Viendien gāju uz darbu un kupenā atradu salocītu rūtiņu burtnīcas lapu. Lapa no burtnīcas nebija izplēsta. Tā bija glīti, taisni nogriezta. Atlocīju. Izrādījās – sveša vēstule. Drīzāk pat ne vēstule, bet apsveikums. Skolnieciskā akurātā rokrakstā meitene rakstīja draudzenei, sveicot dzimšanas dienā un novēlot skaistu šo dienu.
Mēdz teikt, ka pieklājīgi cilvēki svešas vēstules nelasa. Bet nejauši atrastas? Varbūt nebija labi izlasīt. Bet vēl sliktāk būtu atstāt šo vēstuli mirkstam vai salstam sniegā. Vai rūtiņu lapa izkrita nejauši vai arī tika izmesta kā lēta, nevērtīga? Nezinu. Bet man sirds iesila. Ļoti. Šajā laikmetā, kad elektroniskā saziņa un apsveikumi gandrīz vai pilnībā izskauž ar roku rakstītās vēstules, kartītes… Kad cilvēki ir draugi sociālajos tīklos, bet uz ielas paiet cits citam garām kā svešinieki… Sāc domāt un sajust, ka svarīgāki par visu pasaulē ir tie viens, divi, trīs draugi, ar kuriem kaut vai šad tad satiecies, kuriem uz pleca paraudi, ar kuriem kopā smejies un ar kuriem kopā ir skaisti svētki pat tikai un vienīgi ar tēju un pankūku šķīvi.
Tā nu es apskaužu to man nepazīstamo meiteni, kurai apsveikumu uz parastas rūtiņu burtnīcas lapas uzrakstījusi draudzene. Tik patiesi un sirsnīgi tas ir, cik vien var būt!
Man arī tūlīt jau būs dzimšanas diena. 62. Nepatīkams vecums. Maz prieka. Nav vēlēšanās svinēt. Pirms pāris gadiem samērā veiksmīgi izvairījos no viesību galda klāšanas mājās. Bet šoreiz tā nenotiks. Uz to mani pamudina mana draudzene Iveta, kuras mājās vienmēr vārda un dzimšanas diena tiek svinēta plaši, skaļi, līksmi – tā, ka mīlestība smeļas pāri malām. Un man tik ļoti patīk tur būt, piedalīties. Viņa man liek sasparoties. Ceru, ka atnāks arī Sandra, Ludmila, Ļena, Māra. Es pārvarēšu savu mazvērtības sajūtu galda klāšanas kultūrā, jo tik ļoti vēlos iebrist draudzības jūrā un peldēt tur, aizmirstot par visām raizēm.
Ja tā pavērtē… Kopš bērnu dienām, cik draugu ir bijis manā, tavā dzīvē? Cik ir un cik vēl būs? Daudzi laika gaitā ir zaudēti dažādu iemeslu dēļ. Kādi uzrodas no jauna. Un tomēr paši svarīgākie ir tie, kuri no orbītas nav pazuduši nekad. Lai kā gājis viņiem vai man. Kuri padevuši roku, ja klūpu, kuriem roku esmu padevusi es. Draugi, ar kuriem kopā varam smieties līdz asarām un cauri asarām smaidīt par to, ka vēl esam tepat un priecājamies par katru Dieva doto jauno dienu. Tie ir cilvēki, kuriem ir daudz kopīga. Turklāt – jau ilgi un nemainīgi.
