Ar dažām fotogrāfijām no Tālajos Austrumos pavadītā laika uz “Dzirksteles” redakciju atnāk Rūta Cirpone, dzimusi Tipāne (77). Saka – viņai pašai saglabājies pavisam maz attēlu, lielākā daļa ir pie bērniem, pie mazbērniem. Rūta stāsta klusi, nosvērti. Stāsta par visdārgāko, kas vien cilvēkam var būt, par savu dzimtu. Kādā mirklī viņa sameklē kabatlakatiņu. Pieklust. Un runā atkal. Viņa ir viena no tiem latviešiem, kurus saucam par Sibīrijas bērniem.
Uz taigu aizveda kā tukšiniekus
Neko Rūta neatceras par ceļu uz izsūtījuma vietu, kura atradās dziļi taigā aiz Amūras. Vien zina no vecāku – Markusa un Annas Tipānu – stāstītā, ka ģimeni kopā ar trim bērniem izveda 1949. gada 25. martā. Tētim tad bija 44 gadi, mammai – 32 gadi. Brālim Jānim bija gandrīz 11 gadi, māsai Intai – 7 gadi. Pati Rūta bija vien gadu un 10 mēnešus veca. Kaimiņiene pieteikusies mazo Rūtu noslēpt mucā. Mamma nebija ļāvusi.
“Mamma, turot mani klēpī, kliegusi: “Šaujiet mani nost, es nekur nebraukšu!” Bet kareivis, kas stāvējis uz vakts, teicis, lai pakojas. Kad mamma nereaģējusi, viņš visu no skapja metis ārā un krāvis līdzi vešanai. Tur bija tāda villaine, kura vēlāk ļoti noderēja. Mājās ne garozas tajā brīdī nav bijis, ko paņemt līdzi. Maizei mīkla bijusi iejaukta, bet izcepta nebija. Cūka arī vēl nebija nokauta. Mani vecāki ar mums, bērniem, uz Sibīriju tika izvesti kā tukšinieki. Tikai mammas tētis Jēkabs atveda mums uz staciju piena kanniņu. Iejūdza zirgu un atbrauca. Kā par brīnumu karavīri bija atļāvuši iedot mums to pienu,” stāsta Rūta.
Kāpēc viņus izsūtīja? “Paps bija sabiedriski aktīvs. Abi ar mammu Lejasciemā spēlēja teātri. Mamma bija mājsaimniece. Paps bija arodbiedrībā, tur esot bijis sastrīdējies ar vienu no vadošajiem. Tas pateicis uz papu: “Tu neredzēsi vairs Latviju kā savas ausis!” Vecākiem nebija nekāda lielā saimniecība. Kādas divas vai trīs govis. Ar visu aramzemi un mežu kopā – 17 hektāri. Vecāku mājas “Salaki” bija nodedzinātas, kamēr ģimene atradās bēgļu gaitās. Kas nodedzināja – krievi vai vācieši, to tā arī nekad neesmu sapratusi. Paps pēc tam krāsmatu vietā bija uzcēlis pagaidu ēku, izmantojot vecus baļķus no ierakumiem. Viņam bija padomā uzcelt labu māju. Jau bija sarūpējis būvmateriālus. Tā arī neuzcēla,” stāsta Rūta.
Daudzi cilvēki tur vienkārši pazuda
“Bijām dziļi, dziļi iekšā taigā. Mežos. Tur bija gan ukraiņi, gan krievi, gan mēs, latvieši. Latviešu tur bija ļoti daudz. Vēl tagad mēs uzturam kontaktus un saejamies. Tie krievi, kuri tur, Sibīrijā, skaitījās pamatiedzīvotāji, arī bija izsūtītie, tikai jau iepriekš. Cik es no vecākiem sapratu, starp mums tur bija arī “ošņātāji”, kuri centās nosūdzēt. Ļoti daudzi cilvēki tur… vienkārši pazuda. Kaut ko nebija pa prātam izdarījuši,” stāsta Rūta.
