– Tev pašai mēlei vaļīgas eņģes! – Arvīda kliedza telefonā, kaut garais signāls vēstīja, ka īsā saruna jau sen beigusies. – Tu, tizlā kūtspakaļa! Tu, apdauzītā skopule! – viņa nespēja rimties.
– Kaut tu sapūtu!
Pēkšņi attapusies, ka viņas lāsti tālāk par pašas istabas sienām netiek, pārskaitusies nometa telefonu uz gultas. Vismaz šo kustību viņas zemapziņa bija iemācījusies kontrolēt, jo iepriekšējie trīs telefoni bija sašķīduši pret sienu, bet citādāk jau nemaz nevarēja būt – nekontrolējamās dusmas pret vecāko māsu prasīja jaudīgu izlādi.
– Sūdu muša! Knīpstanga! Gnīda! – Arvīdas kājas, spārdot pašas apavus, somas un gaitenī sakrautās kartona kastes, turpināja izlādēt samilzušās dusmas. Kaut tā varētu pašai Jadvigai – lai sāp līdz pat kaulam, lai izēd miesā caurumu un nonāvē!
Kārtīgi izlādējusies, viņa beidzot gluži bez spēka iekrita gultā un uzvilka spilvenu uz galvas. Nevienu! Nevienu neredzēt un nedzirdēt! Ne šodien, ne rīt! Un lai tās stulbās māsas pēc tam nezvanās un netēlo baigo līdzjūtību! Nevajag viņai nevienu! Tūlīt pat nobloķēsies no visām – kad nav, lai nav! Visu mūžu viņa ir cīnījusies viena pati, viena pret visiem, nesaprasta un nemīlēta, tāpēc visstiprākā un vislabākā! Nevajag viņai nevienu citu! Jau no pašas bērnības tā ir bijis – viņa viena frontes šajā pusē, un vainīga pie visa ir māte.
Tām trim – Jadvigai, Dagnijai un Egijai – vismaz normāls tēvs bijis blakus, bet ko lai saka viņa? Uz dzemdību namu gan mammas jaunais vīrs ar baltu kallas ziedu esot atnācis, sievu ar jaundzimušo meitu mājās nogādājis, bet jau pēc nedēļas aizbraucis uz Latvijas otru malu naudu pelnīt un kopš tā laika vairs neesot redzēts. Cerēdama zudušo mīlestību atgūt, māte meitai tēva vārdu iedevusi, bet vīrietis – kā gājis, tā pazudis, tikai Arvīdai ar savādo vārdu visu mūžu jāsadzīvo.
Dagnijas un Egijas telefonos gan viņa ar citu vārdu ierakstīta – Skabarga, un par šo agrā bērnībā iegūto iesauku arī var pateikties mātei. Tā bija viņa, kas, pēc nogurdinošas dienas govju fermā mājās atnākusi, uz Arvīdas puņķiem un asarām reaģējusi ar nervozu izsaukšanos:
– Tu kā sīka skabarga pakaļā, tak atļauj man mazliet atpūsties!
Jadviga, kas tolaik bija astotklasniece, ar dzirdīgu ausi un savam vecumam atbilstošu izpratni uztvēra šo izsaucienu, un no tās dienas piecgadīgo māsu par Skabargu vien sauca.
Loģiski, ka arī vidējās māsas atbalstīja šo ķircināšanos, kas Arvīdā izsauca visdažādākās izjūtas: sākumā aizvainojumu, kas uz āru izlauzās ar skaļu brēkšanu un asaru plūdiem, vēlāk – klajas dusmas, kas visbiežāk beidzās ar kaušanos, košanu un matu plēšanu, bet vēlāk – ar atklātu kulaku vīstīšanu pāri galdam un slepus veiktu sīku kaitniecību. Tā kā pie rokas neviens netika pieķerts – ne par sabojātām mantām, ne par nosmērētām drēbēm, Skabargas vārda piesaukšana un attiecīga izrēķināšanās no viņas puses kļuva par ikdienu.
