Valdemārs sevi nesauc par vecu, kaut ne tik sen cienīgi sagaidījis to apaļo nodzīvoto gadu skaitli, kur statenisko bezgalības zīmi papildina izteiksmīga nulle. Izteiksmīga, jo maķenīt lielāka par tām divām, kas tur priekšā kliņģerī rakstāmas, tāpēc nav brīnums, ka Valdemāram reizēm patīk pārsteigt cilvēkus ar paziņojumu, ka tagad viņam ir apaļi “nullnullnulle” gadi. Loģiski, ka tik garu mūžu nodzīvojušam kungam ir raibs un bagātīgs dzīves gājums, un kāds vēstījums no tā vienmēr aizķeras atmiņā.
Ikviens stāsts par cilvēku, protams, sākas ar vārdu, un Valdemārs par savējo prot stāstīt gudri, gari un plaši. Tā sākums esot meklējams pie senajiem ģermāņiem un viņu valodā nozīmējot “spēcīgs un slavens”, jo “Wald” latviešu valodā nozīmē – spēks, bet “Mar” – slava. Tieši tāpēc viņa stāja allaž esot stabila, katrs pateiktais vārds – izsvērts un atbildīgs un prātā – iedzimta interese par vācu valodu. Valdemāra māte Dagmāra, agrā jaunībā kalpodama kādā smalkā ģermāņu ģimenē, ļoti piezīdusies ar vācu kultūru, īpaši ar dzejnieku Heines un Šillera daiļradi, un izvairīties no viņas audzināšanas puikam nebijis iespējams. Kādu laiku ar viņiem dzīvojis arī tēvs, īstens vācietis, bet par to māte aizliegusi runāt un pieteikusi, ka vislabāk būtu, ja viņš šo faktu vispār aizmirstu.
Man Valdemāra stāstos gadījies ieklausīties tikai dažas reizes, un, tā kā tie ir nedaudz juceklīgi, pārbagāti ar vācu vārdiem un slengu, kas radies no šīs valodas, vietām krietni sentimentāli un emocionāli, atstāstīt tos nav nemaz tik vienkārši. Pēc satura gan varu teikt, ka pamatos tas ir viens un tas pats visai aizkustinošs atmiņu stāsts, tikai katrreiz ar jauniem akcentiem papildināts. Tā centrālie tēli gan ir nemainīgi: Valdemāra “Goldlöckchen” jeb Zelta lokas, biežāk gan dēvēta par Zeltmatīti, un parka sols jeb beņķis (radies no vāciskā “Bank”), uz kura reizēm apsēžoties, “pferde der erinnerung” jeb atmiņu zirgi aiznesot tik tālu, ka “die Zeit verschwindet” (latviski – laiks pazūd).
– Mans beņķis, – saka Valdemārs un maigi noglāsta brūni krāsotā sola virsmu. – Kaut arī esmu sirms vecis, labi saprotu, ka tas nevar būt tas pats beņķis, kas citā gadu simtenī te uzstutēts, bet vieta gan ir tā pati, tāpēc arī beņķis tas pats. Varbūt tā dēļ es šim zemes pleķītim jūtos tik piederīgs, jo te sajūtu kaut ko sirdij tuvu. Uz šī beņķa sēžot, prātā nāk gan bērnības mājas, kurās pavadīti labākie gadi, gan mājas, kurās mani sagaidīja kā pašu vismīļāko. Tā mana “Goldlöckchen”, manas Zelta lokas, mana Zeltmatīte, kurai patika lasīt romānus un lielu daļu man sīki jo sīki atstāstīt. Pēdējos dzīves gados viņa to prata tik pamatīgi, ka man reizēm šķita: arī es tos esmu izšķirstījis un pie viena vēl arī filmā noskatījies. Puiku gados uz šī beņķa kopā ar manu draugu Jurģi tikām provējuši pirmo dūmu, kas izrādījās tik rūgts un negaršīgs, ka es līdz pat šai dienai nesaprotu, kā kaut kas tāds var kļūt par ieradumu, no kura daudziem tik grūti atteikties. Kaut kad vēlāk uz šī beņķa kopā ar Jurģi gaidījām autobusu, lai brauktu uz skolu apgūt automehāniķa arodu. Jestri puikas mēs tolaik bijām.
Šajā stāsta vietā Valdemārs allaž divdomīgi nokrekšķina, bet sīkumos tā arī neiedziļinās.
