Latvijas tiesas tīmekļvietnē atrodami dažādi tiesas lēmumi sakarā ar nežēlīgu izturēšanos pret suņiem. Daži no noziegumu aprakstiem: “saimnieks, sadusmojies par to, ka viņa suns sagrauzis apavus, paņēma nazi un sadūra dzīvnieku, kā arī vairākas reizes sita ar metāla stieni. No gūtajiem ievainojumiem suns nomira”, “saimnieks izlēma nonāvēt savu suni, to pakarot, jo uzskatīja, ka dzīvnieks pārāk daudz ēd”.
Psihoterapijas speciāliste Iveta Upeniece uzskata, ka nežēlība un vardarbība pret dzīvniekiem visbiežāk norāda uz dziļākiem psiholoģiskiem traucējumiem. Tiem sākoties agrīnā vecumā, tas var norādīt par iespējamu turpmāku vardarbību, antisociālām un sadistiskām personības iezīmēm.
Emu dzirdējusi dažādus stāstus, ko tik kāds bērnībā nenodara vardēm, dunduriem utt. Es reiz ar māsīcu noķēru divas mazas zivtiņas piemājas dīķī. Gribējām mājas kaķim tās kā īpaši sagatavot – gluži kā restorānā. Bet mēs nemācējām zivtiņas piebeigt. Kaut ko mēģināju, viļāju smiltiņās, it kā mēģināju uzsist ar kaut ko, tad likām tās cept, un man vēl aizvien, savos 38 gados, ir žēl šo divu mazo zivtiņu sprīža garumā. Manuprāt, tās pat nebija pilnībā beigtas, kad tās sākām cept.
Reiz, kad man atnesa maisiņā zivis un ielika tās ledusskapī, pamanīju, ka viena zivs vēl ir dzīva. Es nevarēju iet gulēt un domāt par to, kā šī zivs smok manā ledusskapī. Izliku to spainī ar ūdeni, aiznesu uz mašīnu un aizvedu uz ezeru. Ieliku ūdenī, bet viņa gan izskatījās ļoti samocīta, nezinu, vai izdzīvoja, bet es vienkārši nevarēju atrasties telpā, kur tā nabaga zivs smok.
Dīvainā kārtā man gan ļoti patīk makšķerēt, lai gan sen to neesmu darījusi. Bērnībā gandrīz katru dienu raku sliekas un gāju uz piemājas dīķi makšķerēt ar paštaisītu makšķeri. Es ļoti lepojos ar šo makšķeri! Un tad vienā reizē man nebija parasto āķīšu, bet atradu līdakas āķi – trīsžuburaino. Un noķēru zivi. Āķis bija ieķēries nevis žaunās, bet gan zivs vēderā. Ar to mana makšķerēšana beidzās.
Pērn stājās spēkā likums, kas paredz par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kuras dēļ tas sakropļots, vai par dzīvnieka spīdzināšanu, ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās vai ja ar to radīts būtisks kaitējums, vai par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kuras dēļ tas gājis bojā, vai par dzīvnieka spīdzināšanu, kuras dēļ tas gājis bojā vai sakropļots, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu.
Es zinu, ka cilvēku uzticību nevar mērīt tikai viņu attieksmē pret dzīvniekiem, bet es gan tā tomēr mēdzu darīt. Ja mans suns uz kādu ļoti rej, es palieku tramīgāka. Es kļūstu dusmīga, ja pie mana dzīvokļa durvīm savas čupiņas atstāj kāds kaķis, bet, pieķerot šo kaķi, es viņu nesitīšu. Arī klasiskais veids, kā mācīt suni un kaķi nečurāt kādā vietā – iebāzt viņa purniņu tur, man šķita tik grūti izdarāms. Darīju tā, jo biju dzirdējusi, ka tā jādara, bet es noteikti tā nedarīšu, ja man vēl kādreiz būs cits suns. Es zinu, ka ir jābūt stingram, dzīvniekam ir jāparāda, kurš ir saimnieks, bet es neuzskatu, ka to var panākt ar agresiju, kura pārkāpj tikai balss toņa pacelšanu vai stingrāku suņa pieturēšanu.
