Rīt jau 8.marts, kad mēs svinēsim Starptautisko sieviešu dienu. Šī diena man ļoti patīk, lai arī sirdij tuva man ir arī māmiņdiena. Tomēr ne visas sievietes var būt mammas, un arī manu draudzeņu lokā ir šādas sievietes. Nezinu, kāpēc, bet katru māmiņdienu es sajūtu skumjas par šīm sievietēm. Ne jau par to, kāds ir viņu liktenis, bet par to, ka visu dienu visapkārt tiks runāts par mammām, bet viņas tādas nevar vai arī nemaz nevēlas par tādām kļūt.
Pirms es paliku stāvoklī, arī man nācās mulst un meklēt atbildi uz jautājumiem: kad tev būs bērns, kad tev būs dzīvesdraugs? It īpaši mani mulsināja apsveikumi svētkos, kad man tika vēlēts viss labais un jo īpaši – lai man būtu sievietes laime – ģimene. Tagad, kad man ir meitiņa, es nudien ticu, ka cilvēka piepildījums ir bērnos, bet ne visiem var būt bērni. Ne visi varbūt pat grib būt attiecībās. Protams, mēs jau vienmēr spriežam no sava baznīcas torņa un visas sievietes, kurām nav dzīvesdrauga, uzskatām par kaut kādā ziņā apdalītām, bez sievietes laimes, bez siltuma un mīļuma. Es zinu daudzas sievietes, kurām bijušas nelaimīgas laulības un kuras ļoti bauda vienatni. Nudien bauda! Un ko gan nozīmē – sievietes laime? Ko tad mēs īsti šajā dienā svinam?
8.martā man vienmēr ir vairāk paticis saņemt sveicienus no sievietēm. Protams, vīriešu dāvātie ziedi ir ļoti skaisti, bet sievietes apsveikums sievietei liek sajust kaut kādu solidaritāti. Arī komplimenti parasti šķiet patiesāki no sievietēm, jo tik bieži viņas jau arī tos neizsaka. Un pat ja izsaka citiem, tad noteikti daudz retāk sev. Kaut kādā postpadomju elpā mēs uzskatām, ka viss, kas ir vērsts uz mums, ir egoistisks un ka sievietei sevi par egoismu ir jāsoda ar pārmetumu pātadziņu. Arī lidmašīnā tiek atgādināts – ja nelaimes brīdī no lidmašīnas augšējā paneļa izkrīt skābekļa maska, uzlieciet to vispirms sev un tikai tad personai, par kuru jūs rūpējaties.
Atceros to mirkli, kad sajutos ļoti vainīga, jo uz galda stāvēja skaistas ogas (neatceros gan, kādas) un es paņēmu vienu no lielākajām. Mana mamma teica, ka lielākā gan pienākas manai meitiņai. Es vēl aizvien atceros to kauna sajūtu. Un atceros tās sāpes par to, ka mēs mazliet tiekam aizmirstas pēc bērnu piedzimšanas. Manas dzemdības bija smagas, un piektajā dienā pēc dzemdībām, kad mani iekaisuma rādītāji bija pazeminājušies, devos uz lielāku slimnīcu, kur ar iekaisuma pazīmēm bija ievietota mana meitiņa. Ierodoties lielākajā slimnīcā, es knapi kustējos, asiņoju, un jau tad bija jūtams, ka man ir pēcdzemdību depresija. Nebija dienas, kad es neraudātu. Bet viss, ko es lielākajā slimnīcā dzirdēju, bija pārmetumi par nepareizu bērna barošanu, nepareizu turēšanu pie krūts un jautājumi, kāpēc es raudošu bērnu nevaru naktī nomierināt. Saņēmu savu drosmi dūrītē un tā arī skarbajai māsiņai teicu: “Es saprotu, ka jums ir tāds darbs, bet neesiet, lūdzu, tik asa!” Un tad sajutos vainīga.
Ko es gribu 8.martā novēlēt sievietēm? Nejusties vainīgām brīžos, kad pastāvam par sevi vai arī par savām dzīves izvēlēm! Un nākamreiz, ja
