15. aprīlī dzimšanas diena ir latviešu aktierim Uldim Pūcītim (1937-2000), kura dzimtās mājas ir Rankas pagastā.
Rancēniete Inese Rusova dalās atmiņu stāstā par Ulda ģimeni un uztic to “Dzirkstelei”. Katrs šāds atmiņu stāsts ir kā liecība, kas glabā emocijas, sajūtas, laiku, kurš citādi varētu pazust nebūtībā. Katra šāda stāsta saglabāšana ir arī mūsu vēstures saglabāšana.
Ulda mamma – rokdarbniece
“Tā kā bērnībā dzīvojām kaimiņos, diezgan bieži ciemojos “Kalna Strautiņos”. Mans stāsts vairāk ir par Ulda mammu Annu, kura bija liela rokdarbniece. Man joprojām saglabājusies sega, kura tika austa, kad Ulda mamma nāca pie manas mammas raugos. Segai līdzi nāca novēlējums, lai es izaugot kļūstot dārzniece. Tagad saprotu, ka sulīgi zaļais tonis likts apzināti, lai novēlējums piepildītos. Annu no savām bērnības atmiņām atceros kā rokdarbnieci, kura ļoti mīlēja puķes. Sega austa pirms 55 gadiem. To papostījis laikazobs. Savu bērnības sapni aust daļēji esmu apguvusi, tāpēc būs iespēja noaust tādu,” saka Inese.
Inese “Dzirkstelei” stāsta, ka Ulda ģimenes mājas bija turpat netālu, kur viņa tagad dzīvo.
“Un stāsts patiesībā ir interesants – mana mamma iegādājās māju, kas savā laikā bija domāta kā galdnieka darbnīca Uldim Pūcītim. 1967. gadā mamma nopirka šo māju, un ap 1968. gadu, kad es dzimu, mamma pārvācās uz šo māju. Bet arī pirms tam dzīvoja tepat netālu un visu laiku ir draudzējusies ar Ulda mammu Annu. Viņas bija lielas draudzenes. Ulda mamma bija mums uzaudusi trīs segas, arī maniem brāļiem, bet tās nav saglabājušās. Mana ir saglabāta, tikai kode gan ir pastrādājusi. Cik atminos, viņa visu ko auda. Atceros, ka viņu istabā bija stelles. Ulda mamma bija ļoti viesmīlīga. Viņiem bija liels koka skapis istabā. Kad mēs uz turieni aizgājām ciemos, viņa no šī skapja parasti izņēma kaņepju sviestu un maizi un cienāja ar to. Man šī garša joprojām ir mutē. Viņa rūpējās par puķēm. Viņiem bija arī dažādu šķirņu ābeles. Tēvs ar tām ņēmās. Tajā laikā viņiem bija arī saldie ķirši, kas bija retums. Tēvs ņēmās arī ar agrajiem kartupeļiem. Un viņiem te pirmajiem parādījās arī televizors,” atminas Inese.
Savukārt Uldis viņai palicis atmiņā kā ļoti strādīgs cilvēks, kuram patika lauku darbi. Inese stāsta, ka pirmā mūžībā aizgāja Ulda mamma, pēc tam arī tēvs. Abi ir apglabāti Rankas kapos. Vietā, kur kādreiz dzīvoja Ulda Pūcīša ģimene, ir uzcelta pavisam cita māja, kurā dzīvo citi cilvēki, bet ozols, kas ir kā liecinieks aktiera Pūcīša ģimenei, aug tur joprojām.
“Ir dokumentālā filma par Uldi Pūcīti “Aiz skatuves”, uzņemta 1994. gadā. Tad Uldis ciemojās Rankā. Mana mamma arī bija filmēta un arī tas ozols. Kad Uldis bija atbraucis filmēt šo dokumentālo filmu, viņš bija aizgājis pie šī ozola un teica: nekas jau nemainās – šūpoles joprojām ir,” stāsta Inese.
Aktiera radošā dzīve
Rankas pagasta bibliotēkā šobrīd ir apskatāma ekspozīcija par Uldi Pūcīti. “Dzirkstele” bibliotēkā noskaidroja, ka tā būs aplūkojama vēl kādu laiku, bet pie šiem materiāliem interesentiem ir iespēja tikt arī jebkurā citā laikā.
Rankas pagasta bibliotēkā apkopotā informācija par Uldi Pūcīti liecina, ka viņš bija liela auguma, izteiksmīgs, ar viegli ierosināmu temperamentu, emocionalitāti un analītisku prātu. Dzimis 1937. gada 15. aprīlī. Uldis Pūcītis palicis latviešu teātra vēsturē ne tikai kā vīrišķības, bet arī kā sava laika aktiermākslas un modernā spēles stila etalons. Viņš lomas ne tikai izdzīvoja emocionāli, bet arī interpretēja intelektuāli. Pretrunu plosīts, neatkarīgs gars, straujš raksturs – U.Pūcītis grūti iekļāvās kolektīvā un necieta liekulību un izlikšanos. Aktieris bija lepna, nepakļāvīga, savrupa personība ar savu pasaules izjūtu un uztveri; dumpinieks, kurš atradās pastāvīgā konfliktā ar dzīvi un pats ar sevi un cīnījās ar savām vājībām. U.Pūcīša darbība teātrī padomju okupācijas laikā balstīta uz iekšēju un ārēju protestu, tādēļ skatītājiem visvairāk atmiņā palikuši viņa teātrī un kino spēlētie traģiskie un dramatiskie varoņi – varoņi bez kompromisiem.
Būdams ļoti patstāvīgs aktieris un lielā mērā pats savu lomu režisors, U.Pūcītis sava laika teātrī izcēlās ar tēlu traktējuma laikmetīgumu. Arī viņa runas veids bija piezemēts un pietuvināts ikdienas valodai, taču ar skaidru, dzīvu, kaislīgu domu.
Par Uldi Pūcīti
Beidzis Rankas septiņgadīgo skolu, mācījies Rīgā pedagoģiskajā skolā, pēc tam gadu strādājis Aizputē par skolotāju. 1960. gadā beidzis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti. Darbojies Liepājas Drāmas teātrī, Dailes teātrī, Jaunatnes teātrī. Filmējies kopš 1959. gada. Spožākās lomas kino ir Edgars filmā “Purva bridējs” un Cēzars Kalniņš “Elpojiet dziļi…” (“Četri balti krekli”). Šīs filmas ir iekļautas Latvijas kultūras kanonā.
AVOTS: “VIKIPĒDIJA”
