Nupat “Dzirksteles” redakcijā saņēmām ziņas no Gulbenes katoļu draudzes kādas locekles, kura sūdzējās – pārtrūkusi tradīcija, vairs nenotiek regulārie ikmēneša dievkalpojumi, kas veltīti 4. gadsimtā dzīvojušajai, mocekles nāvē aptuveni 13 gadu vecumā mirušajai Romas Filomenai. Varbūt šī ir vienīgā problēma, kura tagad nodarbina draudzi. Visādi citādi draudze ir apmierināta. Tagad dievkalpojumi notiek retāk. Tas ir saistīts ar priestera nomaiņu draudzē. Tagadējais garīdznieks Ingars Stepkāns kalpo, pirmkārt, Alūksnes, draudzē, kā arī Gulbenē, Jaunpiebalgā un Rankā. Viņš fiziski nespēj katru dienu būt Gulbenē. Zīmīgi ir vārdi, kas Gulbenes katoļu draudzes interneta vietnē ir lasāmi pie priestera kontaktinformācijas. Tur ir teikts: “Ir jālūdzas par saviem dvēseļu ganiem. Lielā mēra mūsu – priesteru – svētums ir atkarīgs tieši no jūsu (tautas) lūgšanas karstuma.” Katoļiem ir bezgala daudz svēto, tomēr pārāks par visiem ir Jēzus Kristus un Dievmāte. Vai ne tā?
Katrs, protams, izvēlas, kam ticēt vai neticēt. Taču cilvēka daba ir nemainīga cauri gadu simtiem un tūkstošiem. Tāpat kā senāk mēs ar vārdiem un rīcību mēdzam cits citu sist krustā. Un joprojām jūtamies saviļņoti un svētuma skarti, ja redzam – krustā sistais ir spējis augšāmcelties. Tie ir morāles jautājumi, kuri nekad nezaudē savu aktualitāti.
Viens no tādiem krustā sistajiem, kas tomēr garīgi nekad nav salūzis, savulaik bijis tirzmalietis Andrievs Niedra (1871-1942). Tieši viņam pieder tautā mīlētās dziesmas vārdi: “Dažu skaistu ziedu Gaujā kaisīju, lai tie manai mīļai nestu sveicienus.” Man to nesen atgādināja tētis, kad runājām par politiku, par to, cik Latvijai sarežģīta tā bijusi vienmēr. Un viens no šīs politikas veidotājiem bija Tirzas “Dauškānos” dzimušais A.Niedra – mācītājs, politiķis, literāts, kurš nostājās pret Kārli Ulmani un redzēja Latvijas nākotni Rietumu virzienā. Viņš bija par diplomātiju attiecībās ar vāciešiem. 1924. gadā A.Niedru apsūdzēja valsts nodevībā un tiesāja, piedaloties ap 90 lieciniekiem – arī K.Ulmanim. Pats A.Niedra saglabāja pašironiju, kas lasāma viņa publikācijās “Tautas nodevēja atmiņas” un “Dzīvais mironis”. A.Niedra sev bija izvēlējies “no sabiedrības izstumtā” lomu, sakot: “Mani nedara labāku, nedz sliktāku tas, ko ļaudis par mani domā.” Tāds bija A.Niedra. Personība. Viņam piesprieda cietumsodu, ko vēlāk aizstāja ar izraidījumu no valsts. Austrumprūsijā viņš kalpoja par mācītāju. 1941. gadā A.Niedra atgriezās Rīgā, lai nomirtu dzimtenē.
