
Gulbeniete Dina Markova ir vadītāja sešiem deju kolektīviem dažādās vecuma grupās. Viņa vada divus bērnu kolektīvus un četrus pieaugušo dejotāju kolektīvus. Jaunākajam dejotājam, kuru māca Dina, ir 7 gadi, bet vecākajam mazliet pāri 70. Viņas vadītajos kolektīvos dejo arī visa ģimene – meita Laine, dēls Niks un vīrs Gints.
Pērnā gada nogalē pasākumā “Gulbenes novada kultūras balva 2023-2024” nominācijā “Sabiedrības simpātijas” balvu ieguva pasākums Litenē “Ziemas danči Litenes muižā”, kuru realizēja vietējie iedzīvotāji saviem spēkiem. Par šo pasākumu balvu saņēma Litenes tautas nama vadītāja Maija Leimane un Litenes vidējās paaudzes tautas deju kolektīva “Ratenieki” vadītāja D.Markova.
Aicina gatavoties nākamajam sadancim
“Ziemas danči Litenes muižā” 2023. gadā notika pirmo reizi un kopā tie pulcēja vairākus tautisko deju kolektīvus no Gulbenes novada, Rīgas, Vīksnas, Kārsavas, Variņiem un citām Latvijas vietām.
“Kopā ar sadanci, kurš notika ārā, tika rīkots arī mājražotāju tirdziņš. Šo ideju smēlos Igaunijā, jo Tartu pirms Ziemassvētkiem notiek šāds āra sadancis. Visi dejotāji dejo nevis skatuviskās, bet gan etnogrāfiskās dejas, no kurām tad arī ir radušās skatuves dejas. Tās ir tādas dejas kā, piemēram, “Tūdaliņ, tagadiņ”, “Plaukstiņpolka”. Dejotāji sagatavo arī āra apģērbu, kurš tuvināts tautas tērpam. Tie ir dūraiņi, vilnas zeķes, ausaines, kažociņi. Dejās var iesaistīties arī tirdziņa apmeklētāji,” stāsta Dina un piebilst, ka šo pasākumu plānots rīkot kā tradīciju reizi divos gados, līdz ar to nākamais šāds sadancis būs jau šī gada decembrī, sadancī plānots arī ieviest ķekatu un maskošanās elementus.
Dina ir pateicīga par šī sadanča novērtēšanu un apbalvojumu, kā arī uzsver to, ka viņai ir prieks par to, ka viņas un dejotāju darbs, kā arī dejošanas prieks ir ievērots.
“Katra balva vienmēr ir iepriecinoša, taču vislielāko prieku sagādā tas, ka dejotāji labprāt nāk dejot un viņi to izbauda. Tas manī rada vislielāko prieku!” atzīst Dina, kura ir ne tikai deju pasniedzēja, bet arī pati ir ar bagātīgu dejas soļa pieredzi.
Dejas solī visu dzīvi
“Pati dejoju jau dārziņā. Mana pirmā deju skolotāja bija mana mamma Marita Platā, kurai vēlāk, kad Litenē nodibinājās vidējās paaudzes tautas deju kolektīvs “Ratenieki”, kurā viņa tolaik sāka dejot, deju pasniedzēja biju es. Tā mēs samainījāmies lomām,” smej Dina.
Viņa dejojusi arī gandrīz visus skolas gadus, kamēr mācījās Litenes pamatskolā. Tur dejas pasniegušas vairākas kolektīvu vadītājas, bet visvairāk Dinai sanācis dejot tieši pie pasniedzējas Zaigas Mangusas. Pēc pamatskolas viņa dejojusi arī Gulbenes novada valsts ģimnāzijā, kur dejas pasniedza Edīte Ķikuste.
“Vēlāk devos mācīties uz Rīgu pedagoģiju un tad iestājos tautas deju ansamblī “Liesma”. Četrus gadus nodejoju Rīgā un tad atgriezos atpakaļ uz Gulbeni. Atgriezos pie E.Ķikustes, kura vadīja Gulbenes ģimnāzijas deju kolektīvu “Rūsiņš”. Tad izveidojās Gulbenes kultūras nama deju kolektīvs “Zelta Rūsiņš”, kurā nodejoju vairākus gadus. Pati kolektīvus sāku vadīt 2013. gadā”, stāsta Dina.
Vissvarīgākais – cilvēcīgums
Pirmais kolektīvs, kuru viņa iesāka vadīt, bija Litenes kultūras nama vidējās paaudzes tautas deju kolektīvs “Ratenieki”. Pirms tam gan tika vadīti arī bērnu deju kolektīvi Ozolkalna pamatskolā un toreizējā Gulbenes 2. vidusskolā.
