Pēc viņa varēja noregulēt pulksteni – katru darbdienu precīzi 7.30 viņš izgāja no mājām, iesēdās automašīnā, izlīkumoja caur ielu krustojumiem, lai pēc 20 minūtēm pārkāptu kāda sen dibināta lietvedības pakalpojumu biroja slieksnim. Piecas minūtes viņam bija nepieciešamas, lai darbiniekiem atvēlētajā telpā pārautu kājas un sasveicinātos ar kolēģiem, vēl piecas, lai ar pāris malkiem iztukšotu izpalīdzīgas kolēģes pataupīto miniatūro espreso krūzīti un ieņemtu vietu pie sava darba galda.
Pusdienlaikā kopā ar nelielo kolēģu pulciņu viņš cēlās un devās uz pirmā stāva kafejnīcu, kas piecstāvu ēkā darbojās jau ilgu laiku, un, kaut arī pēdējos gados bija atteikusies no silto pusdienu piedāvājuma, vēl arvien vedināja darbiniekus turēties pie sen ierastā dienas ritma. Šādi vai tādi salātiņi, krūze kafijas vai kāda cita dzēriena, retu reizi kāda deserta porcija piedevās, un diena varēja turpināties.
Sešas minūtes pirms pieciem viņš aizvēra pēdējās izskatītās mapes vākus, novietoja to plauktā, izslēdza datoru un krietni izsēdēto krēslu rūpīgi pieripināja tuvu galdam. Kārtējā darbdiena bija beigusies kā vienmēr bez īpašiem satraukumiem un pārdzīvojumiem, jo – kādi gan tie varētu būt, ja gadu no gada, apzinīgi pildot direktora norādījumus un sadzīvojot ar ciparu un likumu pasauli, viss precīzi ielāgots un apgūts. Šajā monumentālajā zobratu sistēmā viss bija precīzi ieprogrammēts, līdz pat vissīkākajām niansēm: no stingri reglamentētas piesaistes savai darbavietai, diviem piecu minūšu ilgiem pārtraukumiem, kuros nekas privāts netika apspriests, līdz pat atturīgiem skatieniem un formālam atvadu sveicienam darbdienas beigās.
20 minūtes pēc pieciem viņš jau vēra sava dzīvokļa durvis. Tad spoži nopucētās kurpes, uz kurām pa dienu bija nosēdušies tik tikko samanāmi kāpņu telpu putekļi, nomainīja pret ērtākiem apaviem un gaišo pusmēteli – pret vējjaku, paņēma pavadu un devās stundu garā pastaigā ar suni. 18.30 atgriezies mājās, viņš uzspieda bezkaislīgu skūpstu sievas pierei, paņēma telefonu un apsēdās virtuvē pie galda. Atvēris internetu, viņš klusi nopūtās: joprojām viens un tas pats. Tikai manipulācijas ar cilvēku prātiem un nekādu redzamu izmaiņu dzīvē. Pa kādam uzpūstam skandālam, pa kādai politiskai pīlei, lai atšķaidītu ikdienas vienmuļību, lai vismaz uz mirkli kliedētu sajūtu, ka stundas inerti seko stundām, ka diena gaudeni seko dienai…
Pašam nemanot, tikmēr iztukšojies arī priekšā noliktais, steigā pagatavotais vakariņu šķīvis. Vai uz tā kaut kas vispār bija? Otrreiz sildīta zupa, bet varbūt vakardienas kartupeļi? Pelēka putraimu putra ar karoti skāba krējuma? Kaut gan – vai nav vienalga, ja garšas kārpiņas pieradušas pie pliekanās dzīves un prāts pat nepiefiksē sen ierastās kustības. Inerce – Ņūtona pirmais likums, saskaņā ar kuru neviens ķermenis pats no sevis nevar mainīt savu kustību…
Varētu jau laiski izstiepties uz dīvāna televizora priekšā, bet – sieva gribēs skatīties ziņas, kur viss būs tāds pats – prognozējami apnicīgs. Dažādībai gan jau būs arī samontēts kāds sižets par globālām un vietējām stihijām, pasaules kariem un mūžam neatrisināmiem, līdz nelabumam samilzušiem jautājumiem, bet – ko gan parastais cilvēks visā tajā var izmainīt? Bet, ja jau nevar, tad kāda jēga par to domāt?
