LIELDIENAS ATNĀK AR GAISMU, CERĪBU UN JAUNU SĀKUMU. Krāsainas olas, bērnu smiekli, olu kaujas un šūpošanās kļūst par daļu no šo svētku svinēšanas. Šādos brīžos cilvēki visvairāk izjūt mīlestību, sirdsmieru, kā arī pateicību par to, kas dzīvē ir dots. Daigas Libertes-Roznieces lielākā bagātība ir viņas trīs bērni: vecākais dēls Edvīns, vidējais – Markuss un meitiņa Adrija. Lieldienas tāpat kā citi svētki arī viņiem ir kopā būšanas laiks.
Omulīgā pašas veidotā salonā pirms Lieldienām “Dzirksteli” sagaida friziere, radoša personība, trīs bērnu māmiņa Daiga Liberte-Rozniece no Stariem.
Lieldienu laikā, kad daba mostas, sirdi pārņem cerības, viņa ir apliecinājums tam, ja var un grib, cerības un sapņi pārtop realitātē.
“Kādreiz zināju, ka gribu puiku un meiteni. Otrs pieteicās puika, likās – nu labi, ja nav meitiņas, tad nav. Vēlāk gan teicu: ja varētu tikt pie meitiņas, būtu ar mieru vēlreiz kļūt par māmiņu, un, redz, kā viss piepildījās. Man liekas, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek,” saka Daiga.
Vecākais Daigas dēls Edvīns jau ir pilngadīgs. Pavisam nesen viņš absolvēja Policijas koledžu un tagad strādā Gulbenē par policistu. Viņš ir liels palīgs mammai un arī piemērs jaunākajiem. “Viņam patīk izvēlētā profesija, tas ir liels izaicinājums, jo situācijas ir tik dažādas. Esmu viņa darba lielākais fans. Nekad neesmu spiedusi izvēlēties šo profesiju. Tā bija viņa paša izvēle. Piekrītu tam, ka mātes lielākais lepnums ir redzēt, ka bērni ir laimīgi. Tas tiešām tā ir. Esmu lepna mamma!” smaidot saka Daiga.
Arī 12 gadus vecais Markuss ir liels palīgs mammai, jo, kad nepieciešams, palīdz pieskatīt mazo māsiņu Adriju, kurai būs 3 gadiņi. Savukārt Daigas vīrs ir devies peļņā uz Zviedriju, tāpēc mājas rūpes ir Daigas atbildība, un viņa priecājas, ka dēli palīdz.
“Markuss man palīdz, ja man ir jāstrādā vakaros. Kabatas naudiņa tāpat ir jāiedod, un viņš to nopelna, pieskatot māsiņu. Viņš tiek galā un ir priecīgs, ka var nopelnīt, savukārt es esmu priecīga, ka ir kas pieskata mazo, kamēr pati esmu darbā,” stāsta Daiga.
Viņai ir svarīgi iemācīt bērniem saprast, ka nauda nerodas tāpat vien. “Ir rēķini, ir jārēķina, lai visam pietiktu. Domāju, ka ir labi mācīt un skaidrot to bērniem, lai, izaugot par vīrieti, māk rūpēties par sievieti.”
Daiga atminas aizkustinošu mirkli: “Markuss man vienā dienā prasa, kur viņš varētu nopelnīt. Izrādījās, ka viņš vēlējās mani ar meitiņu 8. martā uzaicināt uz maltīti.”
Lieldienu zaķis ir dāsns
Pavisam drīz visiem būs kopīga nodarbe – Lieldienu olu krāsošana un Lieldienu zaķa paslēpto olu meklēšana. Olu meklēšanas piedzīvojums Daigas ģimenē ir katru gadu. Visskaistākais šajā piedzīvojumā ir ne tikai olu meklēšana, bet arī kopā būšana. Arī šādos mirkļos viņas sirdī ir lepnums un prieks.
Lieldienās Daigas ģimenē iecienīta ir olu krāsošana, ietinot tās sīpolu mizās un rotājot ar salasītām lapiņām un sūnām, lai tās sanāk raibas. Un katru gadu, vienalga, vai ārā spīd saule, snieg sniegs vai līst, Lieldienu zaķis vienmēr atrod ceļu uz viņu māju.
“Lieldienu zaķis parasti ir labs un dāsns un ir paslēpis gan krāsotas olas, gan šokolādes olas. Mūs parasti apciemo patiešām foršs Lieldienu zaķis! Lieldienās mums arī notiek olu kaujas un dodamies arī šūpoties. Apmeklējam arī Lieldienu pasākumus. Patīk Spārītes parkā. Esam braukuši uz Lieldienu pasākumiem arī kaimiņu pilsētās,” stāsta Daiga.