– Reiz te garām gāja meitene, vārdā Smuidra, mana Zeltmatīte, un es no pirmā acu skatiena sapratu, ka man nevajag nevienu no tām ugunīgajām melnmatēm ar vijoles formas augumu, kas lika mutuļot Jurģa asinīm. Man iepatikās Smuidras apdomīgums un atturīgums, un it īpaši viņas saules krāsas mati, kas kā mirgojoša sagša slīga tālu pāri pleciem. Jau pēc otrās tikšanās reizes es sapratu, ka nebaidos kļūt par saimnieku viņas vecāku mājās, kur rindā bija sastājušies darbi, kas vienam nebija padarāmi – Smuidras tēvs, palicis viens, bez sievas atbalsta, pārguris vilka visu smago jūgu. Savīkšījām ātras kāzas un pēc tam tur ilgus gadus visi kopā nodzīvojām – kā cimds ar roku, mīļi un saderīgi, kā jau tas izdodas diviem tik līdzīgiem cilvēkiem, kādi izrādījāmies mēs. Arī tad, kad Smuidras tēvs nomira, mēs vēl centāmies stutēt visu brūkošo, bet tad mana “Goldlöckchen”, manas Zelta lokas, sašvakojās, ak, bēda! Pārdevām zemi, pārcēlāmies uz pilsētu tuvāk dakteriem.
Savādi, esmu sēdējis gan uz tā tuvākā, gan tālākā sola, bet tikai uz šī beņķa atmiņas raisās tik spēcīgi kā aiz dzijas gala ritināts kamols, kurš raiti aizripo bezgalīgā tālē, kurai, šķiet, nav malas… Reizēm gan no tādas atminēšanās paliek mazliet grūti, it kā smagums gultos uz krūtīm, uz pleciem, kas tā jau salīkuši it kā smagus ūdens nēšus nesot, tomēr savam beņķim garām paiet nevaru, tāpat kā nevaru no istabas laukā neiziet. Plaušas vēl grib svaigu gaisu ar pilnu sparu ieelpot.
Meita reizēm uztraucas, kur es esot pazudis. Pirms pusstundas no mājas izgājis, bet vēl līdz savam beņķim neticis, lai gan tas mazais gabaliņš noejams desmit minūtēs – tik garās, cik pulkstenis tās atmēra. Nestrīdos, ka dažādā vecumā minūtes garums ir ļoti atšķirīgs, tikai pastāstu, ka atpūtos uz veikala trepītēm, kas atrodas tieši pusceļā līdz pirmajam soliņam, uz kura parasti sēžu, kad izeju laukā pastaigāties. Bez kustībām jau gluži nevar, lai gan astoņdesmit gadi ir pietiekams iemesls, lai palaistos slinkumā.
Vai arī tas gabaliņš līdz pastam… Viena veikala trepītes, tad otra, un prāts var nomierināties – ir, kur pieturēties un piesēst, lai mazliet atvilktu aizkusušo elpu, kas vienu brīdi trīsuļo kā apses lapa, citu – izlīdzinās kā vienmuļi pulksteņa tikšķi, jo ir jau arī, ko turēt: kājās ielijis svina smagums, mugura saliekta kā pusmēness, bet sirds dobji daudzās kā tāds baznīcas zvans. Tad nu arī savā muļķa prātā izdomā, kā to visu pareizi iegrozīt! Tas jāuzmin pašam – cik tu vari un ko spēj, lai gan – domas reizēm tādas vieglprātīgas kā jaunībā, un es jau nebūšu es, ja padošos un iesūnošu! Es vēl varu! Tik daudz vēl gribētos spēt, nevis vienkārši nostaigāt un nosēdēt, tomēr meita baras: pasaudzē sevi, nepārspīlē, es aiziešu, atnesīšu, izdarīšu! Bet es taču arī vēl kaut ko varu! Pats aiziet, pats atnest, pats…
Šajā stāsta vietā Valdemārs parasti kādu prāvu laiciņu klusē un izliekas nedzirdam neko, kas varētu iztraucēt iesākto domu pavedienu.