Dina uzsver, ka lielāku stingrību prasa tieši bērnu kolektīvi, jo bērniem nereti ir grūti koncentrēties, tieši tādēļ nodarbībām jābūt dinamiskām.
“Strādājot ar bērniem ir jāiet līdzi laikam, viņi ļoti strauji mainās. Mainās arī bērnu prioritātes. Bērni kļūst daudz straujāki, un viņiem paliek nenoturīga uzmanība. Viņi ir arī daudz drošāki un atvērtāki. Ja viņiem patīk kaut kas, viņi tiešām šo lietu izbauda. Jebkurā vecumā dejotājiem ir svarīgi, lai pret viņiem izturas cilvēcīgi, lai viņus saprot. Šis tomēr nav darbs, bet cilvēka hobijs. Cilvēciskā attieksme, manuprāt, ir vissvarīgākā,” secina Dina.
Vecākās paaudzes deju kolektīvus Dina šosezon vada pirmo reizi, un tas ir jauns izaicinājums. “Es nejūtos tā, ka būtu jaunāka un mani nerespektētu. Dejotāji, arī tie, kuri ir vecāki par mani, ieklausās,” teic kolektīvu vadītāja.
Pārāk nesarežģīt lietas
Viņa kā kolektīvu vadītāja ar kolektīviem ir piedalījusies divos Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos.
“Savukārt kā pedagogs Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos esmu bijusi vienreiz, un šogad gatavojamies jau XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem,” stāsta Dina un uzsver, ka lielākos izaicinājumus jūt tieši nevis deju kolektīvi, bet gan kori, jo dejas ir dinamiska aktivitāte, kura bērniem un jauniešiem patīk un interesē, savukārt statiskas aktivitātes viņus interesē mazāk.
“Es uzskatu, ka nav slikti, ja kaut kas tiek arī modernizēts, bet latviešu tautas deja tik un tā paliks. Varbūt viens horeogrāfs ir modernāks nekā cits, bet dejas mantojums saglabājas. Dejošanai tas pat ir ļoti labi, bet ir satraukums tieši par dziedāšanu, jo repertuāri nereti kļūst aizvien sarežģītāki gan pašiem dziedātājiem, gan klausītājiem. Repertuārs paliek smags,” uzsver Dina un norāda, ka galvenais ir saglabāt prieku darīt lietas un nepadarīt tās pārāk sarežģītas.
Neiztikt bez kurioziem
Šo gadu laikā D.Markova ar kolektīvu dejotājiem piedalījusies dažā-
dos konkursos un sadančos. Nav iztikts arī bez kurioziem.
“Ar vidējās paaudzes deju kolektīvu “Ratenieki” reiz braucām uz Jelgavu, kur bija jāuzstājas Latvijas vidējās paaudzes deju svētkos. No rīta visi sasēdušies kopīgajā autobusā – varam doties ceļā. Dejotāji visi jautri, draudzīgi, ar humoriņa devu. Kad esam tikuši jau pie Rīgas, no autobusa pašas aizmugures viens puisis paziņo, ka aizmirsis tērpu mājās. Sākumā domāju, ka pārbauda manu humora izjūtu, bet puiša nopietnā sejas izteiksme par to neliecināja. Atpakaļ braukt nevaram, jo tad neiekļautos laikā. Ko nu darīt? Aizbraucām uz Jelgavu un uzreiz gājām iepirkties! Veikalā nopirkām tumšas drēbes bikses, baltu kreklu, kurš nebija īsti deju krekls, bet vismaz balts, un tautisko vesti mums aizlienēja kolektīva “Apinītis” dejotāji,” kuriozu atminas D.Markova.
Dejas un sporta mīlestība
No lielās darba dunas D.Markovai palīdz atpūsties ceļošana, taču D.Markova uzsver, ka viņai ir laimējies ar to, ka viņas darbs ir arī viņas vaļasprieks.
“Man ir jāsaka paldies manai ģimenei par saprotošo attieksmi, jo mans darbs aizrit visos darbdienu vakaros, kā arī svētdienu rītos. Pasākumi bieži vien ir sestdienās, kas pārvēršas par visas ģimenes pasākumu. Vīra iecienītākais hobijs ir motokross, kurš arī reizēm “cieš” deju pasākumu dēļ. Mūsu ģimenē satiekas dejas mīlestība un sports – motokross, soļošana un volejbols, bet visu mēģinām apvienot un samenedžēt,” teic D.Markova.
Viņai patīk arī spēlēt klavieres, kuras gan pašlaik spēlēt izdodas gana reti lielā noslogojuma dēļ.



