– Nē, kategoriski – nē! – dusmīgi izsaucās Arnolds, kad Nadīna viņam kārtējo reizi jautāja, kā vīrs gribētu atzīmēt savu apaļo jubileju. – Kas gan tur ko svinēt? Vecumu? Ja paliktu par gadu jaunāks, tad patiešām būtu iemesls!
Tieši tāpat viņš bija izteicies Līgovakarā, kad ciemos atbraukusī māsīca Mudīte apjautājās, cik kuplu balli radinieks rīkošot par godu savai pusgadsimta jubilejai, un savā prātā jau sāka sastādīt viesu sarakstu, uzskaitot virkni tuvāku un tālāku radinieku.
– Pat nedomā! – viņas centienus kā ar nazi nogrieza Arnolds. – Man bija piecpadsmit gadi, kad es tās tantes un onkuļus vaigā redzēju! Neizjūtu ne mazāko vajadzību viņus satikt tagad, kad visiem jau pāri septiņdesmit!
Kopš tā vakara bija pagājuši jau divi mēneši, un tieši tikpat daudz laika bija atlicis līdz pirmajam novembrim, bet Nadīna joprojām nebija atradusi vidusceļu starp Mudītes uzstājīgo “jā” un vīra noraidošo “nē”. Ar prātu viņa pilnīgi piekrita Arnolda domām, ka tāda vērienīga pasēdēšana ir vieni vienīgi izdevumi – gan viņiem kā rīkotājiem, gan attālajiem radiem, kuriem šurp būtu jādzenas no visām Latvijas malām un vēl jāpērk dāvanas mazpazīstamam radiniekam. Viņam neko tādu nevajagot, ja Mudīte tik ļoti gribot, tad lai rīkojot pati, varbūt Arnolds arī aizbraukšot. Viņam pilnīgi pietikšot ar dažu tuvāko draugu kompāniju, kuri pēdējos gados patiešām bijuši blakus, bet vēl labāk būtu, ja šajā dienā viņu vispār neviens netraucētu. Tā kā pēdējā frāzē bija labi saklausāms vīra aizkaitinājums, Nadīna izlēma kādu laiku šo jautājumu nekustināt.
Diemžēl tik vienkārši viss nebeidzās. Varbūt tas bija kāds nepiepildīts sapnis, kas Arnoldu raustīja aiz mēles, jo laiku palaikam viņš pats ierunājās par dzimšanas dienu, kas kā svētki viņam jau bērnībā nozagta. Iespējams, ka ērtības labad, viņam piedzimstot, māte dēlam izvēlējusies vārdu, kas tajā dienā ierakstīts kalendārā. Pati gan viņa esot rēķinājusi, ka būšot Ignats vai Andrejs, bet puika piedzimis pāris stundas pēc pusnakts, tāpēc ticis pie Arnolda vārda. Bērnībā un skolas gados viņš par šo mātes patvaļību dusmojies, jo tēvs viņam gribējis dot savu vārdu – Jānis, ko ik gadus abi kopā varētu skaisti nosvinēt, bet – Ausma izlēmusi pa savam. Šī iemesla dēļ gandrīz visus četrdesmit deviņus gadus draugi un paziņas Arnoldu atcerējušies vārdadienā, un tikai retais zinājis, ka tieši šajā datumā viņš izkliedzis savu pirmo protesta bļāvienu.
– Tad varbūt tomēr sarīkojam tev tādu kuplu dzimšanas dienu – par visiem šiem zaudētajiem gadiem? – Nadīna bilda, kaut zināja – Arnolds tūlīt strupi atmetīs ar roku, piecelsies no krēsla un izies laukā uzsmēķēt.
Vārdi ir sēklas, un arī šie laikam jau bija iesējušies ražīgā augsnē, jo gan viens, gan otrs laiku palaikam tos pārcilāja savā prātā: Nadīna – klusībā apsverot, kā pareizāk reaģēt uz vīra vēlmēm, jo sen zināja – viņa “nē” ne vienmēr nozīmēja “nē”, Arnolds – laiku palaikam skaļi atminoties dažādas dzimšanas dienu epizodes.
