“ESMU PĀRŅEMTA AR EMOCIJĀM,” SAKA LIGITA PLEŠANOVA-JARUSOVA, atnākot uz interviju “Dzirksteles” redakcijā. Viņa teic – vēl atrodas tikko redzētās animācijas filmas “Straume” iespaidā. “Tās asociācijas ar kaķīti zem ūdens… Spirinās viņš un es. Jātiek augšā!” Ligita noteic. “Mani samulsināja pirmais un pēdējais melnais kadrs filmā.” Ar šādām filozofiskām pārdomām aizsākas saruna ar Ligitu – pedagoģi un novada kultūras dzīves līdzveidotāju. Tādu – darbīgu, radošu – šo sievieti pazīst daudzi. Savukārt privātajā dzīvē Ligita ir sieva savam Jānim. Par abiem viņiem kopā ir seši mazbērni – lepojas Ligita. Pagājušais gads viņas dzīvē ir īpašs, jo Ligita uzvarēja cīņu ar ļaundabīgo audzēju, paļaujoties tikai un vienīgi uz sadarbību ar Latvijas ārstiem. “Es zinu, ka esmu izārstējusies, vēža šūnu vairs nav,” viņa saka. Jāturpina veikt regulāras veselības pārbaudes.
Dzīve sadalīta – pirms un pēc
Nehodžkina limfomas ārstēšana gulbenietes Ligitas Plešanovas-Jarusovas dzīvē ir devusi negaidītu pavērsienu ļoti spēcīga optimisma virzienā. Pati teic, ka dzīve ir sadalīta divās daļās – pirms un pēc.
“Es tagad ļoti novērtēju mazos mirklīšus! Es ķeru un tveru. Izmantoju visus radošā darba piedāvājumus,” viņa stāsta un piebilst – viņa dzied. Dzied korī “Harmonija” pati un dzied līdzi savu vadīto kolektīvu dalībniekiem. “Balss saišu darbināšana un līdz ar to pareiza elpošana palīdz būt veselai,” ir pārliecināta Ligita.
Viņa priecājas, ka ir atguvusi matu rotu. Ligitai rūp sava āriene. Daudzi baidās no vēža diagnozes, un noteikti zemapziņā līdz šim baidījusies ir arī Ligita. Taču, satiekoties aci pret aci ar šo kaiti, viņa ir sapratusi, ka aiz tumsas ir vēl kaut kas. Tāpat kā filmā “Straume”, kura beidzas ar tumšu kadru. Ko īsti tas nozīmē? Ligita teic – tur ir vieta katra paša izpratnei, interpretācijai, fantāzijai. “Es izķepurošos,” ir pārliecināta viņa.
“Vēzis ir slimība, kura tīri fiziski nesāp,” saka Ligita. Viņa bija pamanījusi sev bumbuli sānos uz kakla jau 2023. gadā. Kad saaukstējusies, bumbulis kaklā vairāk izcēlies. Taču pēc tam atkal bijis mazāk redzams. Vilcinājusies rīkoties gan pati, gan ģimenes ārste Dace Jansone. Kad Ligita beidzot nonākusi līdz Rīgas Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas klīnikai, tur mediķi bijuši pikti par ielaisto slimību jau trešajā stadijā. Audzēji bija izplatījušies ķermeņa dažādās vietās. Sākās ilgstoša ārstēšanās ar ķīmijterapijas palīdzību. Drīz vien Ligita līdztekus atsāka strādāt.
“Laikam nemāku atpūsties,” viņa atzīst. Darbs turklāt neesot ļāvis domāt par slimību. “Tas man ir svarīgi. Var darīt un var nedarīt. Bet es tad sevi ļoti šaustu. Labāk caur kreņķiem, bet eju, piedalos, daru. Man ir teikuši – tu jau nekad neproti pateikt “nē”. Man tas ir izaicinājums. Ja es apzinos, ka ar savu talantu varu būt noderīga, kāpēc teikt “nē”? Tā ir mana attīstība!” saka Ligita.
Protams, kolēģi, skolēni, tautas mākslas kolektīvu dalībnieki ir ievērojuši Ligitas vizuālās izmaiņas laikā, kad viņa ārstējās. Šajā sakarā viņa saka: “Es par to runāju. Cilvēki jau nezina, vai pie manis var pienākt, vai var uzlikt roku uz pleca. Stāstu par savām emocijām, par to, kā man iet, kā jūtos.”
Neuzskata sevi par princesi
“Es neesmu tā romantiskā būtne. Neesmu princese. Ja nevaru sagaidīt rīcību no otra, izdaru pati – man tik i bijis. Es negaidu rozes. Esmu tā, kas skalda un valda. Ja man kāds pasniedz mēteli, tad jūtos dīvaini. Es dzīvē visu pati ņemu,” saka Ligita.
Viņa pieļauj, ka droši vien lielākajai daļai vīriešu nepatīk stipras sievietes. Savukārt pašas nu jau pieaugušie bērni – dēls, pazīstamais pianists Rihards, meita Aiga, kurai ir ekonomistes izglītība, kā arī skolēni novērtē Ligitas tiešumu, un reizēm tas palīdz atrast kopēju valodu visnegaidītākajā veidā. Tas esot dzīvē pierādījies ne reizi vien. “Es mēdzu būt nesaudzīga,” atzīst Ligita.