Viņas tēvs bija mežstrādnieks, mamma strādāja ķieģeļnīcā, bija arī apkopēja skolā, veikalā. “Mammu ļoti cienīja, jo viņa visu akurāti darīja un daudz mācēja. Viņa savulaik Rankā bija beigusi mājturības skolu. Mācēja adīt, šūt, ēdienu gatavot, saimniekot. Sibīrijā tirgojusi visu, ko var, pretī par to saņemot ēdienu. Iztirgoja savas kleitas. Arī šuva citiem,” saka Rūta.
Bet ziemas tur ļoti aukstas. Ģimenei sākumā bijis ļoti grūti. Dzīvojuši barakās. “Vēlāk nopirkām māju Sibīrijā. Nu kādu? Zemnīca! Praktiski visa bija ierakta zemē. No logiem tad tikai uz augšu bija,” stāsta Rūta.
Viss bija izturams, jo ģimene bija kopā. “Pavasaros auga ļoti skaisti ziedoši krūmi, kurus sauca “baguļņiki”. Bija līdzīgi acālijām. Lilijas ziedēja brīvā dabā. Vācām puķītes. Riekstus vācām, ēdām. Paps mani ņēma līdzi uz makšķerēšanu. Sataisīja tīklu. Makšķerējām visādas zivis. Bija līdakas. Tur arī pirmo reizi redzēju vēdzeles. Iemācījāmies un ķērām. Kaut kā vajadzēja mums izturēt… Paps mēģināja arī medīt meža zvērus. Šaut jau nedrīkstēja un nebija ar ko. Ziemā lika cilpas un ķēra,” stāsta Rūta.
Vēl viņa piemin kazas. “Bērnība pagāja ganot. Ne tikai savas, bet arī kaimiņu kazas. Mēs savas lielās pa ziemu turējām kūtiņā, bet mazās un vistas – virtuves priekšistabā. Tāds “kurjatņiks”. Uz tā es gulēju. Tad siltāk bija. Kaziņas ir mani mīļākie dzīvnieki uz mūžu. Visas manas Belkas un Strelkas. Tādi vārdi bija kosmosā laistajiem padomju suņiem. Un man arī kaziņas Sibīrijā visas bija Belkas un Strelkas,” teic Rūta.
Iestājas pionieros, dabū sukas no vecākiem
“Mājās vecāki ar mums, bērniem, sarunājās latviski, bet ārpus ģimenes tika lietota krievu valoda. Skolā arī, protams. Es pat tur iestājos pionieros un tad dabūju sukas no vecākiem. Kad atgriezāmies Latvijā, es neteicu, ka tur, Sibīrijā, biju pioniere. Tad jau biju lielāka un apzinīgāka,” stāsta Rūta.
Runājot par Sibīrijas laiku, viņa piemin saslimšanu ar difteriju. “To es ļoti labi atceros. Mamma mani uz slimnīcu aiznesa, no Latvijas līdzņemtā villainē ietītu. Skriešus aiznesa. Ilgi mani slimnīcā noturēja. Droši vien, ka mēnesi. Varbūt mazāk. Nezinu. Saslimšana bija ļoti nopietna. Ciema tantes mani žēloja, sanesa man Lieldienu kuļičus,” viņa stāsta.
Bet, kad diktators Josifs Staļins nomira, Tipānu ģimene bija izvēles priekšā. “Brālis jau bija skolu beidzis, jau bija traktorists, jau strādāja. Māsa gan vēl mācījās skolā. Paps sacīja: “Nekādā gadījumā nepaliksim te!” Bija, kuri palika. Māsa Latvijā pie vecāsmammas atgriezās pirmā – 1957. gadā. Brauca kopā ar citiem latviešiem. Visa ģimene reizē nevarējām atbraukt. Nebija naudas! Uz turieni aizveda par velti, bet atpakaļ braukšana pašiem bija jānopelna. Kad nauda bija sakrāta, 1958. gadā mēs braucām četratā: brālis, es, mamma un paps. Mājupceļš bija ilgs un skaists. Braucām garām Baikāla ezeram. Pirmo reizi īstu saldējumu ēdu Habarovskā. Iepriekš mums, bērniem, saldējums bija sniegā iemests tikko slaukts kazas piens. Ēdām tādus sasalušus ledus gabalus,” stāsta Rūta.
