Bija piektdiena. Pēc darbdienas iegāju veikalā, lai kaut ko nopirktu vakariņu galdam. Un tur man garām aizdungoja mazs skuķēns kopā ar tēti. Meitēnam nebija vairāk par trim gadiem. Viņa skaļā balsī dziedāja pašsacerētu dziesmiņu ar apmēram tādiem vārdiem: “Ir piektdiena, urā!” Kļuva tik līksmi ap sirdi! Bērns priecājās par to, ka nedēļas nogali pavadīs kopā ar tēti. Tik maz un tik daudz vajag pilnīgai laimei. To pašu varu teikt par sevi un tēti, kaut sen vairs neesmu maza meitene. Tomēr arī man ir laime savos nupat jau 62 gados būt blakus savam 92 gadus sasniegušajam tētim Jāzepam.
Tie skaistie brīži, kas piešķiļ dzīvei omulību un prieku, mīkstina citus – grūtos, traģiskos vai vienkārši garlaicīgos.
Un te ir vēl viens stāsts vai vērojums. No rīta gāju uz darbu un pamanīju ietves malā guļošu gadus 17 vecu jaunieti. Kāda sieviete ar sniegu rīvēja viņam pieri un neļāva strauji celties kājās. Viņa man skaidroja – puisis iznācis no medicīnas iestādes un saļimis. Es sāku meklēt savā somā minerālūdens pudeli, lai iedotu puisim. No medicīnas iestādes izskrēja kāds vīrietis, piecēla puisi, cieši turēja, lai vestu atpakaļ siltās telpās. Mediķe izskrēja ar ožamā spirta pudelīti. Re, savstarpēji pilnīgi nepazīstamu cilvēku rīcība bija saskaņota un atbalstoša.
Un vēl viens piemērs. Šoreiz omulības viesējs manā dzīvē (un ne tikai manā) bija AS “Talsu autotransports” satiksmes autobusa šoferis. Pulksten 15.10 Rīgā, Teikā, iekāpu autobusā, lai brauktu uz Gulbeni. Braucām. Sniegs, ziema. Pa ceļam kaut kur mežā redzējām stāvošu vieglo auto un divus cilvēkus pusmūža gados – sievieti un vīrieti, kurš bija pacēlis roku, aicinot autobusu apstāties. Nodomāju, ka neapstāsies. Nav taču tur marķētās pieturvietas pēc pieprasījuma. Bet šoferis piestāja, uzņēma pasažieri – sievieti, kura nopirka biļeti līdz Gulbenei.
Tikai daži zibšņi no manas dzīves piecu dienu laikā… Un tik daudz labo sajūtu par to, ka mēs patiesībā esam gatavi redzēt, dzirdēt, just citus cilvēkus, priecāties un bēdāties kopā ar viņiem un par viņiem. Esam gatavi arī palīdzēt, atbalstīt, glābt, nepamest. Tāpēc gribas domāt un ticēt, ka mēs būtu ļoti cilvēciski un vienoti arī krīzes brīžos, pat “X stundā”, ja tādu mums būtu lemts piedzīvot. Nav pamata panikai. Arī tad, ja sastopam kādu, kurš ir citāds, atšķirīgs no vairākuma. Kā, piemēram, Rendijs Indars Dikmanis. To nodomāju, kad “Dzirkstelei” gatavoju interviju ar šo jaunieti.