– Savādi, kur gan pazūd spēks, kas reiz bija tik… visvarens. Viens pats spēju gan šķūni uzcelt, gan samontēt traktoru un uzturēt saimniecību, uzart laukus, izaudzēt kartupeļus, lai pietiktu pašiem un lopiem. Šķiet, vēl pavisam nesen varēju pacelt kartupeļu maisu, kas nelīdzinājās mazai kulītei, kurā iemesti pārdesmit bumbuļi, ne lielāki par tenisa bumbiņu. Ne tik sen pa trepēm uz otro stāvu vienā mierā uzkāpu, un elpa neaizrāvās kā pēc garas distances pievarēšanas. Tagad prātoju, kā pieveikt mazu ceļa posmu, par ko kādreiz pat neaizdomātos…
Saprotu, ka jāliek prāts mierā – lai neanalizē, nemēra un neskaitļo kā tāds mūsdienu tehnoloģijas brīnums, tikai – kā to izdarīt, kā atslēgt? Ja varētu tāpat kā atmiņu ķēdi – atsevišķus posmus vienkārši pazaudēt un aizmirst. Tās gaisīgās domas, kas, uz šī beņķa piesēžot, sāk šķindināt zvaniņus, tās liek celties un iet, jo sajūt: spēks atkal riņķo pa dzīslām! Visbiežāk tās nāk no manas “Goldlöckchen”, manas Zeltmatītes, kura laikam jau mani pieskata no saviem augstumiem.
Parasti pie šiem vārdiem Valdemāra sirds pārpildās ar maigumu, un plauksta steidz notraukt vientuļu asaru.
– Te sēžot, allaž atceros tos laikus, kad ar agro autobusu traucos uz pilsētu, skraidīju pa veikaliem, kur meklēju sieviņas pasūtītās lietas, ar tām piekrāvu pilnas somas un tad te, uz sava beņķa, gaidīju autobusu uz mājām. Ko tik viņa reizēm nesakāroja! Īpašas šokolādes konfektes, kas garšojot pavisam citādāk nekā tās, kas nopirktas mūsu pagasta bodītē, nemaz nerunājot par lētajām karamelēm, kurās viss saldums tikai no cukura, kas vairāk garšo pēc sintētikas, no kuras paliek slikta dūša un aug liekais svars, bet liekais svars ir tā tēma, kas manai Zelmtatītei bija tabu, kā jau viss, ko nepatīk lieki cilāt.
Citā bodē manai “Goldlöckchen” vajadzēja nopirkt krāsu matiem, kas viņai jau tāpat bija saulaini gaiši, tik vien, ka visā šajā gaišumā esot parādījies kaitinošs sirmums. Reiz pasmējos, ka viņa tos gluži baltos matus sagribējusi tāpēc, ka pagastveča kundzei ir tieši tādi, nez vai “Rīgas modes” viņa arī tūlīt iecerēšot? Mana Zeltmatīte tad parasti ķēra pēc istabas čības, soloties mest man pa pieri, ja es turpināšot tik glupi runāt. Lieta tāda, ka pagasta galvenā sieva Birgita uz vietējo fona izcēlās ne tikai ar frizūru, bet arī ar drēbēm, kuras viņa šuva pie pilsētas šuvējas, un nevis kaut kādas, bet tādas, kas ilgu laiku strādājusi namā “Rīgas modes”, piedalījusies konkursos un saņēmusi kaudzi goda rakstu.
Visgrūtāk man bija izpildīt manas Zeltmatītes īpašo pasūtījumu – nopirkt kādu jaunu romānu, kurā būtu stāstīts par tādu īstu mīlestību, kas nav izpušķota ar izdomājumiem; romānu, kur viss skaisti sākas un vēl skaistāk beidzas, bet vai tad tas jau nav izdomājums? Beigas vienmēr ir skumjas, jo ir beigas, bet viņai tieši tās bija vissvarīgākās. Ja grāmata labi beidzās, tad mana “Goldlöckchen” dzirkstīja kā silta pavarda guntiņa, pie kuras gribējās sasildīt ne tikai rokas, bet arī sirdi, kas šad tad tomēr prasījās pēc papildu siltumiņa. Ja romāna beigas bija sliktas, ja galvenie varoņi pašķirās vai, pasarg’, Dievs, nomira, tad mana mīļā staigāja kā negaisa mākonis, gan pilinādama asaras, kas reizēm ilgi nenožuva, gan šņaukādama degunu, kas ilgi stāvēja sarkans un pietūcis, un tādās reizēs labāk bija viņai nepatrāpīties ceļā.
