Akmens tēlā slēptais zemteksts cauri laikiem vieno Latvijas patriotus
Kas īsti ir attēlots skulptūrā, kura jau sen kā novietota Rankas pagastā Smiltenes šosejas malā netālu no Gaujas upes tilta? Tās autors ir lizumnietis Vilhelms Zvaigznītis (1913-1997). Skulptūras nonākšana šeit un pastāvēšana ir nostāstiem apvīta. Šo vēsturi ir pētījis gulbenietis Guntis Grīnšteins, kuram turpat blakus pieder meža īpašums un kurš līdz pat šim brīdim ir centies pieskatīt skulptūru, lai tā nebūtu atdota pamestībai.
Guntis vērš uzmanību, ka nākamgad 29. oktobrī apritēs 50 gadi, kopš skulptūra nemainīgi ir savā vietā. Taču tā te varēja arī nenonākt, varēja laika gaitā tikt iznīcināta. Guntim arī ļoti personiski svarīga ir šī tēma, jo tā ir saistīta ar viņa dzimtas vēsturi un ar latviešu tautas likteņgaitām.
Ideja – ne uzreiz saprata, bet tika nosargāta
Kā vispār kāds varēja uzdrošināties padomju Latvijā visiem redzamā vietā uzsliet pieminekli, kas rada tik neviennozīmīgas sajūtas un raisa polemiku? V.Zvaigznītim iespēju veidot skulptūru deva viņa darbavieta – Gulbenes kādreizējā 26. ceļu remonta un būvniecības pārvalde, kurā viņš – cilvēks ar augstāko izglītību – bija ierindas melnstrādnieks ar zelta rokām un mākslinieka talantu. Darbavietā, protams, to zināja un novērtēja. Zināja arī, ka 1946. gadā V.Zvaigznītis atgriezies Latvijā no Vorkutas filtrācijas nometnes, uz kuru bija nosūtīts kā leģionārs.
Kādreizējais V.Zvaigznīša priekšnieks Oļģerts Ceske (1928-2017) savos atmiņu pierakstos, kas izdarīti 2016. gadā un glabājas G.Grīnšteina privātajā arhīvā, stāsta, kā tika izveidota atpūtas vieta un stāvlaukums pie Gaujas tilta.
To veica Lizuma 2. ceļu iecirknis Jāņa Alfrēda Rudzīša (1903-1995) vadībā. O.Ceske atminas, kā viņš V.Zvaigznīti rosinājis izveidot un novietot šajā laukumā no betona javas maisījuma veidotu mežacūkas brīvdabas skulptūru, bet viņš atteicis, ka tas viņam nebūšot pa spēkam.
“Savādi, vai ne? Gosupes velna skulptūru Lizumā taču bija pa spēkam izveidot jau 1955. gadā,” smaidot saka Guntis.
V.Zvaigznītis toreiz O.Ceskem sacījis – labāk izvēlētos atveidot cilvēka tēlu. “Vienojāmies, ka viņš izkals ziemas drēbēs tērptu cilvēku sēžam un sildāmies pie ugunskura. Šo tēlu mēs nosaucām par mežcirtēju,” vēsta O.Ceskes atmiņas.
Par šā uzdevuma veikšanu viņš parakstīja darba līgumu ar V.Zvaigznīti. Tur teikts, ka pasūtījums ir jāizpilda līdz 1976. gada 29. oktobrim. Skulptūras autoram par to solīts samaksāt 300 rubļus – šāda vēsturiska līguma kopija ir Gunta personiskajā kolekcijā.
Kad skulptūra jau bijusi uzstādīta, O.Ceske saņēmis tālruņa zvanu no toreizējās Valsts drošības komitejas (VDK) rajona nodaļas priekšnieka Arņa Ozola. Viņš jautājis: “Kas tur notiek pie Gaujas tilta? Jūs tur uzstādījāt pieminekli bandītiem?” O.Ceske iebildis, ka tas ir mežcirtēja tēls. A.Ozols vaicājis: “Kur tas redzams?” O.Ceske teicis, ka pie kājām mežcirtējam ir cirvis. Šis arguments VDK pārstāvi nomierinājis.
“Tajā brīdī… Ja kāds palaistu muti – viss! Piemineklis tiktu nojaukts. Tauta to nosargāja. Ar sapratni, kurā brīdī ir jārunā un kurā ir jāklusē. Tā ir māksla. Tas, ko tagad saku, ir balstīts ne jau uz izdomājumiem. Es analizēju laikabiedru liecības,” komentē Guntis.
