Mēs paši sarežģījam sev dzīvi. Birokrātija grauž mūsu nervus, laiku un padara dusmīgas mūsu sejas. Pārsvarā ar šo parādību mēs saskaramies pārvaldes sistēmā un valsts iestādēs, tomēr arī privātais sektors grēko – gan gribot, gan negribot un reizēm pat tāpēc, ka tas ir izdevīgi. Kāpēc tā notiek? Droši vien tāpēc, ka mēs nemākam sakārtot lietas elementāri. Pietrūkst jaudas un zināšanu. Likumu, norāžu un regulu interpretācija un, drošs paliek nedrošs, vēl pastiprināšana arī ir galvenie iemesli bezjēdzīgām darbībām.
Kāds līdz pēdējai pieturas zīmei turas pie instrukcijām un nevienu soli ne pa labi, ne pa kreisi. Pat tad, ja ar prātu un loģisko domāšanu saprot, ka tas, ko dara, īsti pareizi nav, tomēr tā jābūt un viss. Vai tiešām mēs esam iesūnojuši un iestrēguši papīru kaudzēs un visu darām formāli? Šīs pārmērīgi sarežģītās procedūras apgrūtina mūsu dzīvi un rada rūgtuma, reizēm pat bezspēcības sajūtu. Papildus tam visam tiek tērēts darbinieku laiks, līdzekļi un radītas neērtības sajūtas ne vienam vien. To saprot visi, un lai slavēta mūsu Ministru prezidente Evika Siliņa, jo viņa ir gatava cīnīties ar šīm nebūšanām, viņas plānos ir mazināt birokrātiju pat par 25 procentiem! Tiek veidota darba grupa, kas vismaz apzinās problēmas un mēģinās rast kādu risinājumu. Tie 25 procenti man gan šķiet utopija, un cīņa būs gandrīz kā Donam Kihotam ar vējdzirnavām. Labākajā gadījumā kādu caurumu vienā spārnā uztaisīs, bet arī tas būtu labi. Kā var izmērīt, vai ir mazinājusies birokrātija? Nav ne kritēriju, ne salīdzināšanas tabulu, ne arī cilvēku, kas to spēj noteikt. Viens gan ir skaidrs – kad pēc gada atkal saskarsies ar problēmu, kuras pamatā ir birokrātija, tad, visticamāk, tev pateiks, ka tieši šī sadaļa nav bijusi iekļauta laimīgajos 25 procentos. Daudz kas ir atkarīgs no ierēdņa vai darbinieka attieksmes, un, kā reizēm saka advokāti, likumu var izlasīt dažādi. Protams, reizēm ar to nepietiek un jāmaina arī pats likums, bet sākt ar mazumiņu taču var.
Pats tikko saskāros ar problēmu, ko nevar nosaukt citādāk kā par birokrātijas paraugstundu. Tautiski sakot, žoklis atkārās, sanāca smiekli un prātā ienāca TV3 humora raidījums ar nosaukumu “Nu nopietni?”. Cīnīties par savu taisnību ir bezcerīgi, kašķis vien sanāks, pie juristiem neskriesi un nervus arī vajag saudzēt. Tāpēc atliek cerēt, ka, sākot no augšas, arī pie mums reiz kaut kas mainīsies.
