Stāmerienas pilī skatāma mākslinieces Ilzes Egles mākslas darbu izstāde “Esības vieglums”. Ilze, lai arī dzimusi Rīgā, ir saistīta ar Gulbenes novadu. Viņas tētis ir pazīstamais tēlnieks Indulis Ranka, kurš dzimis un savu bērnību pavadījis Jaungulbenē un kura darbi ir neatņemama Gulbenes identitāte, piemēram, piemineklis izsūtītajiem pie dzelzceļa stacijas. Ilze tēti atceras ar siltām atmiņām un teic, ka viņas mākslinieces gaitas sākās jau bērnībā.
Viņas vecāki, tētis Indulis un mamma Māra, pavēra durvis uz mākslas pasauli un iemācīja Ilzi sapņot.
“No pirmajiem lielajiem zīmējumiem trīs gadu vecumā manī joprojām ir mīlestība uz lielām formām, monumentālismu,” teic Ilze.
Arī izstādē Stāmerienas pilī redzami Ilzes lielformāta darbi, un lielākais no darbiem ir 2,40×2 metri. Kopumā izstādē aplūkojami vairāk nekā 30 darbi.
Plenēri Gulbenē
Sadarbība ar Stāmerienas pili Ilzei izveidojusies, pateicoties Gulbenes mākslas skolas direktorei Sandrai Dikmanei un Stāmerienas pils vadītājai Edītei Siļķēnai.
“Mani uzaicināja uz plenēru, un ar lielāko prieku piekritu, it īpaši tādēļ, ka mans tētis ir no Jaungulbenes. Esmu piedalījusies jau vairākos plenēros, kurus organizē Gulbenes mākslas skola. Tā man izveidojās draudzība gan ar Gulbenes mākslas skolu, gan ar Stāmerienas pili, kur arī notiek šie plenēri,” stāsta Ilze.
Kāds īpašs stāsts saistās ar centrālo darbu, kuru Stāmerienas pils apmeklētāji var redzēt uzreiz, ienākot pilī, trepju galā.
“Zem šī darba ir kāds cits darbs. Es tā nedaru bieži, taču reizēm kāds darbs ilgstoši stāv manā darbnīcā, un, ja esmu emocionāli jau nogurusi no šī darba, tad es tam pārgleznoju pāri. Zem šobrīd redzamā darba pils trepju galā atrodas gleznota kāda liela seja – savā ziņā mans pašportrets,” stāsta Ilze un uzsver, ka viņas darbos viena no būtiskākajām tēmām ir gan transformācija, gan vieglums.
“Mans moto ir – esības vieglums. Dzīve ir apkārt smaga, arī emociju ziņā. Man caur maniem darbiem ir svarīgi parādīt vieglumu. Mani darbi ir kā tādas bākas, kas izgaismo un dod prieku un spēku. Cilvēkiem pietiek rūpju un raižu, bet man ar mākslas palīdzību gribas nodot vēstījumu, ka viss būs labi. Tu vari, un viss izdosies. Būt ir viegli, un es būtu priecīga, ka jebkurš, kurš redz manus darbus, sajūt to. Tu drīksti sapņot, un vajag ļaut sev sapņot,” teic māksliniece.
Māksla top ne tikai pie audekla
Ilze uzsver, ka mākslinieks neglezno tikai tad, kad piesēžas pie audekla vai nostājas pie molberta, bet arī ikdienas solī.
“Reizēm esmu dārzā, bet ar domām esmu darbnīcā pie saviem darbiem un risinu kādu neatrisinātu lietu kādā no darbiem, pie kura šobrīd strādāju. Citreiz, pamostoties naktī, pēkšņi zinu, kā pabeigt kādu no darbiem, vai tieši otrādi – pie manis atnāk kāds motīvs, kas neliek mieru, un tas ir jāuzliek uz papīra vai audekla. Process, kamēr rodas idejas un tās nobriest, ir ilgstošāks nekā pati gleznošana vai zīmēšana. Tas ir process, kurš notiek pirms darbu radīšanas, kas notiek manī iekšēji. Citreiz darbs var aizņemt ilgāku laiku, jo gleznojot apstājies pusceļā un saproti, ka tālāk vairs nevari turpināt. Tad paiet kāds posms, kamēr ar šo darbu dzīvojos savā galvā, tas klusi stāv darbnīcā un gaida savu laiku. Parasti es strādāju pie vairākiem darbiem vienlaicīgi, kādiem trim, četriem,” stāsta Ilze.
