Mūsu laikraksta portālā pie ziņas par vakanču piedāvājumu Gulbenes novadā ir aptuveni 3000 skatījumu. Šī tēma ir aktuāla, un cilvēki dažādos veidos meklē darbu. Pērn Gulbenes novadā reģistrēti 532 bezdarbnieki, Gulbenes pilsētā – 179. Ilgstošie bezdarbnieki Gulbenes novadā – 106.
Lasīju par kādu gadījumu, kad sievietei pirmspensijas vecumā draud atņemt bezdarbnieka statusu, jo viņa atsakās no piedāvātajiem darbiem. Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) viņai ir jāiesniedz ārsta atzinums par to, ka viņa nav spējīga strādāt veikalā ilgstoši pie kases vai rūpnīcā, lai gan sieviete ar augstāko izglītību vienkārši vēlas atrast sev piemērotāku darbu.
Ar šādu gadījumu saskāros arī es. Pirms gada biju bezdarbniece un devos strādāt kādā NVA projektā uz kokapstrādes uzņēmumu. Slīpējām līstītes. Putekļu nosūcēju nebija, krāsošanas līnija turpat aiz aizkariem. Krāsu jūti un elpo. Darbinieces tā strādājušas ilgstoši, bet, par laimi, tagad krāsa nav toksiska. Uz jautājumu, vai ir iets pie priekšnieka un runāts par to, saņēmu atbildi, ka sūdzēties jau īpaši nav vērts, galvenais – ka ir darbs.
Jau otrajā dienā sapratu – šis nebūs darbs man. Man nesen bija veikta acu operācija, strādāju ar aizsargbrillēm, lai acīs neiekļūst putekļi. Vilku arī respiratoru, un šī kombinācija pārsvarā sviedrēja manas brilles. Apkārt strādāja citi slīpētāji no NVA projektiem – bez respiratoriem, jo tā ir vieglāk izturēt visu dienu. Darbā maksā par padarīto, ja daudz strādā, daudz pelni. Ja esi vārgs un strādā mazliet lēnāk – nekas, bet nenopelni minimālo algu. Un tā ir Latvijas realitāte daudzās vietās.
Kad gāju prom no darba, izrādījās, tas nav nemaz tik viegli. Nepietiek pateikt, ka negribi bojāt veselību bez putekļu nosūcējiem un vispār esi galīgi vārgs šim darbam. Man bija jāiet pie ārsta un jāraksta pamatojums, kāpēc es šo darbu nevaru veikt. Es aizgāju no šī darba, bet tas, ka man bija jāprasa ārsta atzinums, kāpēc es kaut kur nevaru un negribu strādāt, lai saņemtu savu pabalstu, man šķita diezgan pazemojoši.
Es saprotu valsti un to, ka pabalsti ir ļoti jāuzrauga. Ir cilvēki, kuri nestrādā un negrib strādāt. Un es saprotu nostāju, ka jāpieņem jebkurš darbs, ja ilgstoši esi bez darba. Bet ne vienmēr ir šāda situācija, it īpaši ar NVA projektiem. Darba devējiem šādi darbinieki ir izdevīgi, tomēr izbrīna šī ačgārnā domāšana, kad tu ietaupi un apmāci rotējošus darbiniekus tā vietā, lai piemaksātu ko vairāk labiem darbiniekiem. Neviens no šiem NVA projekta darbiniekiem pēc projekta beigām šajā uzņēmumā vairs nestrādā. Nāks nākamie, kāds arī paliks ilgāk. Bet vai vilks respiratoru? Protams, drošības ievērošana ir mūsu pašu atbildība, bet respiratora nevilkšana ir ļoti izplatīta lieta kokapstrādes uzņēmumos. Ir grūti elpot, un tas ir saprotams, bet, kad veselība būs pagalam, tas interesēs tikai mūs un mūsu ģimeni. Darba devējs pieņems nākamo darbinieku.
