Vilnis Zvirgzdiņš topošos autovadītājus māca kopš 1996. gada, tātad nākamgad varēs svinēt apaļu 30 gadu jubileju. Pa šiem gadiem ir uzkrāta milzīga pieredze, un daudzi vietējie viņu sauc par savu skolotāju.
“Sākumā jau es tos kursantus skaitīju, bet tad viss sajuka un tam esmu metis mieru. Galvenais jau nav skaits, bet kārtīgas braukšanas prasmes iemācīšana. Citam tas padodas viegli, bet citam ļoti grūti. Nāk cilvēki gan ar priekšzināšanām un praksi, gan bez. Arī vecumi ir dažādi, bet pārsvarā tomēr jaunieši. Ziemā gan viņu ir mazāk, bet vasarā daudz. Autoapmācībai jau vispār ir tāds sezonāls raksturs, vasarā vieglāka braukšana un arī skola jauniešiem beigusies. Ziemas periodā braukt gribētāju ir mazāk, tomēr es domāju, ka vajadzīga arī tāda pieredze. Runājot par braukšanas kultūru, es teiktu, ka vismaz Gulbenē tā noteikti katru gadu uzlabojas. Ir, protams, atsevišķi eksemplāri, kuru braukšanas stils nemainās un kuru automašīnas jau ir atpazīstamas, bet kopumā teikšu, ka ir samērā labi. Kāds varbūt piespiež to pedāli, bet neteikšu, ka pilsētā ir daudz agresīvo braucēju,” pauž V.Zvirgzdiņš.
Tāds pats auto kā eksāmenos
Lai sniegtu kvalitatīvākus autovadītāju apmācības pakalpojumus, V.Zvirgzdiņš nesen iegādājies jaunu automašīnu.
“CSDD (Ceļu satiksmes drošības direkcija – red.) nomainīja eksāmenu likšanas automašīnas un pārgāja no dīzeļiem uz benzīna dzinējiem, līdz ar to dažiem eksāmenu licējiem radās problēmas, jo braukšana tomēr atšķiras. Tāpēc tika pieņemts lēmums iegādāties analogu mašīnu. Jāteic, ka strādāt tagad ir grūtāk, jo, uzsākot kustību, tās biežāk slāpst, taču eksāmenus nokārtot ir vieglāk, jo ir tāda pati mašīna,” uzsver V.Zvirgzdiņš.
Viņš uzskata, ka jebkurš, kurš māk braukt ar benzīna dzinēju, to varēs arī ar dīzeli, bet otrādāk ir jāpierod. “Tagad braucējam mazāks stress, un ceru, ka arī rezultāti būs labāki. Līdz šim ar pirmo reizi noliek apmēram 50 %, tagad noteikti jābūt vairāk,” domā instruktors.
Jāpierod kursantiem arī pie jaunajām tehnoloģijām, kuru tagad mašīnās ir pārpārēm. “Man pašam bija jāpierod, un to planšeti, kas tagad ir uz paneļa, es pilnībā neesmu izpratis vēl šodien. Protams, galvenajām funkcijām ir dažādas pogas gan panelī, gan uz stūres, kas atvieglo darbības, tomēr darbošanās planšetē noteikti prasa vairāk uzmanības, nekā runāšana pa telefonu, kas ir aizliegta. Komandu nodošana ar balsi arī tā īsti nestrādā, jo latviešu valoda šai mašīnai nav dzimtā, un tā atvainojas un pārprasa, un tad gribot negribot jāspaida pogas. Jauniešiem tās darbības planšetēs padodas vieglāk, bet cilvēkiem gados pogas tomēr ir tuvākas,” stāsta Vilnis.
Lai tiktu pie jaunas mācību mašīnas, Vilnis kopā sievu rakstīja projektu, un ar biedrības “Sateka”, Lauku atbalsta dienesta “Leader” finansiālu atbalstu tika iegādāta jauna automašīna, tāda pati, ar kādu šobrīd tiek likti eksāmeni CSDD.
Nezina, kas ir gājējs
“Automašīna, protams, jau visu neatrisina, galvenais tāpat būs braucējs, un kādam noteikti nepaveiksies ar pirmo reizi. Šobrīd vissliktāk iet ārzemniekiem, kas cenšas tiesības iegūt pie mums. Tādu, kam vajadzīgas Eiropas tiesības, ir ļoti daudz – katru nedēļu noteikti kāds braucējs ir. Man pārsvarā ir bijuši indieši, pakistānieši un krievi ar pastāvīgās uzturēšanās atļaujām. Krievi noteikumus zina, bet ar indiešiem ir problēma. Es nezinu, kā viņi ir braukuši savās mājās, bet šeit man no viņiem ir nedaudz bail. Viņi nezina, kas ir gājējs, un pazīst tikai galvenās ceļa zīmes. Arī tīri tehniski viņi brauc samērā slikti.
Lai nomainītu tiesības, viņiem ir jānoliek tikai braukšana. Ja būtu arī noteikumi, tad mani māc šaubas par to, ka kāds tās iegūtu. Ar pirmo reizi tikt pie tiesībām izdodas reti kuram. Starp citu, teorija arī paliek grūtāka, vairāk ir jāzina, jo šis tas ir nācis klāt. Mums, braukšanas instruktoriem, tā ir jāliek reizi piecos gados. Pats nesen pamēģināju, un nebija tā, ka pilnīgi bez kļūdām. Kamēr pasniedzu teoriju, tikmēr viss bija labi, bet tagad tikai braukšanu. Saprotu, ka šad tad tomēr ir jāpamācās arī noteikumi,” atzīst V.Zvirgziņš.
