Noskatījos “Straumi” tieši pirms “Oskara” ceremonijas, kurā filma ieguva visas Latvijas gaidīto zeltīto statueti kā labākā animācijas filma. Neesmu animācijas filmu cienītāja, bet es esmu daudz lasījusi par filmas veidotājiem un sekojusi viņu ceļam līdz “Oskariem”, tāpēc, protams, bija filma jāredz, turklāt ja tā vēl ir pieejama tavā televīzijā. Un jāatzīst, ka filma aizrauj, aizkustina, īpaši tumšpelēkais kaķa tēls.
Katrs, iespējams, šajā filmā ierauga ko savu, bet tieši tāpēc laikam tā ir tik unikāla. Es pēc filmas noskatīšanās nonācu pie secinājuma, ka Kaķis ir īsts latvietis. Kā jau īsts latvietis – ar savām šaubām, arī bailēm, bet ar milzīgu izturību, drosmi un spēju ārkārtas situācijās izdarīt pareizo izvēli, steigties palīgā tiem, kam to vajag visvairāk, un uzņemties atbildību. Man liekas, ka tāds mūsu tautas kods ir iemontēts “Straumē”, droši vien citādi nemaz nevar būt, ja darbu radījuši tik ģeniāli latvieši. Zīmīgi kadri, manuprāt, filmas sākumā, kad Kaķis, palicis viens pasaulē bez cilvēkiem, raugās savā ūdens atspulgā, un beigās, kad pēc dažādiem aizraujošiem un arī bīstamiem piedzīvojumiem viņš vairs nav viens. Viņš tagad raugās ūdens atspulgā kopā ar saviem draugiem. Viņš ir atradis tos, kas domā un jūt vienādi. Nevarēju novērsties no filmas līdz pēdējiem titriem, un jāpiemin pēdējais kadrs ar milzīgo vali, kurš atkal bija dzīvs un peldēja jūrā kā cerība, kuru nekad nedrīkstam zaudēt.
Iespējams, tieši tā “Straumi” redzu es, jo manas sajūtas, gluži kā daudzu cilvēku visā pasaulē, ietekmē visi pēdējie notikumi politikā. No sirds jūtu līdzi un esmu kopā ar Ukrainas cilvēkiem un tās prezidentu Zelenski, ir grūti valdīt nepatiku pret Trampa un viņa komandas briesmīgajiem izgājieniem, īpaši pēc piektdienas Ovālajā kabinetā. Grūti man noskatīties, kā brīvās pasaules līderiem ir jāiet un jāiztop aizokeāna karalim, nedod dievs, ka nepasaka ko tādu, kas neiepatīkas un var izdarīt kaitējumu savai valstij. Grūti man arī apturēt paniku, jo apdraudēta tomēr ir arī Latvijas drošība, kaut es piekrītu mūsu politiķiem un diplomātiem, kas aicina saglābāt vēsu prātu. Un vēl – satraucoši, ka arī mūsu Latvijas politikā pēc retorikas publiskajā telpā par notikumiem Ovālajā kabinetā var secināt, kuru partiju līderiem ir svarīga valstu neatkarība, bet kuriem tā īsti nav galvenā vērtība. Ir pirmsvēlēšanu monitoringa laiks, tāpēc nosaukt partijas nevaru, taču ceru, ka vēlētāji būs pietiekami gudri, izdarot savu izvēli.
