprāvs bariņš, un jautrība varēja sākties. Labi, ka Zane, ilgi nedomājot, iesaistījās notiekošajā un brīdī, kad Lienes mamma atveda savu meitu, Jautrīti un vēl divas meitenes, izgāja pagalmā viņas sagaidīt. Lienes mamma, protams, gribēja satikt Zigurda mammu, un Zane ar pieauguša cilvēka atbildību paskaidroja, ka šobrīd viņai esot uzticēta saimnieces loma. Labi, lai jau tā būtu – Lienes mamma neiebilda, vien pieteica, ka pēc trim stundām atbraukšot meitenēm pakaļ.
Gan jau viss arī tā labi un pareizi būtu beidzies, ja vien ne tās trīs alus pudeles, ko Didzis bija nočiepis tēvam, un vīns, ko Jānis bija izdiedelējis no kaimiņa. Meitenes gan šo trauku tukšošanā nepiedalījās, jo krietnu laika sprīdi patiešām klausījās Zanes stāstos par jauno aktieru gaitām, bet tad puišiem sagribējās dejot… Sākumā gan viss vēl turējās rāmjos – Zigis no sirds izdejojās ar Jautrīti, Jānis ar Lieni, Didzis ar Silvu, bet – laiku palaikam puiši kaut kur nozuda, un, kad atgriezās, sāka grābstīties, ķerstīties, ļodzīties, zviegt un rēkt, un brīdī, kad Lienes mamma ieradās pēc savām aizbilstamajām, ļembasts jau bija visai pamatīgs.
Kad pirmdien visi jau bija sasēdušies solos, klasē ienāca Jāņa mamma. Izrādījās, ka puikam pēc stiprinātā vīna dzeršanas palikusi slikta dūša, tāpēc tagad vajadzēja meklēt un atrast vainīgo. Pēc ieilgušas skaidrošanās, kas visiem iesaistītajiem lika sēdēt noliektām galvām, skolotāja jautāja:
– Zigurd, vai tavi vecāki patiešām atļāva rīkot šo ballīti, kaut zināja, ka paši nebūs tur klāt?
– Protams, – nepadevās Zigis. – Nekā tāda jau mēs tur nedarījām, dejojām, un es nezinu, no kā Jānim palika slikti, mēs jau tikai zaptsūdeni dzērām un kompotu ēdām. Varbūt tas bija ierūdzis?
– Un tu tiešām nemelo? – ar greizu smaidiņu sejā jautāja skolotāja. – Pat ne tik, cik melns aiz naga? Tu jau zini – man būs jāzvana taviem vecākiem.
Un Zigis atkal kā kādreiz tīri instinktīvi palūkojās uz savām rokām. Arī šoreiz tur nemanīja neviena melnumiņa.
(TURPINĀJUMS SEKOS)