Pirms pašas braukšanas mājās vēl obligāti vajadzēja nopirkt arī svaigas kūciņas, kas garšojot pavisam citādāk nekā tās, ko mājās cepa mana “Goldlöckchen”, jo pati bija lieliska cepēja, tik lieliska, ka kaimiņi bieži vien tieši pie viņas pasūtīja šādus tādus gardumus savām svinībām. Tolaik kādas viesības gadījās vismaz reizi mēnesī, laukos dzīve kūsāja, kaimiņu apkārt bija daudz vairāk nekā tagad, visiem turējās un pat uzkrājās nauda, varēja klāt bagātīgus galdus. Tagad apkārt vien tukšas mājas, kas pamazām sapūst un grūst, kā viss, kas paliek vecs…
Saprotama lieta, ka, gadiem ejot, šādās iepirkšanās dienās somas tika piekrautas tik pilnas, ka rokas līdz zemei stiepās un panest bija grūti – tik grūti, ka ik palaikam bija jāapstājas, jāizpurina nostieptie muskuļi un jāatvelk elpa, kas reizēm aizkusa no smagās nešļavas, kurā nebija nekā lieka. Tad arī sapratu: cik labi, ja kāds soliņš pagadās pa ceļam.
Šajā stāsta vietā Valdemārs allaž noglāsta sava beņķa sānus.
– Gan jau tu gribēsi zināt, no kā tad tas lielais svars somām, tak ne jau no tām niecīgajām Zeltmatītes vēlmēm. Kad jau tiku pie teikšanas, tad, pats par sevi saprotams, noskatīju arī sev kaut ko īpašu, vai tad es kāds nelga, kuram nedrīkst būt savas gribēšanas? Vispirms jau kārtīgu rudzu maizi, pāris kukuļus, ko mana “Goldlöckchen”, manas Zelta lokas, pati vairs nespēja izcept, jo mīklas mīcīšana prasīja ne tikai stipras rokas un sviedrainu kreklu, bet arī vingru muguru, kas, gadiem ejot, kļuva arvien stīvāka. Vēl prāvu desas luņķi, kārtīgu siera kluci un kādu zivi tur klāt. Pāris pudeles alus, garšīgo limonādi Zeltmatītei un vēl šo to…
Tā kā sieviņa man mājās neļāva ēst neko stipru, jo asa barība kaitējot kuņģim un aknām, kas vecam cilvēkam jau tā neesot nekādas labās, tāpēc īpaši saudzējamas, es šajās dienās gādāju par kārotu kumosu arī sev – kārtīgi nožāvētas gaļas gabalu, bagātīgi apbērtu ar sarkanajiem pipariem, ko apēdot asaras sasprāga acīs un mute plātījās kā zivij sausumā. Lai šo grēka darbu noskalotu, pietika ar pudeli alus, ko lēnām iztukšoju uz sava iecienītā beņķa.
Jā, tas bija skaists laiks… Kur tagad mana “Goldlöckchen”, manas Zelta lokas, bez kuras es savās mājās vairs nejutos nedz saimnieks, nedz darītājs? Un – kur es pats, ja pilsētā nespēju atrast savu vietu, tik vien, kā šo beņķi, kaut meita savā dzīvoklī atvēlējusi veselu istabu, kur ir gan televizors, gan liels logs uz pagalmu? Tur katru dienu var ieraudzīt kaut ko interesantu, jo cilvēki, kas tepat apkārt, ir tāāādi aktieri! Mēs ar manu “Goldlöckchen” gan nekādus kašķus nenesām ārpus mājas, lai gan – mums jau arī tādu nemaz nebija. Tās drāmas, kas tagad risinās uz ielas – nekāds realitātes šovs nestāv blakus! – Valdemārs klusi iesmej plaukstā.
Brīdi klusējam katrs savās domās, līdz paveras kāds tuvējās mājas logs.
– Paklau, dzirdi? – izsaucas Valdemārs. – Mūzika! Re, kā kājas pašas sāk ritmā dancot! Kā kādreiz, kad uz skatuves un ballēs tika dejots līdz vēlai naktij un šķita – vēl ir par maz! Eh, būtu man sieviņa blakus, tad mēs abi iegrieztu tādu valsi, ka pēdas neskartos pie zemes! Nu, vismaz manai “Goldlöckchen”. Viņa vienmēr ir bijusi tik viegla kā pūciņa…