Protams, gluži mierīgi māte uz visu notiekošo nespēja noskatīties – no malas vainīgais bija itin labi redzams: Arvīdas nesavaldīgais raksturs un skaļie kliedzieni laiku palaikam piesaistīja arī kaimiņu uzmanību. Netaisnība, kas atklājās pie sodu saņemšanas, Arvīdu aizvainoja vēl vairāk: māsām par apsaukāšanos – aizrādījums un audzinošas pārrunas, viņai kā kautiņa uzsācējai – “labošanas darbi”: kartupeļu mizošana, trauku mazgāšana, malkas sanešana, kā arī dažādi palīgdarbi fermā.
Kaut kad vēlāk viņa pie tās “Skabargas” pierada vai varbūt vienkārši mazāk dzirdēja. Jadviga bija sākusi studēt un mājās iegriezās tikai mēneša beigās; Dagnija un Egija bija aizrāvušās ar pašdarbību – kori un dejām – un līdz vēlam vakaram uzturējās skolā. Tas bija laiks, kad Arvīda it kā varēja izmantot savas prāta spējas citā virzienā un aptvert, kā tālāk virzīt savu dzīvi, tomēr klusums, kas tagad bija iestājies mājās, aizvedināja viņu uz pavisam citām domām – Skabarga kļuva par īstu “skabargu pakaļā”. Ievingrinājusi prātu un mēli uz savām klasesbiedrenēm, vienai par otru pastāstot nejaukas lietas, pāris reizes nopelnījusi zilu aci un panākusi mātes izsaukšanu uz skolu, viņa atkal ķērās pie māsām.
– Tu dzirdēji, ko Jadviga virtuvē mammai par tevi teica? – viņa jautāja Egijai, kad, pēc īsās paciemošanās mājās, vecākā māsa jau bija devusies atceļā uz studijām. Egija, protams, neko nebija dzirdējusi, jo kopā ar Dagniju dziedāja kora mēģinājumā.
– Tu esot kļuvusi resnāka un nesmukāka, un zilā krāsa tev nemaz nepiestāvot, – ar negantu smīnu sejā Arvīda pavēstīja savus jaunumus.
Jadviga ar mammu patiešām virtuvē bija ilgi par kaut ko sarunājušās – nodomāja Egija un devās pie spoguļa sevi aplūkot. Arvīdas aprēķins bija precīzs: tādas ziņas meitenes izsāp dziļi sevī un nemetas skaidrot, kurš ko teicis.
Tikai pēc mēneša, kad Jadviga atkal ieradās mājās, viņa ievēroja Egijas atturību. Par laimi, savu artavu dzīves gudrības Jadviga jau bija ieguvusi, tāpēc, mīļi apskāvusi māsu, viņa sāka to izjautāt, kas noticis. Klusi izšņukstot savas bēdas uz vecākās māsas pleca, Egija atstāstīja Arvīdas teikto. “Skabarga kas skabarga,” abas klusi nopūtās, un Jadviga apsolījās no sirds izrunāties ar apmelotāju. Tikai – nekāda saruna jau tur nesanāca, jo – Arvīda neko tāādu neesot teikusi! Kā vispār kāds varot iedomāties, ka viņai kas tāāds varot ienākt prātā? Māsa taču!
Pēc Jadvigas aizbraukšanas, Skabarga steidzās iedzelt Dagnijai: māte ar vecāko meitu fermā spriedušas, ka Dagnijas attiecībām ar Gunti vēl esot daudz par agru, vispirms esot jāpabeidz studijas un tikai pēc tam varot domāt par kopdzīvi, un vispār – Jadviga teikusi, ka Guntis viņām esot par prastu. Lieki paskaidrot, ka arī šoreiz viss notika līdzīgi kā gadījumā ar Egiju – Arvīda neko tāādu neesot teikusi un pat ne iedomājusies.
