Lejasciemietes Lailas Uiskas izstādi “Sajūtas tuvplānā” Lejasciema kultūrvēsturiskā mantojuma un tradīciju centrā var apskatīt līdz 15. martam.
“Katra glezna man ir kā bērns. Tās radīšanā ir ieguldīta un ielikta daļa no manis. Kad es gleznoju, es simtprocentīgi esmu darba procesā. Manī ir prieks, man aizmirstas visa apkārtējā pasaule! Izstāde ir kā palaist savus bērnus lielajā pasaulē! Nav viegli, jo ir emocionālā sasaiste ar katru no gleznām, katram darbam ir savs stāsts un laiks, ko esam pavadījušas kopā. Bet es esmu gatava šobrīd vairāk nekā jebkad dalīties ar cilvēkiem ar to, kā es redzu un jūtu šo pasauli. Es zinu, kāds gleznai ir spēks, es ticu, ka caur gleznu Dievs var pieskarties cilvēka dvēselei, to dziedināt, ļaut justies labāk. Vasarā es biju salauzusi potīti, pirmajās dienās nevarēju iziet ārā, jutos nomākta. Tad atnesu gleznas, noliku sev priekšā pie sienas, uz palodzes, raudzījos uz tām, tās mani aizveda pie dabas, es dziedinājos skatoties uz šīm krāsām un gaismu. Es gribētu, lai katrā slimnīcā katram cilvēkam pretim gultai ir glezna,” “Dzirkstelei” saka Laila.
Bija nesaprotama tieksme uzgleznot lauvas
Par to, kā Laila izvēlas konkrētas tēmas un motīvus savām gleznām, viņa stāsta, ka katra radītā glezna ir viņas personiski piedzīvots mirklis, kurš sagādājis viņai īpašas sajūtas.
“Varu būt pateicīga, ka dzīvoju Lejasciemā “Paideros” blakus dabai. Vasarā es katru rītu dodos pastaigā gar Gauju ar trim kaziņām, saullēkta stundās krāsas sajūtu daudz spilgtāk, niansētāk, liekas, ka katra mana šūna tiek piesūcināta ar gaismu un krāsu. Šajās pastaigās es veltu laiku Dievam, ļauju, lai Viņš ar mani runā, cenšos ieklausīties. Piemēram, bradājot pa Gauju, redzēju gliemežvāku mirguļojot ūdens spēlē – šis skats neatstāja manu prātu gandrīz mēnesi, cēlos, domāju par to, un ik pa brīdim tas manā acu priekšā uzplaiksnīja. Tad es saprotu, ka man šis skats ir jāuzglezno,” stāsta Laila.
Lailai ir glezna, ar kuru aizsākās viņas dzīves ceļa pagrieziens kā māksliniecei.
“Pirms vairākiem gadiem man bija nesaprotama tieksme uzgleznot lauvas. Tikai vēlāk sapratu, kāpēc, jo devāmies uz Āfriku. Tā bija mana pirmā glezna aerogrāfijas tehnikā. Es iesāku šo gleznu un pametu nepabeigtu, jo, redz, man dzīvē bija svarīgākas darīšanas. Tajā laikā studēju Rīgas Stradiņa universitātē mākslas terapiju. Man bija jāraksta psihoanalītiskā analīze. Atceros, kā to rakstīju agri no rīta, kamēr citi vēl guļ, bet rakstot acis ik palaikam pavērās uz gleznu, kura nolikta istabas stūrī un skumji uz mani raugās. Viena no lauvām, kurai acs bija pabeigta, sāk šķietami runāt ar mani: “Kad tu mūs pabeigsi gleznot?” Es biju aizņemta. Es taču studēju pavisam kaut ko nopietnu. Neieklausījos savā sirdsbalsī! Tad sanāca braukt uz Rīgu un vajadzēja vest kaut kādus papīrus, kuri nevarēja saburzīties. Paņēmu par paliktni savu gleznu. Atpakaļceļā man mašīnā bija maz vietas un gleznu izliku pie draudzenes ārā, nosakot: “Tu vari kaut kur to izmest!” Pēc kāda laika aizbraucu pie draudzenes ciemos uz dzīvokli, un viņa to bija uzvilkusi augšā uz sesto stāvu un pielikusi nepabeigtu pie savas sienas. Nespēju noticēt, cik lauvas bija neatlaidīgas, tās atkal uz mani runāja: “Tu beidzot mūs pabeigsi?” Es paņēmu gleznu, nespēju vairs lekcijās ne par ko citu domāt, kā tikai par to, kā es gleznoju! Aizgāju prom no Stradiņiem, nepabeidzot mākslas terapeitus, un sāku gleznot. Mūsu domas nav Dieva domas. Mēs varam spuroties un iet pret straumi, bet tas nenesīs laimi un piepildījumu,” uzskata Laila.
Nenoticēja, ka tas ir roku darbs
Izstādē aplūkojamās dažas gleznas ir gleznotas, apvienojot otu un aerogrāfiju, bet dažas tikai ar aerogrāfu.
“Es neesmu redzējusi šobrīd Latvijā un citur pasaulē šādā jauktā apvienojumā un stilā gleznotas gleznas. Tas ir daudz sarežģītāk gleznot nekā ar otu, jo prasa milzīgu koncentrēšanos, bet tajā pašā laikā pa-
ļaušanos. Vēl joprojām nesaprotu, kā es to māku. Kad paskatos uz bildi, mans prāts saka: to nav iespējams uzgleznot, bet, tiklīdz ķeros klāt, šķiet, manas rokas zina, kas tām ir jādara, – es vienkārši ļaujos!” stāsta Laila.
Viņa arī skaidro, kādi ir izaicinājumi, strādājot ar aerogrāfu.
“Aerogrāfs ir ļoti smalka štelle, smalkā krāsu pistolīte ir tik maza kā pildspalva. Galā tieva adata, pa kuru nāk krāsa ar gaisa palīdzību. Ahhh, cik gan adatas ir nomainītas, kad nejauši aerogrāfs nokrīt zemē vai nedaudz biezāka krāsas konsistence to aizķepina ciet! Aerogrāfs var niķoties un neiet, bet mēs esam sadraudzējušies, esmu vairāku gadu laikā iepazinusi šo gleznošanas tehniku līdz mielēm. Vienā izstādē man pienāca klāt kundze un jautāja, kā tad es tos darbus digitāli tā māku uztaisīt! Viņa tā arī nenoticēja, ka tas ir roku darbs un ka gleznas ir gleznotas. Katra smalkākā svītriņa vai spalviņa, ko es uzgleznoju, prasa no manis pilnīgu mieru un paļāvību. Gleznojot nekad nedomāju par iznākumu, bet baudu procesu,” saka Laila.