Sarunas ar sievu? Par ko gan? Arī viņas dzīvē viss jau sen zināms un ierasts. Īsajos dialogos nekas būtisks nebija mainījies jau gadiem ilgi, ja nu vienīgi – tie sarāvušies vēl īsāki. Iespējams, ja būtu bērni, atrastos ko pārspriest, bet – pa šiem kopdzīves gadiem arī tie būtu izauguši, savās dzīvēs iegrimuši, un viņi abi klusētu kā līdz šim. Ak, kāpēc gan dzīvē viss ir tik prognozējams! Garlaicīgs un… bezgaršīgs.
Kaimiņš pirms nedēļas viņam bija iedevis grāmatu lasīšanai, teica – esot interesanta, par slepkavībām un izmeklēšanām, bet – jau vāku vien ieraugot, negribējās vērt vaļā. Ko gan dzīvei noderīgu vai jaunu tur varētu uzzināt? Priekš kam tādu lasīt? Lieki pārdzīvojumi.
Labi, ka deviņos vakarā atkal varēja apaut kurpes, izvest pastaigā suni un stundu elpot vienā ritmā ar tik labi zināmajiem ielu trokšņiem, kaut arī tas viss jau labi zināms – tā bija vakar un tā būs rīt. Desmitos pārnākot mājās, sieva jau būs atklājusi arī viņa gultas pusi, bet pati, pagriezusies uz labajiem sāniem, monotoni šņākuļos. Viņš klusi apgulsies gultas otrā malā, pagriezīsies uz kreisajiem sāniem un mēģinās aizmigt. Ja izdosies, jo reizēm neizdodas. Tad gribas celties un doties laukā, aiziet tur, kur deguns rāda – prom no visa pelēkā un apnikušā. Bezgaršīgā un pliekanā.
Sen, pirms gadiem divdesmit, viņam vēl bija interese kaut ko mainīt šajā ikdienas rutīnā. Gan iesaistīties sarunās ar kolēģiem, gan kaut ko interesantu no dzirdētā pastāstīt sievai, bet viņa tikai nošņācās: „Kur tu salasi visas šīs tenkas?” Izgājis pastaigā ar savu basetu, ko pirms gadiem bija saņēmis mantojumā no drauga, mēģināja uzsākt sarunu ar vienu vai otru suņa īpašnieku, bet – tiem tik vien vajadzēja kā piesmēķēt vai aizņemties naudu. Ko darīt, ja viņš nesmēķē? Nēsāt kabatā paciņu cigarešu? Vai tad tikai smēķētājiem ir tā laime atrast kopīgu valodu?
Īpaši spilgti atmiņā ierakstījies tas senais vakars, kad, apgūlies uz kreisajiem sāniem, viņš pēc brīža pagriezās un kā kādreiz pārlika roku sievas sānam – tik ļoti sagribējās pieglausties viņai tuvāk! Bet sieva dusmīgi noskurinājās, aizbildinājās ar sāpošu galvu un nogurumu un uz jautājumu par noguruma iemeslu izspļāva atbildi: “Dzīvei nederīgs vīrietis, neveiksminieks un lamzaks.” No tās reizes viņš iemācījās gulēt uz kreisajiem sāniem.
Kas to lai zina, cik ilgi un kā turpinātos inertā, vienmuļā dzīve, ja kādā vakarā, pastaigājoties ar suni, viņš nesatiktu bijušo klasesbiedru. Negaidītā tikšanās izvērtās par vienu no garākajām un interesantākajām sarunām pēdējo gadu laikā, jo pārsteidzošā kārtā pavēra viņam pilnīgi jaunu dzīves jomu – sociālos tīklus.
– Pievienojies “facebook” platformai, – mudināja klasesbiedrs. – Tur dzīve kūsā un viss notiek, kaut pats neesi tajā visā iekšā! Tur atradīsi gan senus draugus un paziņas, gan iepazīsi jaunus cilvēkus. Atradīsi domubiedrus un aizmirsīsi garlaicību, īsāk sakot – sajutīsi dzīves garšu.