Nākamais Skabargas dzēliens visai skarbā veidā skāra māti. Paņēmusi no mātes iekrājumiem izlaiduma kleitām atlikto naudu, vakarā no skolas atnākušajām māsām Arvīda uzspēlētā dramatismā paziņoja par atklātu zādzību – mātes draugs, kas reizēm mēdza ilgi uzkavēties, citiem neredzot, iztukšojis slepeno skapja atvilktni! Tagad viņas bija trīs, kas no fermas atnākušajai mātei uzbruka ciešā frontē. Nākamajā dienā māte bija uzmeklējusi Hermani, centusies izdibināt patiesību, bet viņš, nejēdzīgi samulsis no nepelnītā apvainojuma, neveikli pinies savos vārdos, un māte patiešām saskatījusi viņa vainu. Pēc pāris dienām viņa fermā pakritusi, tad steidzīgi nogādāta slimnīcā, bet, mājās atgriezusies, ilgi nespēja atkopties. Hermanis gan centās pierādīt savu nevainību, mātes vietā gāja uz fermu, pirka viņai zāles, piedāvāja naudu, no kuras māte atteicās, bet tas vienalga nespēja viņā atgriezt agrāko dzīvesprieku. Par to, ka māte tomēr apjautusi īsto kaitnieci, liecināja vien tas, ka viņa nenorāja Jadvigu, kad tā audzināja Arvīdu:
– Māsa, atceries: tam, kurš samelojis vienreiz, citu reizi neviens vairs neticēs. Tāpēc nespļauj akā, no kuras pašai vēlāk būs jādzer.
Arvīda, protams, savā nodarījumā neatzinās, bet par nozagto naudu no klasesbiedrenes nopirka brūnus zamša svārciņus un zābaciņus. Mājās viņa sastāstīja, ka Ligitai tas viss palicis par knapu, tāpēc viņa ar mīļu prātu to uzdāvinājusi labākajai draudzenei.
Tā bija Jadviga, kas uzņēmās rūpes par māsām un vakaros pēc studijām restorānā mazgāja traukus. Egijai un Dagnijai vajadzēja pamatskolas un vidusskolas izlaiduma kleitas un kurpes, un arī Arvīda bija atteikusies staigāt māsu novalkātajos apavos. Hermanis vēl kādu laiku apciemoja māti, bet, noguris no dažādiem Arvīdas apmelojumiem, padevās un atvadījās uz visiem laikiem.
Šķiet, Arvīdas izlaidums bija pēdējā reize, kad visa ģimene sanāca kopā. Māte tolaik vēl bija dzīva, vecākās māsas, ieguvušas izglītību, iekārtojušās darbā, apprecējušās un apgādājušās ar bērniem, jau riņķoja pa savām orbītām, tāpēc pabiezā aploksnīte ar vēlējumu veiksmīgam jaunās dzīves sākumam Arvīdai bija pašā laikā. Tik vien, ka vēl arvien nebija skaidrs, ko viņa īsti gribētu darīt. Fermas un lauku darbus viņa jutās jau gana “atēdusies”; pie vienīgā puiša, kurš aicināja kopā pavadīt vakarus, jaunbūvē strādāt negribējās, varbūt mēģināt iekārtoties kādā kantorī?
Sākumā Arvīda tīri labi iejutās jaunajā kolektīvā: uzsmaidīja, kad un kam vajadzēja, īstajā brīdī piedāvājās uzvārīt kafiju, atvērt durvis kādam svarīgam viesim… Bija tur viens tāds, kas visbiežāk aizkavējās pie galvenās grāmatvedes Spodras, tikai arī Arvīdai viņš nebija vienaldzīgs. Cik tur tā darba sacerēt ticamu stāstu par to, kurš kuram ko teicis! Šajā jomā Arvīdas prāts bija labi trenēts jau no bērnības. Tik vien, ka Spodra vis klusējot nenorija dzirdētos nesmukumus, bet uzsāka nopietnu izmeklēšanu, kas pie īstās vainīgās noveda jau nākamajā dienā.
Līdzīgi Arvīdai veicās vai pareizāk – neveicās arī nākamajās darbavietās: kancelejas preču un pārtikas veikalā, kur vadītāja ātri vien saoda ne tikai smalki austo intrigu tīklu, bet arī atklāja pamatīgu iztrūkumu kasē. Turklāt Olga bija tik tālredzīga, ka pabrīdināja dažas savas paziņas tirdzniecības jomā:
– Tai bezkauņai mēle dzīvo savu dzīvi, visai patālu no prāta, un naudu arī nedrīkst uzticēt. Ja negribi sabeigt nervus, tad labāk nesasienies.
Vēlāk, pēc pāris mēnešiem, pamanījusi Arvīdu kādā frizētavā pulējam klientei nagus, Olga pabrīdināja savu meistari:
– Tās skuķes klātbūtnē labāk neko lieku nepļāpāt – visu sagrozīs pa savam. Skaties, ka arī tu nedabū trūkties!
