Marts ir tāds ļoti īpašs mēnesis. Tajā svinam, tā saucamos, “tulpīšu svētkus” jeb 8.martu, kas ir Starptautiskā sieviešu diena, gan arī noliecam galvas piemiņas dienā – 25.martā, kas ir viena no smagākajām vēstures dienām.
“Lai jums priecīga Sieviešu diena!” pagājušās sestdienas rīta agrumā pilsētā man novēlēja kāds nepazīstams jaunietis. Tāds vienkāršs un sirsnīgs žests, bet spēj izdarīt tika daudz! Uzlabo omu un gribot negribot liek arī pasmaidīt. Par latviešiem gan saka, ka esam vēsi un atturīgi īpaši saskarsmē uz ielas uz ar svešniekiem, bet varbūt tas ir tikai stereotips. Jā, un veikali bija stāvgrūdām pilni ar tulpēm. Arī tirdziņos tulpju pušķi jau gaidīja apsveicējus pirms 8.marta. Rosība bija patiešām liela. Un vēl tam visam pāri kā milzu dāvana pēc nosacītās ziemas – silta pavasara saule. Mākslīgais intelekts saka, ka Latvijā saule spīd vidēji 1800 līdz 1900 stundas.
Svētkiem pa vidu ziņās dzird sakām drūmo Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta statistiku, ka šogad no ūdenstilpēm izcelts ļoti daudz bojā gājušo. Dienesta mājaslapā var lasīt informāciju, ka tie šobrīd ir jau 25 cilvēki. Ļoti daudz! Kārtīgas ziemas izpalikšana bez bieza ledus daudziem zemledus makšķerniekiem diemžēl kļuva liktenīga. Katru gadu attiecīgie dienesti skandina par par riskiem un to, ka drošība ir pirmajā vietā, bet ne visas ausis to sadzird. Varbūt arī sadzird, tikai kā jau parasti cilvēkiem liekas, ka ar mani jau nekad nekas tāds nevar notikt…Un izrādās, ka šādas domas ir ļoti bīstamas. Azarts un pārlieku liela pārliecība liktenīgi nospēlē pret pašu.
Jau pavisam drīz 17.martā – Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena. Bijušais Valsts prezidents Egils Levits ir teicis: “Mūsu atbildība šodien brīvajā Latvijā ir atcerēties nacionālās pretošanās kustību un tās dalībniekus, cilvēkus, kuri par spīti okupācijām nosargāja mūsu tautas valstsgribu.” Šajā sakarā šodienas laikrakstā ir iespēja iepazīties ar Ainas Irbes stāstu “Ar mīlestību piemin vecākus – mežabrāļu atbalstītājus”.
Savukārt pēc divām nedēļām – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, kad pieminēsim deportācijas upurus. Sāpīgi, bet šobrīd tas viss iegūst vēl dziļāku nozīmi, ņemot vērā to, kas notiek pasaulē. Krievijas agresija Ukrainā atkārto līdzīgus noziegumus. Tūkstošiem ukraiņu bērnu deportēti uz Krieviju, karš turpinās, cilvēki iet bojā, un Trampa nākšana pie varas satrauc. Esmu dzirdējusi sakām: nelasu un negribu lasīt ziņas. Tās satrauc, laupa nakts mieru, ir bailes. Jā, ģeopolitiskā spriedze nenoliedzami ir ļoti liela, bet, manuprāt, par notikumiem pasaulē ir jābūt informētiem.
