Gulbenietei Inesei Strautmalei ir priecīgs notikums – viņai iznākusi sava pirmā autorgrāmata “Vārdu mistrojumi dzejā”.
Inese jau desmit gadus dzīvo dzejas pasaulē, un tagad ir piepildījies viņas sapnis, jo dienasgaismu ir ieraudzījusi viņas dzejas grāmata.
“Par savu grāmatu aizdomājos jau mirklī, kad tikko sāku rakstīt dzeju, un tas bija pirms desmit gadiem. Mana dzeja ir bijusi publicēta dzeju kopkrājumos, bet es domāju, ka man vajag arī savu grāmatu. Noteikti vajag! Tas bija viens no maniem sapņiem, ka varētu izdot savu autorgrāmatu. Bet grāmatai nav liela tirāža, to esmu paveikusi tikai par saviem līdzekļiem, cik es varu atļauties. Ir ierobežots eksemplāru skaits. Šī grāmata ir manam priekam, manai sirdij. Tas paceļ manu pašvērtējumu,” atzīst Inese.
Grāmatas nosaukumam “Vārdu mistrojumi dzejā” ir savs pamatojums.
“Grāmatā no visa kā ir mazliet, līdz ar to arī tāds nosaukums – mistrojumi. Grāmatā ir lasāmi dzejoļi, kas tapuši pēdējo divu gadu periodā. Tā ir pati jaunākā mana dzeja. Bet vispār es dzeju rakstu apmēram desmit gadus,” stāsta Inese.
Mīlestības tēma dzejā ir sastopama visbiežāk – gan laimīga, gan ne tik laimīga. Arī Inesei ir daudz dzejoļu par mīlestību. Viņas dzejoļus galvenokārt caurstrāvo optimisms un dzīvesprieks, tomēr starp viņas dzejas rindām sastopami arī darbi ar sērīgu noskaņu.
“Dzejā es izlieku savu sirdi un savas emocijas, slikto un labo. Ar dzeju es aizpildu savu laiku. Ar dzeju es dziedinu savu dvēseli,” uzsver Inese.
Tiklīdz viņa dzird kādu vārdu vai frāzi, vai rodas iedomu tēls, jau tajā pašā mirklī Inesei prātā sāk aust jaunas dzejas rindas.
“Jā, tā man uzreiz rodas asociācijas dzejai. Ķeru momentus. Arī cilvēki mani iedvesmo. Dzejnieki mani iedvesmo. Palasu viņu darbus. Iedvesmojamies viens no otra. Tagad es rakstu pat četrus dzejoļus dienā. Man nav izteikti kāds laika periods, kas ir ražīgāks. Es rakstu visa gada garumā,” stāsta Inese, kurai dzejoļu ir tik daudz, ka varētu izdot vēl arī otru grāmatu, taču tam nepieciešamas finanses.
Inesei īsti nav viena mīļākā latviešu dzejnieka, kas būtu viņas favorīts, bet dažu autoru dzeja viņai tomēr šķiet saistoša, jo tajā, visticamāk, viņa rod sev pazīstamas sajūtas. Un tāda ir Imanta Ziedoņa, Sandras Grīnbergas, Ojāra Vācieša dzeja.
Inese vēlas un ir atvērta iespējai organizēt savas dzejas grāmatas prezentāciju, bet pagaidām viņa nav saņēmusi šādu uzaicinājumu. Katrā ziņā viņa būtu ļoti priecīga un pateicīga par iespēju vai sadarbību, lai grāmatas svētki notiktu.
* * *
Ko gan es tev varu dot?
Man vēl sevi jāatrod.
Mīlēt jāmācās un ciest,
dzīves ceļu mīlot iet.
Ko gan es tev varu dot?
Pretī neko neprasot.
Man vēl jāaug ticībā,
savā pašas esībā.
* * *
Rīts, kafija un dzejolis, –
tāds ir manas dienas sākums.
Neliels domu lidojums,
kas iedod man spārnus.
Saprast sevi un sadzirdēt,
nepelt un nepazaudēt.
Labas domas kā graudus sēt
un mīlestības ziedus plaucēt.
* * *
Jūtu, ka mani sargā,
varbūt eņģelis kāds, –
ir vienmēr man maize galdā
un pajumte ir dota man.
Paldies, man visa ir gana,
visu redz Dieva redzīgā acs.
Ja mīlestība mīt sirdī,
tad arī daudz nevajag man.
* * *
Latvija, tu – pērle dzintarkrastā,
Latvija, tu – smilšu graudiņš sīks.
Mēs visi esam sildījušies tavā klēpī,
par mūsu saknēm stāsta ozols sirms.
Latvija, tu – mana dzimtā Zeme,
Latvija, tu – drošais patvērums.
Tev saules mūžu novēlēt es vēlos
un šodien mīļi, mīļi sveikt.