– Vai atceries, cik forši mēs izdziedājāmies toreiz, kad bijām pie Jura un Silvas? – viņš ieminējās pie vakariņu galda. – Lūk, tā tik bija dzimšanas diena! Es pat neatceros, ko kurš ēda un dzēra, bet – tā dziedāšana! Nekad vēl nebiju tik labi juties!
“Ahā,” pie sevi nodomāja Nadīna, jo balsī savas domas paust nebija jēgas. “Dziedāšana, Juris un Silva. Nekas slikts taču nenotiktu, ja es viņus ar visu akordeonu uzaicinātu uz vīra dzimšanas dienu?”
Tikmēr Arnolds, it kā nojauzdams sievas domas, nopūtās:
– Varētu jau viņus uzaicināt ciemos, bet – diezin vai Juris gribēs savu veco mašīnu tik tālu dzīt, un viņi jau tā nespēj galus savilkt… Labāk nē, nav vērts.
Pāris dienas vēlāk Arnolds atcerējās kolēģa Vitālija dzimšanas dienu, kas tika svinēta nelielā pulciņā – astoņu vīru kompānijā kādā pirtī. Arnolds, noķēris mērenu štimmungu no līdzpaņemtā aliņa, uz pārējo – brendija un viskija apreibināto – trakulībām skatījies ar lielu izbrīnu un nesapratni. Vienīgais skaidrā prātā palikušais mikroautobusa šoferis no pieredzējuša vīra skatpunkta spriedis: rīt viņi no visas šīs jautrības neko neatcerēsies. Tad kāda jēga rīkot svinības, ja viss notikušais paliek kā miglā tīts? Jautram prātam pilnīgi pietiktu ar pāris pudelēm alus, jo – kas gan cits vēl tik labi spētu papildināt pirts garaiņu sūrumu? Ja tur vēl klāt zeltaini, kūpināti nēģi, tad nudien – mēli var norīt, un vakars ir izdevies.
Citā dienā Arnoldam prātā atkal citas domas:
– Atcerējos tavas draudzenes Natālijas dzimšanas dienu. To moderno atpūtas kompleksu ar lielo viesību zāli, plašo rotaļu laukumu pagalmā, daudzām atpūtas mājiņām. Kad tik daudz viesu saaicina, tad jau arī vajag tādu plašu vietu, tikai – kā tad ar visiem sasveicināties, parunāties? Tāda nepārredzama burzma, un vēl nez cik daudz par tādu jāmaksā… Būtu labāk to naudu jaunā mašīnā ieguldījuši.
– Varbūt visi sanākušie viņiem aploksnītēs naudu dāvināja? – ieminējās Nadīna. Par šādu pieredzi viņa sen bija dzirdējusi un aizdomājusies, cik tas pareizi un ērti.
– Būtu jau labi, ja visi būtu tik gudri un dāsni, – skeptiski noteica Arnolds. – Vismaz telpu īres izdevumus viņiem cerams izdevās nosegt…
Šādu Arnolda pārdomu virkne par dažādu dzimšanas dienu svinību lietderību Nadīnai lika saprast, ka viņš par šo dienu tomēr domā, kaut nevēlas to izvērst plašumā. Jau nojaušot Arnolda reakciju, Nadīna uzdeva vīram konkrētu jautājumu:
– Kādu tu gribētu savu dzimšanas dienu? Es un tu, mēs divi vien? Vai varbūt uzaicināsim kādu draugu? Mudīte ļoti vēlas tevi apsveikt.
– Liecies, mierā, neko nevajag! – Arnolds nīgri atmeta ar roku.
– Tad vismaz iesaki, ko tu gribētu saņemt dāvanā no manis?
– Neko man nevajag, viss jau ir, – Arnolds kā ierasts strupi apsauca sievu. – Netērē naudu nevajadzīgām lietām! Turklāt tā ir piektdiena, un es būšu stipri noguris pēc darba.
