Otrdiena, 15. jūlijs
Egons, Egmonts, Egija, Henriks, Heinrihs
weather-icon
+23° C, vējš 3.02 m/s, Z-ZA vēja virziens
Dzirkstele.lv ikona

Redakcijas sleja: Mēs un kultūra

Diāna Odumiņa, “Dzirksteles” žurnāliste. Foto: no privātā arhīva

Ko tas nozīmē – būt kultūras cilvēkam? Vēl skaistāk – būt “kultūras saliņai”! Patiesībā tādas saliņas ir mums visapkārt. Jūs jautāsiet – kā tā? Gluži vienkārši tāpēc, ka kultūra ir viss. Arī tas, vai aiz sevis sakopjam sēdvietu autobusā, ejot projām. Vai saslaukām čipsu drumslas un paņemam līdzi salonā apēstās pārtikas iesaiņojumus? Vai, suni pastaigā ārā vedot, kabatā ir polietilēna maisiņš sava dzīvnieka tualetes savākšanai?

Puisis, ieejot veikalā, palaiž svešu kundzi pa priekšu. Kultūra! Jaunieši uz ielas smēķē un cigarešu galus nenomet zemē, bet atrod atkritumu urnu, kura ir tikai dažu soļu attālumā. Kultūra! Autovadītājs, braucot garām gājējiem lietainā laikā un redzot peļķi, piebremzē, jo negrib apšļākt gājējus. Kultūra! Bet ja būtu apšļācis? Apstādinātu auto, atvainotos? Un kā tad reaģētu apšļāktie gājēji? Kāds vienalga lamātos, pieprasītu kompensāciju, kāds skābi pasmaidītu, bet vēl cits teiktu: “Visādi gadās, pārdzīvosim.”

Būt kultūras cilvēkam nozīmē arī nesanīkt grūtību un pat traģisku apstākļu priekšā. Pat uzdejot tango ar nāvi, ja tā ir jau degungalā. Mēs katrs savā lokā pazīstam tādus cilvēkus. Mēs sakām – viņi mūs iedvesmo. Viņi ir tās mūsu “kultūras saliņas”.

Man bija draudzene, kura dažas nedēļas pirms došanās mūžībā man piezvanīja un teica: “Jūtos ne visai. Laikam drīz vairs nevarēšu nekur daudz staigāt. Būšu mājās.” Zināja, juta, ka tuvu ir nenovēršamais, taču negribēja mani apgrūtināt ar runām par to. Ar šo tālruņa zvanu viņa faktiski atvadījās. Tikai vēlāk to sapratu. Un viņa palikusi manās atmiņās kā cilvēks, kurš arī vissmagākajā brīdī nesēj paniku. Tā arī ir kultūra!

Kultūra ir viss, kas mums apkārt, tā ir vide, kuru veidojam, kurā dzīvojam, tie ir cilvēki, ar kuriem satiekamies.

Saskarsmē esam mēs visi, gribam to vai ne. Vai protam nekritizēt, nenosodīt, nepārtraukt sarunbiedru, ja nepiekrītam tam, ko viņš saka? Prasme noklausīties otrā līdz galam – tā ir kultūra. Nupat attālināti vēroju novada domes kārtējo sēdi. Klausījos deputātos. Viņu jautājumos. Redzēju publisku uzstājību. Nodomāju – vai tā ir sava veida priekšvēlēšanu reklāma? Arī tā ir kultūra, kā deputāti izmanto publiskās iespējas: runā runāšanas pēc vai tomēr grib pateikt ko svarīgu pašiem un sabiedrībai kopumā. Tajā pašā laikā deputātu mēmās sēdes, kurās notiek tikai balsošana bez diskusijām, arī neko labu neliecina. Atbildība pret saviem vēlētājiem, pret vietējo sabiedrību, nepieciešamība skaidrot cilvēkiem savus lēmumus – tā arī ir kultūra. Turklāt ļoti vajadzīga.

Dzirkstele.lv ikona Komentāri