Viņa ikdienas dzīvē ir arī mamma nu jau diviem pieaugušiem bērniem – Gustavam un Līvai un sieva vīram Aināram. Abi Ilzes bērni ir saistīti ar mākslas pasauli – Gustavs nodarbojas ar dizainu, bet Līva studē mūziku.
Tēta mākslinieka azotē
Interesanti, ka Ilze Induļa un Māras ģimenē ir vecākā no četriem bērniem un tieši viņas dzīves ceļš visvairāk savijies ar mākslu.
“Mana mamma nāk no suitiem no Alsungas un Kuldīgas. Ar tēti viņi satikās Rīgā Mākslas akadēmijā. Mana bērnība pagāja Rīgā, kad tētis tur cēla tēlniecības darbnīcu. Mans tētis bija mans pirmais skolotājs, taču man ir spītīgs raksturs un gribējās visu pašai. Tagad, atskatoties jau ar pieauguša cilvēka skatījumu, es gribētu, lai būtu vairāk ieklausījusies viņā. Es būtu vairāk sēdējusi blakus un skatījusies, mācījusies no viņa. Taču uzsūcu māksliniecisko gaisotni no tās vides vien. Mamma strādāja keramikas darbnīcā, un mājās bija dažādi keramikas podi, svečturi utt. Tētis ārā strādāja pie skulptūrām un iekštelpās arī gleznoja,” stāsta Ilze.
Viņu mājās viesojās arī daudzi citi mākslinieki.
“Mans tētis rīkoja starptautiskos tēlniecības simpozijus, un pie mums mājās jau tajā laikā, 80. gados, viesojās dažādi mākslinieki no ārzemēm. Tā bija ļoti radoša un iedvesmojoša vide. Tas man noteikti palīdzēja pieņemt lēmumu saistīt savu dzīvi ar mākslu,” stāsta Ilze.
Māksla kā terapija
Viņa ne tikai glezno, bet pasniedz gleznošanu arī skolēniem un pieaugušajiem.
“Pati esmu arī mākslas pedagogs, un mana pārliecība ir tā, ka māksla pati par sevi ir terapeitisks process. Arī es gleznojot savā veidā dziedinu sevi. Tā ir darbošanās ar krāsām, formām un līnijām. Es daudz ne tikai gleznoju, bet arī zīmēju. Pasniedzot mākslu, es redzu, kā izmainās cilvēku dzīves. Cilvēki iemācās pieņemt lēmumus. Māksla šķiet tāda plūstoša, netverama lieta, bet patiesībā māksliniekam katrā brīdī ir jāpieņem konkrēti lēmumi, vai šo vietu aizkrāsot, vai pievienot līnijas. Mēs dzīvē nereti izvairāmies no tā, un, radot mākslas darbus, mēs to iemācāmies. Tas izmaina cilvēku raksturu un palīdz cilvēkiem kļūt drosmīgākiem. Cilvēks caur mākslu un šo procesu atrod pats sevi. Tas ir ļoti radošs un skaists process,” ir pārliecināta Ilze.
ATMIŅAS par tēti un dzērveņu purvu
“Reiz mēs ar tēti braucām lasīt dzērvenes. Viņš, kā jau vīrietis, mācīja man, ko darīt, ja sanāk purvā slīkt. Tētis stāstīja, kā pareizi tad jāizpleš rokas, ka nedrīkst aktīvi kustēties. Klausījos un man šķita, ka braucam uz briesmīgu vietu, kur var nomirt. Gājām pa purvu, un es visu laiku domāju, ka tikai es neiekrītu akacī, jo tad man nāksies izplest rokas un būs jāmēģina neiestigt dziļāk. Vēl aizvien man ir mazliet neomulīgi atrasties purvos, un viena pati dzērvenēs es neriskētu iet. Bet tās ir ļoti mīļas un sirsnīgas atmiņas. Tās sarunas ar tēti bija tik feinas!”