Katrā gleznā ir savs stāsts
Par to, kā Daiga tiek galā ar visiem pienākumiem, atbilde ir īsa: “Ja nav variantu, nav jau izvēles. Kad pieteicās meitiņa, pārtraucu strādāt. Vīrs devās peļņā uz Zviedriju, jo rēķini jau negaida. Tie ir jāmaksā. Es ļoti mīlu bērnus, bet tajā pašā laikā esmu arī pēc dabas sabiedrisks cilvēks, tāpēc būt tikai mājās man ir ļoti grūti. Man visu laiku gribas kaut ko darīt. Kamēr biju stāvoklī, es sāku gleznot. Bērnībā man zīmēšana ļoti padevās, un domāju, ka es to varu,” stāsta Daiga.
Viņas gleznu izstāde šobrīd aplūkojama Dzelzavas bibliotēkā Madonas novadā, savukārt viņas frizētavā “Daigas ofiss” sienas rotā viņas radītās gleznas. Tās piešķir telpai īpašu stāstu, jo Daiga glezno brīžos, kad jūtas ļoti slikti vai ļoti labi. “Katrā gleznā ir savs stāsts, ko tajā brīdī esmu darījusi un jutusi,” saka Daiga.
Daigas spēks nāk no dzīves laikā piedzīvotā, pašas izcīnītā. Viņa pati sev ir vadītāja un darbiniece. Izveidotais salons ir ne tikai viņas darba vieta, bet arī viņas miera oāze, kurā viņa ļaujas mākslai – ne tikai klientu matos, bet arī gleznās.
Nevienam nelūdz, bet dara
Būt par frizieri ir Daigas sapņu darbs. Bērnībā kā pirmo viņa nofrizēja kaķi. “Sanāca pušķains un kušķains. Bija, kas smējās, ka būšu dzīvnieku frizieris, un domāju, ka arī to es ar laiku apgūšu,” saka Daiga.
Bet patiesībā viss sākās pavisam vienkārši: dažas krāsu kastītes un divas šķēres. “Pamazām, soli pa solītim tā viss ir aizgājis. Regulāri braucu arī apgūt papildu zināšanas, līdz sākās kovids. Bet mācības atsākšu. Šajā arodā visu laiku jāmācās. Esmu mēģinājusi strādāt tirgū, veikalā, bet pie kases – tas nav mans sapņu darbs. Tad tagad ir tā, ka ir labi. Es savā “ofisā” nejūtu laiku. Protams, ikdienā darbs ar cilvēkiem gan paņem enerģiju, gan arī uzlādē. Bet tāpat es jūtos labi! Tagad daru to, kas man patīk,” atzīst Daiga.
Viņa atsāka strādāt nesen, tiklīdz mazo Adriju varēja palaist bērnudārzā. “Atradu telpas, kas nav pilsētas centrā, jo centrā es strādāju kādus septiņus gadus un pašā centrā vairs negribēju telpas. Tagad te esmu ļoti apmierināta! Tie, kas grib atrast, atrod un nāk,” saka Daiga.
Viņa ir cilvēks, kas iespējas dzīvē rada pati, nevienam nelūdz, bet dara. Arī salonu iekārtoja ar saviem spēkiem un vīra atbalstu.
Daiga ir pārliecinājusies, ka būt pašam sev saimniekam – tā ir ne tikai brīvība, bet arī liela uzdrīkstēšanās. Tas prasa drosmi un spēju uzņemties atbildību. Daiga ļoti novērtē sava vīra atbalstu.
“Paldies manam vīram, kurš man nepieciešamības mirkļos arī palīdz. Bērni man jāauklē un jāaudzina vienai, lai vīrs var pelnīt ārzemēs. Tā ir mana maksa par to, lai es varētu atļauties to, ko es gribu. Vēl nav tik skaisti, lai mēs abi varētu atļauties strādāt un pelnīt Latvijā. Vai attālums nav šķērslis? Nē. Man tas problēmas nerada, jo man ir mājas rūpes, bērni. Protams, tad, kad atbrauc vīrs mājās, tie ir skaisti mirkļi un ir reizes, kad bez viņa man sanāk saskumst. Bet tajā pašā laikā es varu gleznot, braukt ar “moci”. Es jūtos piepildīta,” stāsta Daiga.