Jāatzīst, ka tieši šādu noraidošu atbildi Nadīna arī paredzēja saņemt, vien nespēja saprast, vai tā bija patiesa nevēlēšanās vai tikai tāda nīgra izrunāšanās. Uz jautājumiem par dāvanām vīrs vienmēr reaģēja šādi: viņam neko nevajadzēja, kad kaut ko vajadzēšot, nopirkšot pats. Dzīvesgudrā Mudīte skaidroja, ka tā izpaužoties vīrieša neatkarība un patstāvība, bet Nadīna to uztvēra kā nevajadzīgu lepnību. Tajā pašā laikā Arnolds bija tas, kurš izlēma, ko no mājās esošajām lietām nepieciešams atjaunot, un iegādājās to bez saskaņošanas ar Nadīnu. Tiesa, neko lieku vai nevajadzīgu viņš nebija nopircis, un, kā izteicās Mudīte, tā izpaužoties viņa kā saimnieka dominēšanas tieksme. Nadīna zināja arī to, ka Arnoldam vajag laiku, lai apsvērtu katra pirkuma lietderību, lai izlemtu, kurā veikalā, par kādu cenu to iegādāties, tāpēc viņa gaidīja – gan jau kādā brīdī izskanēs arī netieša atbilde uz jautājumu par dāvanu.
Nākamajā rītā, pirms došanās uz darbu, Arnolds ilgi staipīja jostas somiņas siksnu un skaļi purpināja, cik tā nobružājusies un izstaipījusies. Nadīna piebalsoja: nudien, derētu jauna. Vakarā Arnolds ilgi nevarēja ievilkt kājas siltajās istabas čībās – izskatoties, ka galīgi formu zaudējušas. Nadīna pieliecās, iebāza čībā plaukstu, pataustīja oderi un piekrita – nudien, izvalkājušās.
Pamanījis sievu puszviļus dīvānā lasām grāmatu, Arnolds arī šajā vakarā nenoturējās neaizrādījis, ka lasīšana tādā pozā esot visīstākā acu bojāšana. Viņa mamma, kas ilgus gadus bijusi skolotāja, mācījusi, ka grāmata jālasa, sēžot krēslā taisnu muguru un gaismai tad jākrīt tieši uz teksta. Pāris reizes Nadīna bija viņam iebildusi, ka tas nu gan nav ērtākais grāmatas lasīšanas veids, bet Arnolds no savas taisnības neatkāpās, vien noteica:
– Kad manā istabā kādreiz būs vieta ērtam krēslam lasīšanai, es nopirkšu arī labu stāvlampu un grāmatu lasīšu, sēžot krēslā.
Tagad Nadīna zināja: jostas somiņa, istabas čības un ērts krēsls lasīšanai komplektā ar stāvlampu – kaut kas no tā varētu iepriecināt vīru, bet – varbūt viss komplektā? Krēsla novietošana mazajā istabā gan prasīs nelielu pārkārtošanu, bet – viņai taču būs visa diena, lai sagatavotu jubilāram pārsteigumu. Pāris stundas veltījusi meklējumiem tīmeklī, Nadīna saprata: vīra vēlmes realizēt būs viegli, atlika tikai pieņemt lēmumu un droši rīkoties, bet kā lai izzīlē, cik dusmīgs būs Arnolds par dažu labu draugu klātbūtni viņa dzimšanas dienā? Doma par mazu ballīti neatstāja Nadīnas prātu, un aizmirst to neļāva arī Mudīte:
– Ko esat izlēmuši jubilejas sakarā? Ļoti gribas mazu jautrību, nu, kaut vai pavisam mazītiņu! Iemesls taču mums ir!
Nadīna izlēma riskēt, jo pietiekami daudz bija saklausījusi Arnolda teiktajā.
Viņa bija sapratusi: lai Arnolds labi justos, bija nepieciešams Juris, Silva un akordeons. Pāris pudeles alus, kūpināti nēģi un maza naudas aploksnīte. Protams, tur klāt arī ballēties kārā Mudīte ar vīru un Arnolda labākais draugs kaimiņš Vilnis. Tātad – viegli pārskatāma publika un garantēta iespēja ar katru parunāties. It kā nekā lieka, nekā Arnoldam nepatīkama. Pat dāvanas tādas, kas pēc viņa paša vēlmēm piemeklētas, tik vien, ka priekš cilvēka, kuram neko nevajag … Nadīna nojauta, ka pat šajā gadījumā bez rājiena par vieglprātīgi iztērētiem ģimenes līdzekļiem neiztikt, jo – tāds nu tas Arnolds bija.