Viņa rīcībā ir dokumenta kopija – V.Zvaigznīša iecerētās skulptūras zīmēts uzmetums un apliecinājums, ka mets 1976. gada 4. jūnijā ir saskaņots ar LKP Gulbenes RK instruktoru Jāni Bērziņu. “Pievērsiet uzmanību! Šajā metā ir attēlots vīrs ar paceltu roku. Sak, viņš rāda, ka balso par padomju varu,” smaidot saka Guntis. Bet paceltā roka ir tikai metā, nevis izveidotajam piemineklim realitātē.
Un tomēr padomju gados bija tādi, kam šī skulptūra raisīja aizdomas. Un tie ne vienmēr bija tādi, kuri sirdī ir Latvijas neatkarības idejas piekritēji. Guntis saka – uz akmens tēlu ir šauts, jo ir bojājumi, kuru rašanos var izskaidrot tikai tā.
To arī “Dzirkstelei” 1997. gadā apliecinājis rancēnietis Aleksandrs Edvards Gražanskis (1908-1999), kurš stāstīja – kāds ir izmantojis skulptūru “par mērķi, lai iešautu sejā lodi”. Čekistiem bija aizdomas, ka piemineklis ir veltīts mežabrāļiem, jo Rankas pusē tādu bijis daudz. Tie esot uzturējušies un tikuši nogalināti Laimoņa Dūzela dzirnavās pie Gaujas. Un tā vieta ir turpat netālu.
Nevis mežcirtējs, bet reāls Rankas zemnieks
Guntis ir sakrājis visus jebkad bijušos “Dzirksteles” rakstus par V.Zvaigznīša veidoto un Rankas pagasta teritorijā esošo skulptūru. Ir daudz diplomātiskas lavierēšanas rakstu, kas faktiski padomju gados palīdzēja nosargāt mežcirtēja leģendu.
“Spilgts piemērs tādai apvārdošanas mākslai žurnālistikā ir Ilonas Lodes 1987. gada “Dzirksteles” raksts ar nosaukumu “Savdabīgas pārdomas raisīja”,” piemin Guntis.
Tikai desmit gadus vēlāk kāds pirmoreiz drīkstēja publiski pateikt, ko patiesībā V.Zvaigznītis ir attēlojis brīvdabas skulptūrā Gaujas krastā. To izdarīja jau pieminētais rancēnietis A.E.Gražanskis, kurš “Dzirkstelei” pastāstīja – akmens tēlam ir prototips. Konkrēts cilvēks! Tas ir rancēnietis Eduards Grīnšteins (1893-1971). Vietējiem labi zināms, cienīts cilvēks, aizsargs, Latvijas pirmās brīvvalsts zemnieks ar 65,7 hektāriem zemes, kuļmašīnu “Imanta”, dampi, traktoru “Lanz Bulldog” – to zina stāstīt Guntis, jo runa ir par viņa vectēva Jāņa Grīnšteina brāli Eduardu.
Interesanti, ka “Valdības Vēstnesis” 1935. gadā raksta: “Cēsu apriņķa policijas 2. iecirkņa priekšnieks izsludina nozaudētu “Buldog” sistēmas revolveri, piederošu Eduardam Grīnšteinam.” Kā zināms, tolaik Rankas pagasts ietilpa Cēsu apriņķī.
E.Grīnšteins bija situēts, vīrs ar pašcieņu. Un tad nāca Latvijas okupācijas gadi. Lai glābtos no represijām, pa diviem lāgiem viņš no padomju varas slēpies mežā, saistījies ar mežabrāļiem. 1953. gada 5. martā viņš tika notverts, izvests un 1957. gada 6. jūlijā kopā ar sievu Martu atgriezās mājās no izsūtījuma Tomskas apgabalā, Šainskas rajonā, Grišinas ciemā, kur bija strādājuši Iļjiča vārdā nosauktajā kolhozā.
E.Grīnšteins ir simbols latvieša miermīlīgajai zemnieka dabai, izdzīvošanas spējai nepanesamos apstākļos un arī nekad neaizmirstamai pārestības sajūtai, kad kāds atnāk un piesavinās saimnieka gadu desmitiem ilgi kopto un loloto zemi.