Tobrīd viņa vēl nezināja, ka Arvīda, atriebīgu jūtu pārņemta, jau uzskricelējusi anonīmu vēstuli laikrakstam par antisanitāriem apstākļiem Olgas veikalā.
Žēlodamas jaunāko māsu viņas neveiksmēs, kurās tā, protams, vainoja tikai citus – nesaprotošus un ļaunus – Jadviga, Dagnija un Egija laiku palaikam viņu apciemoja un kā obligātu nodevu atstāja pāris banknotes. Diemžēl Arvīdai ar to mazumiņu sen nepietika. Iepazinusies ar tādu pašu “mākoņu stūmēju” kā pati, viņa noticēja puiša sapņiem par veiksmīgu mūziķa karjeru, citiem nezinot salaulājās un pēc pusgada piedzemdēja meitu. Māsas viņu, protams, apsveica, nopriecājās, ka jaunākā arī beidzot nostājusies uz savām kājām, un visā nopietnībā pievērsās savai dzīvei.
Pēc nepilniem divdesmit gadiem Egija ar ģimeni bija pārcēlusies uz dzīvi Latvijas otrā malā, Dagnija visus līdzekļus ieguldījusi vīra biznesā, kas tā arī nenesa cerētos ienākumus, bet Jadviga ar sev raksturīgo pašaizliedzību balstīja savus četrus bērnus un vīru, kurš darbā bija guvis nopietnu traumu. Un tomēr tieši Jadvigai Arvīda zvanīja, kad vajadzēja naudu:
– Aizdosi?
Jadviga zināja, ka nekādas atdošanas nekad nav bijis un nebūs, tomēr nespēja māsai atteikt – viņa taču lūdza mazās Violas vajadzībām. Turklāt Jadviga zināja, ka Egija un Dagnija ar jaunāko māsu vairs nesazinās – pēc nepamatotiem un neglītiem komentāriem sociālajos tīklos, pēc dusmās izkliegtiem pārmetumiem un apvainojumiem, pēc histēriskas piedraudēšanas ar izrēķināšanos abas no Arvīdas bija sen nobloķējušās.
– Tu, ko? Ar divdesmit eiro man par maz!
– Arvīda dusmīgi izsaucās, kad Jadviga, apsvērusi savas iespējas, apsolījās kādu mazumiņu māsai iedot.
– Paklau, mās, tu vairs neesi nekāds bērns, bet nobriedusi sieviete. Varbūt ir pēdējais laiks nostāties uz savām kājām? – Jadviga nepadomājusi izteica simtiem reižu minēto patiesību, kaut zināja: pēc šiem vārdiem Arvīda uzsprāgs kā pulvera muca. – Tas nav mans pienākums – tevi uzturēt līdz sirmam vecumam. Man ir sava dzīve ar savām vajadzībām!
– Tikai nesāc atkal, tu, krople, man tas sen līdz kaklam! – Arvīda uzliesmoja acumirklī. – Un neskaiti man savas gudrības par ārstiem un psihologiem, tev pašai tādus vajag, tu, nelaimīgā! Ja tu man tūlīt neatskaitīsi piecdesmit eiro, es tev tāādus sūdus sataisīšu! Es tāādas lietas par tevi visiem pastāstīšu, ka tu nekad neatmazgāsies!
Jadviga dziļi ievilka elpu, jo zināja – kamēr mute cieši aizvērta, nekas nepārdomāts uz mēles negadīsies. Prātīgāk būtu nolikt telefonu un neklausīties visus tos murgus, bet vienu vērtīgu ieteikumu tomēr gribējās atgādināt:
– Labāk pievelc vaļīgās eņģes savai mēlei, ka nenokrīt pavisam.
– Beidz mani mācīt, ķertā! – Arvīda turpināja brēkt. – Nobloķēšu tevi arī! Tikai vispirms tev tāādus sūdus sataisīšu!
– Mās, nespļauj akā, no kuras vēl būs jādzer, – lēnprātīgi noteica Jadviga un nolika klausuli. Arvīdas lāsti viņas ausis vairs nesasniedza.
