Alūksnē netālu no luterāņu baznīcas atrodas skaists namiņš, kurā tagad mitinās Ernsta Glika Bībeles muzejs.
Agrāk namiņa vietā bijis tirgus laukums. “Šo namiņu saimnieks uzbūvēja kā tirgus bodīti. Ir aprakstīts, ka otrajā stāvā bijusi fotolaboratorija. Saimnieks jau bijis liels biznesmenis. Bijis gan gaļas skārnis, gan konfekšu veikals. Kad ienāca padomju vara, šo namiņu pārvērta par benzīntanku. Kur tagad atrodas Bībeles, bija kase. Otrā istabiņā bija degviela. 90.gadā benzīntanku izcēla ārpus pilsētas. Tad namiņš atbrīvojās. Baznīca uzrakstīja pilsētas domei iesniegumu, lai šo namiņu piešķir Bībeles muzejam, jo pati pirmā Bībele glabājās baznīcā. Tā bija tā pirmā sēkla. Dome atbalstīja šo ideju. Tad cilvēki sadāvināja pārējās grāmatas. Arī šodien ik palaikam cilvēki zvana un kaut ko piedāvā, bet tādus ļoti lielus retumus gan vairs nepiedāvā. 1825. gadā Bībelei, kas ir ceturtais izdevums hronoloģiski, bijis vislielākais metiens un faktiski visvairāk ir saglabājies. Kad atvēra Rīgā Gaismas pili, bija grāmatu ķēde, un 1825. gada Bībele bija pati pirmā šajā ķēdē,” stāsta Bībeles muzeja vadītāja Solveiga Selga.
Viņa saka, ka namiņš pieder pašvaldībai, bet tā manta, kas namiņā, pieder draudzei. “Pagājušajā gadā draudzes zēni izdomāja, ka mums vajag uztaisīt Gūtenberga iespiedmašīnas prototipu. Lai saliktu tekstu, bija jābūt gana gudram cilvēkam, kas to varēja darīt. Pa vienam burtiņam bija jāliek un jāsaprot, jo viss ir spoguļrakstā,” stāsta S.Selga.
Pirmais Bībeles drukātais izdevums iespiests tieši Gūtenberga izgudrotajā iespiedmašīnā. Pirms tam Bībeles pārrakstīja ar roku un vienas Bībeles pārrakstīšana varēja prasīt pat 20 gadus.
Var izmēģināt salikt tekstu, bet, lai atvieglotu uzdevumu, tagad ir jau salikti vārdi un pat teikumi. Visu vēl grūtāku padara vecā druka. Kad izmēģināts iespiest kādu teikumu uz lapas, dodamies uz otru istabu, kur glabājas dažādas Bībeles dažādās valodās.
S. Selga pastāsta arī mazliet par paša Bībeles tulkotāja Ernsta Glika (1654-1765) dzīvi. Gliks dzimis Vācijā, Leipcigā. Zviedrijas karalis Kārlis XI toreiz bija šeit valdnieks un deva rīkojumu Bībeli tulkot. “Gliks piesakās par tulkotāju. Tēvs bija mācītājs, tāpēc Glikam tās lietas bija tuvas. Piesakās arī latviešu zēns Jānis Reiters, kas beidzis Tērbatas universitāti un jau pirms Glika mēģinājis patulkot Bībeli. Bet vara lemj, ka tulkotājs būs Gliks. Tad viņš brauc uz Vāciju vēl piecus gadus grieķu un ebreju valodu dziļāk mācīties, jo Kārlis XI saka, ka jātulko no oriģinālvalodas. Pēc pieciem gadiem Gliks dodas uz Rīgu uz Daugavgrīvas cietoksni. Tur Glikam ir baznīca, viņš ir armijas mācītājs. Un tur Gliks sāk Bībeles tulkošanu. Kādās bērēs viņš ir izvadītājs, runā par aizgājušo mācītāju, kas tas ir bijis liels dzērājs un ka tā gan nepienāktos būt. Varai tas nav paticis, tāpēc viņu pārliek darbā uz Alūksni. Tā Gliks nonāk šeit. Te nu viņš nonāk ar visu iesākto Jauno Derību, te viņš turpina un pabeidz Jauno Derību, iesāk un pabeidz Veco Derību. Tā nu Alūksne ar to slavena, ka te nu tā Bībele ir iztulkota. Un tad ir tā leģenda par Glika ozoliem, ka, pabeidzot Jauno Derību, viņš iestāda vienu ozolu, pabeidzot Veco Derību, iestāda otru. Guntis Eniņš gan man teica: nu, nu, nu, ka varbūt uz kādu Bībeles jubileju. Varbūt, bet krietni dižkoki tie ir. Gliks tolaik ir Kokneses iecirkņa prāvests, viņam ir 20 draudzes. Tolaik bija trīs ceļi, kā Gliks varēja nokļūt līdz Alūksnei. Tāda ceļa, kāds ir šodien, nebija. Viens ceļš gāja caur Piebalgu, viens ceļš uz Ērgļiem, trešais uz Koknesi. Caur Ērgļiem no Rīgas līdz Alūksnei bija 250 kilometri. Pasta zirgi Rīga-Valka, kas ir 150 kilometri, iet četras dienas. Nu ja mums ir gandrīz 250 kilometri, tad pie nedēļas arī aizgāja,” stāsta S.Selga.
Pašas pirmās ir divas Bībeles no 1694. gada, kas Rīgā izdotas. Ir Amerikā izdots faksimilizdevums. Tad ir nākamie izdevumi un dažādi Bībeles izdevumi 40 valodās, arī Braila rakstā.