“Mums jau citu zemi nevajag. Tikai šo, savu. Tāpēc tik saprotams ir tas, ko šodien Ukrainas cilvēki izjūt sakarā ar Krievijas uzbrukumu,” saka Guntis.
Padomju gados E.Grīnšteins bija kļuvis par melnstrādnieku. 1962. gadā “Dzirkstele” rakstīja: “Pļāvēji Jānis Junga un Eduards Grīnšteins par abiem nopļāvuši 27 hektārus.” Bet viņam tad jau bija 69 gadi! Aiz muguras Sibīrija. Vēl Eduards bija darba ierindā.
2007. gada kādā no “Dzirkstelēm”, kur nopublicēts to piemiņas vietu saraksts, kuras veltītas komunistiskā terora upuriem un nacionālo partizānu piemiņai, ir pieminēta arī V.Zvaigznīša skulptūra Gaujmalā Rankas pagastā. Šajā publikācijā skulptūrai dots nosaukums “Sargs”.
Tas sasaucas ar A.E.Gražanska “Dzirkstelei” jau vēstīto – E.Grīnšteins strādājis par sargu, bijis V.Zvaigznīša kādreizējais darbabiedrs. Tāpēc V.Zvaigznītim E.Grīnšteina daudznozīmīgais tēls bija iespiedies prātā. Viņi bija darbabiedri. Abi politiski represēti. Abi – likteņa brāļi.
V.Zvaigznīša atveidotajā skulptūrā vīram blakus pieslietu A.E.Gražanskis saredzēja “latviešu kara cirvi garā kātā” un to savulaik viņš “Dzirkstelei” komentējis tā: “Citu ieroci Grīnšteins kā “proletariātam naidīgs tips” nedrīkstēja lietot, sargājot valsts īpašumu. Tādu – sēdošu kažokā un velteņos ietērptu – viņu ir ievērojis Zvaigznītis un atveidojis skulptūrā.” A.E.Gražanskis tad arī apgalvojis laikrakstam: “Ieraudzīju to skulptūru, es tūlīt viņā pazinu Grīnšteintēvu.” Pieminekli viņš nodēvēja par “mūsu tautas svētvietu” – veltījumu visiem uz Sibīriju izsūtītajiem.
Laiki un paaudzes mainās. Gaujmalā esošās skulptūras izpratne un interpretācija ir dažāda, šis tas ir piemirsts un jāatgādina, taču būtība ir tāda, ka V.Zvaigznīša radīto tēlu tautā mīl. Guntis novērojis – cilvēki mēdz nolikt kādu kapeiku pie pieminekļa. Savulaik viņš tur uzgājis ne tikai latus, bet arī svešzemju naudu. Arī pa kādam retam monētu eksemplāram. Arī Guntis pats tur mēdz atstāt monētas – kā saka, uz laimi, uz atgriešanos. Viņš pieļauj, ka kāds tos centus paņem arī, lai nopirktu grādīgo.
Guntis uz svētkiem pie skulptūras pakājē nolikt mēdz arī aizdegtu svecīti. Viņš arī gādājis, lai pieminekli norobežotu ar trīs liela izmēra laukakmeņiem. Tuvumā iestādījis baltegles. “Tā nav mana zeme, bet es cenšos tur kopt,” saka Guntis. Viņš savos centienos nav viens. Otrpus piemineklim ir iestādīts ozols. Kurš to izdarīji, nav zināms.
“Šis stāvlaukums ar skulptūru Rankas pagastā šosejas malā ir pirmā atpūtas vieta, iebraucot Gulbenes novadā no Smiltenes puses. Tā ir kā vizītkarte. Te bieži piestāj braucēji. Sevišķi tālbraucēji. Ir jāparūpējas par viņu labsajūtu un par to, kādu iespaidu viņos raisa pirmā sastapšanās ar Gulbenes novada teritoriju,” saka Guntis.
Viņš rosina pašvaldību gādāt par to, lai līdz nākamā 29. oktobrim piemineklim būtu pievienota uz vietas lasāma informācija par tā tapšanas vēsturi, apslēpto jēgu. Guntis arī mudina gādāt par vietas sakopšanu, par tuvumā esošo labierīcību regulāru apsaimniekošanu. Viņš uzskata, ka obligāti šajā stāvlaukumā ir jābūt arī atkritumu konteineram, kura satura iztukšošanai arī ir regulāri jāseko līdzi.