Vienojusies ar veikalu, ka krēsls un stāvlampa tiks piegādāti piektdienas rītā, Nadīna sazvanīja kaimiņu – varbūt viņš varētu izlīdzēt ar mēbeļu pārbīdīšanu? Vilnis ar prieku metās pārsteiguma gatavošanā, turklāt apsolījās līdz vakaram atrast arī Arnoldam iepatikušos nēģus un pāris pudeles alus. Citus gardumus – salātus un uzkodas – Nadīna izlēma gatavot pati. Vēlā pēcpusdienā, apmierināti ar paveikto, viņi nosprieda: pārsteigums izskatās lieliski!
Pievakarē ieradusies Mudīte ātri iejutās slepenības noskaņā: izrīkojusi atbraucējus savas mašīnas novietot kaimiņa mājas pagalmā, ciemiņus viņa iebīdīja tālākajā istabā un pieteica izturēties klusi kā pelītēm, nu, vismaz tikmēr, kamēr jubilārs nomazgā rokas un pārģērbjas. Viņas aizrautība ar notiekošo kūsāja kā šampanietis, toties Nadīna jau no paša rīta centās atvairīt priekšnojautu, ka Arnoldam šis viss tomēr varētu nepatikt, kā pēdējā laikā nepatika daudz kas, ko ierosināja sieva. Kamēr Vilnis pārbīdīja galdu un ērtā vietā ierūmēja jauno krēslu, nepatīkamā sajūta atkāpās, bet, tuvojoties vakaram, atgriezās ar jaunu sparu. Nadīna pie sevis klusībā lūdzās: ak, Dievs, kaut tikai Arnolds visu notiekošo pieņemtu ar prieku vai vismaz mierīgi!
Jubilārs ieradās, kad viesiem jau sāka apnikt slēpties tumšajā istabā. Krietnu laika sprīdi pavadījis vannasistabā, Arnolds smagi atslīga virtuves krēslā. Pamanījis tukšo virtuves galdu, viņš jautājoši uzlūkoja Nadīnu – ko tas nozīmē? Nadīna juta, ka Arnolda noskaņojums sabiezējis kā negaisa mākoņi, tomēr atkāpties vairs nebija iespējams.
– Šovakar galdu uzklāju viesistabā, – viņa mīļi pasmaidīja. – Mazliet pasvinēsim, cik tev būs spēka. Mums taču ir iemesls. Vilnis sagādājis nēģus, kas tev tik ļoti garšoja.
– Tad jau man jāpārvelk smuks krekls, – greizi pasmīnēja Arnolds un devās uz savu istabu. Nadīna tūlīt sekoja, jo savā iztēlē jau bija skatījusi ainu, kur viņa patīkami pārsteigtajam un pateicīgajam vīram mīļi pieglaužas un apsēžas klēpī jaunajā krēslā.
– Ko tas nozīmē? – apstājies durvīs izsaucās Arnolds. – Kas tā par jaunu kārtību? Un kas tā par mēbeli? Vai tu to krāmu nopirki? Un kas vēl tā par lampu? Bez manas ziņas! Vai tad tik grūti bija ar mani aprunāties?
– Mīļais, tā tev dāvana, kā tu pats gribēji – krēsls un gaisma ērtākai lasīšanai, – Nadīna neveikli taisnojās, jo tie īstie vārdi vairs nenāca pār lūpām. – Pārsteigums!
Izpūtis bieza, smaga gaisa burbuli, Arnolds neskatīdamies paķēra uz krēsla atzveltnes nolikto virsjaku un metās pāri slieksnim. Tieši tobrīd pavērās dziļākās istabas durvis, un, akordeonam jautri skanot, viesistaba piepildījās ar mundru “Augstu laimi, prieku” vēlējumu. Tālāk par pirmo pantiņu gan dziedātāji netika, jo ar skaļu blīkšķi nogāzās nejauši aizķertais krēsls un jubilārs, caur pieri nikni palūrējis uz ciemiņiem, pusskriešus izmetās no mājas.
– Kas tas bija? – aizsmakušā balsī jautāja Mudīte.
– Pārsteigums, – dziļi nelaimīga, tikko sadzirdami nočukstēja Nadīna.
– Patiešām pārsteigums, – kā atbalss izskanēja telpas dziļumā.
– Un ko tad jūs gaidījāt? – iesmējās Vilnis.
– Gribējāt pārsteigumu, dabūjāt! Visīstāko.