Pāris vakarus apsvēris šo iespēju, viņš izlēma: patiešām, laiks beidzot iekļauties mūsdienu pasaules modernajos ritmos, izveidot profilu, lasīt un rakstīt vēstules, iepazīt citu cilvēku dzīves, iedvesmoties no tām… Tas nekas, ka līdz šim viņš cieši turējies pie kāda it kā gudra cilvēka sen paustas domas, ka visi sociālo portālu lietotāji ir nekautrīgi lielībnieki, iedomīgi zemes tārpi, fantazētāji un meļi. Domas taču var mainīties, turklāt – pēc sarunas ar bijušo klasesbiedru tas viss vairs nešķita tik pamatoti un ļauni. Patiešām tā būtu laba doma – uzmeklēt bijušos skolasbiedrus, armijas draugus, atmiņā atsvaidzināt piemirstus notikumus.
Būdams apķērīgs cilvēks, viņš ātri vien apguva “facebook” platformas iespējas un nedē-
ļas laikā jau bija atradis pāris desmitus paziņu, tomēr cerētā domu apmaiņa slikti raisījās un nedeva nekādu gandarījumu. Vieni tēlaini stāstīja par ārzemju ceļojumiem, citi – par bērniem un mazbērniem, vēl citi – reklamēja savu biznesu, bet kas bija viņam? Vienmuļa, pelēka, bezkrāsaina ikdiena. Ar to nevarēja palielīties, tā nevienu neinteresēja.
Varbūt kaut ko piefantazēt? Tā mazliet, pavisam nedaudz, lai būtu interesantāk. Piemēram, palielīties ar jaunu mobilo tālruni, kurš it kā nupat nopirkts. Internetā visi modeļi ļoti saprotami aprakstīti, informācijas pietiktu, tikai – kā izgrozīties tad, ja kāds sadomās kaut ko konkrētu pajautāt? Varbūt nedēļas nogalē izbraukt ārpus pilsētas un ievietot profilā kādu skaistu bildi? Bet kas gan tas būtu par brīnumu salīdzinājumā ar citu albumos redzamajiem kalniem, kuģiem un palmām… Jā, neko daudz nepiefantazēt, jo visi tāpat saprot, ka viņš nekur nav ceļojis, un automašīna arī ir tik sena, ka jāpriecājas, ja vēl ripo. Tie svešie arī nemaz tik ļoti necenšas iepazīties, un var jau saprast – tādu Jāņu Bērziņu pilna pasaule.
Varbūt izdomāt sev citu vārdu? Tādu neparastu, kāda šeit tuvumā nevienam nav, lai viņu pamana kaut vai vārda pēc! Piemēram… Zilberts. Vai Lorijs. Ar pirkstiem ātri pārskrējis klaviatūras taustiņiem, viņš uz ekrāna ieraudzīja gatavu vārdu – Holgers. Protams, tāds vārds prasa arī attiecīgu fotoattēlu, kur būtu redzama aristokrātiska seja: ar augstu pieri, nelielu taisnu degunu, šauru zodu, bālu ādas krāsu… Krietnu laiciņu izmeklējies internetā, viņš tomēr atrada Holgeram piemērotu seju. Pielāgoja uzvārdu, darbavietu, pilsētu un pamazām sāka veidot izdomātā tēla biogrāfiju – tikpat apbrīnojamu kā vārds.
Brīžiem gan viņš šaubījās, vai Holgers izskatīsies īsti patiess, jo šī bagātnieka dienaskārtībai bija pavisam cits ritms, aizgūts no pavirši skatītām filmām. Kā mozaīkā – salipināts no sīkiem attēlu gabaliņiem. Viņa veidotais Holgers bija lielas nekustamā īpašuma aģentūras direktors, kura labā strādāja citi; uz darbu viņš brauca ar “Porsche” tad, kad pašam gribējās. Vakariņoja izcilos restorānos, mājup devās krietni pēc pusnakts, un vīrietim pie sāniem laiku palaikam glaudās kāda blondīne ar apskaužamu figūru. Vienu no Holgera savrupmājas viesistabas sienām aizņēma liels kinozāles ekrāns, stiklotajās sienās atspoguļojās ideāli aprīkota bāra lete, bet vannasistabas milzīgais džakuzi vilināja ar krāsainām gaismiņām. Kolonnām ieskauto terasi pat vēlās nakts stundās izgaismoja romantiski lukturīši. Līdzko parādījās “iPhone” jaunākais modelis, Holgers to iegādājās un steidza atrādīt savām sekotājām, kuru viņam netrūka – pāris nedēļu laikā šis miljonārs bija piesaistījis ap 3000 sieviešu no visām pasaules malām.