Pirmoreiz tiek pie dzimšanas dienas tortes
“1958. gada 21. maijā es Latvijā svinēju savu 11. dzimšanas dienu. Kaimiņu meitenes nāca ciemos ar lielu mājās ceptu torti. Ļoti skaista! Es tik lepna biju. Un man tika dāvātas pavasara narcisītes. Līdz tam man nekad nekas tāds nebija dāvināts,” atceras Rūta.
Sākās viņas un māsas Intas skolas gaitas Dūrē. Paps kļuva par atsveķotāju, strādāja mežrūpniecības saimniecībā. Atkal bija kopā ar dabu. Kļūt par kolhoznieku viņš atteicās principā, saka Rūta. Mamma gan bija kolhozā, strādāja cūku fermā. “Naktīs negulēja, kad sivēniņi bija jāpieņem. Visus izkopa, ja arī kādai sivēnmātei bija problēmas izbarot jaundzimušos. Mamma bija cieņā no priekšnieku puses,” saka Rūta.
Ģimene arī atguva savas dzimtās “Salaku” mājas Lejasciemā, taču, visticamāk, tas notika tikai tāpēc, ka ēka bija nožēlojamā stāvoklī.
“Mēs, bērni, tur dzīvojām kopā ar vecākiem, kamēr dzīvē aizgājām katrs uz savu pusi. Paps tajās mājās arī nomira, kad viņam tikai mēneša pietrūka līdz 90. dzimšanas dienai. Mans brālis Jānis arī “Salaku” mājās dzīvoja un saimniekoja līdz mūža galam. Viņš mira, kad tikai mēneša pietrūka līdz 80. dzimšanas dienai. Mammu paņēmām uz Gulbeni, viņa nodzīvoja līdz 96 gadu vecumam. Māsa Inta aizprecējās uz Cēsīm. Viņa savas šīs saules gaitas ātri beidza – 57 gadu vecumā. Mani vecāki atdusas Lejasciema kapos. Brālis arī tur. Māsa – Cēsīs,” stāsta Rūta.
Viņas mīļie ir mūžībā, taču dzimta turpinās Rūtas, Jāņa un Intas sešos bērnos, desmit mazbērnos un jau trijos mazmazbērnos.
Gabalos saraustītās dzimtas likteņi sāp
Latvijas okupācijas gadi Rūtas radinieku likteņos izpaužas skaudri. Viņa saka: “Mūsu dzimta tika izārdīta.” Viņas tēta māsu Lauru Margrietu, kad viņai bija 32 gadi, kopā ar diviem viņas bērniem izsūtīja jau 1941. gadā, bet vīru tepat Latvijā nošāva. Viņus nosūtīja uz Tomskas apgabalu. Mazais puisītis nomira ceļā. Viņam bija tikai gadiņš. “Margrieta jeb Grietiņa, kā mēs viņu saucām, kopā ar meitu Graciju atgriezās Latvijā. Nu jau abas ir viņsaulē,” stāsta Rūta.
Viņas tēta brālis Ansis Tipāns (1907-1994), kurš Latvijas pirmās brīvvalsts laikā kā režisors bija veidojis filmu par Krieviju, kļuva par trimdas latvieti. Viņš dabūja mukt no Latvijas. No sākuma viņš bija Zviedrijā, pēc tam ASV.
“Bet papa visjaunākais brālis Juris vienu laiku bija kolhoza “Tirza” valdes priekšsēdētājs. Papa mamma Paulīne Tipāne, dzimusi Lūse, izdarīja pašnāvību laikā, kad dzīvoja pie jaunākā dēla Jura Tirzā. Viņas ģimene bija izjukusi… Viņa nespēja to pārciest,” teic Rūta.
Rūtas mammas brāli Arvīdu Raimondu Čabli krievi bija sašāvuši galvā, bet vācieši izārstēja. Viņš arī dabūjis mukt no Latvijas uz Lielbritāniju. “Kopā ar mammu tikām braukušas ciemos pie viņa. Pēc onkuļa nāves urnu ar viņa pelniem no Lielbritānijas atvedu uz Latviju. Viņš atdusas Lejasciemā pie saviem vecākiem – Antonijas un Jēkaba,” stāsta Rūta.