Par saviem diviem bērniem viņa teic, ka ar šodienas skatījumu bieži sev pārmet, ka nav bijis laika viņus audzināt. Pati visu laiku bija darbos līdz ausīm un bērnus visur rāva līdzi. Arī profesionāli ievirzīt katru no viņiem tā speciāli nav centusies. Tikai pēkšņi apjautusi, ka Rihardam ir absolūtā muzikālā dzirde un apbrīnojama uzņēmība. Savukārt Aigai – izcilas dotības gan matemātikā, gan svešvalodās.
Ligitai tagad ir prieks teikt: “Bērni ir izauguši par kārtīgiem cilvēkiem.” Te viņa piemin arī atbalstu, kādu savulaik ir izjutusi no sava pirmā vīra Andra mammas Dzidras. Pateicoties viņai, Ligita varēja kopā ar mūzikas skolas audzēkņiem, kolektīviem doties konkursu un koncertu braucienos ārpus Latvijas. Dzidra nekad netika atteikusi pieskatīt mazbērnus.
Šodien mūzikas jomā Rihards, nenoliedzami, Ligitai ir autoritāte. Ja viņš piesakās atnākt uz pasākumu, kurā uzstājas kāds no mammas vadītajiem kolektīviem, tas Ligitai ir stress. To viņa atzīst.
Tajā pašā laikā saviem bērniem viņa atgādinot, ka tie katrs savā profesionālajā karjerā ir viena kunga kalpi, bet Ligita tiek rauta uz visām pusēm un labprāt tam ļaujas. Tā viņa ir pieradusi. Savulaik tas palīdzēja pietiekami nopelnīt, lai uzturētu, izskolotu savus pašas bērnus. Tagad ir citādi. Rihards un Aiga stingri stāv uz kājām savā dzīvē. Ligita varētu atvilkt elpu, bet neizdodas. Toties nu viņa ļaujas, kā pati saka, “mirkļa vājībai” nopirkt tādas kleitas, kādas vēlas.
“Mans otrais vīrs Jānis, kuru es satiku pirms 20 gadiem, manī atraisīja sievišķību,” piebilst Ligita. Viņa ļoti slavē dzīvesdraugu par atbalstu, iejūtību, rūpēm.
Par skaistumu un kvalitāti mūzikā
Tieši saslimšanas un ārstēšanās laikā Ligita neviļus ir atskatījusies uz savu jau noieto dzīves ceļu.
“Pat ja man būtu atlicis tikai viens dzīves gads, es nevaru žēloties. Man ir ļoti interesants mūžs,” saka Ligita un stāsta, ka no saviem vecākiem ir mantojusi vērtīgas īpašības: no mammas Veltas – pacietību, no tēta Pāvela fizisko izturību.
“Mamma man bija arī liela dziedātāja, tēvs – dancotājs. Dziedāja šķībi, bet ritma izjūta viņam bija laba,” stāsta Ligita.
Viņa pati savā bērnībā esot šaubījusies, kādu profesiju izvēlēties. Sapņu bijis daudz un dažādi. “Tomēr mūzika man stāvēja visam pāri. Un caur to es esmu tikai ļoti bagātinājusi savu dvēseli,” saka Ligita. Pēc Galgauskas skolas pabeigšanas viņa izvēlējās Cēsu mūzikas vidusskolu, kur beidza kordiriģēšanas nodaļu. Uz visu mūžu no saviem pedagogiem viņa ir pārņēmusi labo piemēru, ka diriģēšanai ir jāizskatās skaisti, baudāmi, estētiski. Sekoja tālākās studijas augstskolā. Līdztekus – praktiskais darbs specialitātē. “Uzskatu, ka tikai un vienīgi prakse ir tā īstā dzīves skola,” uzsver Ligita.
Ligita, kura pagājušajā gadā nosvinēja 60. dzimšanas dienu, laika gaitā ir vadījusi daudzus un dažādus muzikālos kolektīvus, daudzos deju kolektīvos ir bijusi koncertmeistare. Sāka darba gaitas kā pedagoģe bērnudārza audzēkņiem, pēc tam kļuva par skolotāju mūzikas skolā, Gulbenes 2. vidusskolā un tagad – novada vidusskolā. Viņa ir strādājusi ar pieaugušo kolektīviem un turpina to darīt. Nomainās paaudzes, daži kolektīvi izzūd.
Ne tik sen Ligita pieņēma piedāvājumu vadīt Jaungulbenes sieviešu kori “Liede”. Pati turpina dziedāt Gulbenes korī “Harmonija”, jo 2026. gadā vēlas kā dalībniece tikt uz Raimonda Paula dziesmu svētkiem.
Vēl Ligita kopā ar kolēģi Vitu Poišu vada novada vidusskolas kori “Silver”. Grib, lai šā kolektīva mākslinieciskais sniegums būtu atbilstošas raudzes. “Gatavojamies skatei. Ja nevarēsim sasniegt pietiekamu kvalitāti, nepiedalīsimies. Un līdz ar to secen ies dalība XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētkos. Jauniešiem liekas, ka var panākt vēlamo bez nopietna darba. Nekā! Ir jāiegulda, lai būtu rezultāts,” stingri nosaka Ligita.
Kā koncertmeistare viņa priecājas, cik intensīvi norit bērnu deju kolektīva “Knausīši” mēģinājumi novada kultūras centrā pie Zanes Meieres.