Šis rādītājs viņam lika saprast, ka Holgera dzīve izveidota nevainojama – apbrīnojama un apskaužama, kā pēc labāko Holivudas filmu scenārijiem. Tā kūsāja un dzirkstīja, aizrāva un skurbināja, tomēr jau pēc pāris mēnešiem iestājās tāda kā sāta sajūta: ko ar to visu darīt tālāk? Tās smuidrās un trauslās skaistules, vieglas dzīves tīkotājas, kas jau tūlīt bija gatavas satikties, bija Holgera (ne viņa) draudzenes un uzstājīgi mudināja doties pie altāra. Loģiski, ka šādā situācijā Holgeram nācās doties tālā ceļojumā, kur viņu gaidīja nopietni darījumi Taizemē. Kaut kad vēlāk, kad par Holgera profilu sāka interesēties pēc izskata šaubīgi tipi, viņš saprata, ka šis stāsts ir izdzīvots. Holgeram jāpazūd.
Atgriezties vienmuļajā ikdienā tomēr negribējās, jo nekas būtisks tur nebija mainījies arī šo četru mēnešu laikā: kā ierasts 7.30 viņš bija izgājis no mājām, pēc 20 minūtēm pārkāpis biroja slieksnim, pusdienlaikā nesteidzīgi ieturējis maltīti, īsi pirms pieciem nokārtojis galdu, izslēdzis datoru un krēslu piebīdījis tuvāk galdam. 20 minūtes pēc pieciem jau atvēris sava dzīvokļa durvis, pāršķirstīdams ziņas telefonā, iztukšojis priekšā nolikto vakariņu šķīvi un no deviņiem līdz desmitiem bijis pastaigā ar suni.
Vienīgās nelielās izmaiņas bija skārušas vēlās vakara stundas, kad tā vietā, lai dotos uz gultu un apgultos uz kreisajiem sāniem, viņš klusām pievēra virtuves durvis un ieslēdza datoru. Ar divām stundām pilnīgi pietika, lai izlasītu, ko šodien vēlas Holgera draudzenes: pavizināties ar “Porshe”, aiziet uz restorānu vai aizbraukt uz Parīzi. Viņas vienmēr gribēja tik daudz, bet – vai gan viņam kāds liedza dāvāt sievietēm šādas cerības? Lai jau pasapņo. Varbūt arī viņām dzīve šķiet pliekana, un mazliet garšas var nākt tikai par labu. Holgera vārdā flirtējot ar šīm bagātas dzīves tīkotājām, viņš bija apguvis jaunu prasmi – iztēloties un fantazēt. Iztēloties dzīvi, par kādu daudzi sapņoja, un fantazēt par to, kā būtu, ja būtu: ja viņš būtu piedzimis citā laikā, citā ģimenē, vecākiem, kuri prastu grozīt naudu… Kas zina, varbūt tad viņam tādu Holgeru nemaz nevajadzētu izdomāt.
Holgera aizceļošana uz Taizemi un profila nozušana no “facebook” platformas skumjus nospiedumus atstāja ne tikai daiļo pielūdzēju dvēselēs, bet arī šī tēla veidotāja dzīvē. Ieradis vēlās vakara stundas pavadīt virtuvē pie datora, viņš tā vienkārši nespēja atgriezties savā gultas daļā, apgulties uz kreisajiem sāniem un bezrūpīgi aizmigt. Iedarbinātā iztēle mudināja rosīties, jo izdzīvotā Holgera dzīve –
tā taču padevās tik vienkārši! Viss veidojās un turpinājās pats no sevis, un nekas slikts jau nenotika. Kāpēc gan nepamēģināt vēlreiz, tikai šoreiz – piezemētāk, bez pārspīlējumiem un tuvāk realitātei… Pasniegt sevi kā vienkāršu, laulībā nogurušu un iztukšotu, dvēseliski vientuļu vīrieti ar pastāvīgiem ienākumiem, vienistabas dzīvokli un daudz pieredzējušu auto. “Izklausās labi,” viņš pie sevis nodomāja. “Par detaļām padomāšu rīt.”
TURPINĀJUMS SEKOS
