Gulbenietis Juris Zeibārts, atvaļinātais rezerves ģenerālmajors:
– PAVISAM DRĪZ, 4. maijā, mūsu valsts atzīmēs Neatkarības atjaunošanas 35. gadadienu. Lielākā daļa no manas paaudzes un arī šodienas piecdesmitgadnieki, arī dažs četrdesmitpiecgadnieks, labi atceras to saulaino maija dienu, kad demokrātiski ievēlētās Augstākās padomes vairākums nobalsoja par “Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu”. Atceras tās dienas pacilātību un prieku! Kā teicis tā laika Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns – nekad viņš nav redzējis tik daudz iemūžinātu laimīgu seju vienkopus kā 4. maija fotogrāfijās, kur sapulcējusies tauta uzklausa vēsturiskā balsojuma iznākumu.
Ja jautātu manu personīgo viedokli, kas ir 1990. gada 4. maija balsojuma un arī vēlāk 1991. gada 21. augusta balsojuma par pilnīgu Latvijas neatkarību galvenais sasniegums, mana atbilde nebūtu tik daudz par mūsu valsts sasniegto, kas, nenoliedzami, ir, ja salīdzinām ar to “starta līniju”, no kuras sākām. Taču mēs visi arī zinām, ka ir daudzas lietas, ko neatkarības gados varējām un vajadzēja izdarīt labāk. Mana atbilde skanētu tā: šobrīd aug jau otrā neatkarības paaudze! Bērni ir piedzimuši tiem, kuri 1990. un 1991. gadā paši vēl nebija dzimuši. Paaudze, kura nav pieredzējusi to vēstures pārpratumu, ko sauc par padomju valsti. Un tas ir galvenais sasniegums – jau otrajai paaudzei ir sava valsts – Latvija!
Kāda būtu bijusi mana dzīve?
Manas iegūtās izglītības – gan vēsturnieka, gan arī militārā – nepieļauj spriedelēšanu tādās kategorijās “kā būtu, ja būtu”. Un tomēr – pa reizei iedomājos, kāda būtu mana dzīve, ja mana valsts būtu palikusi brīva, ja būtu saticis abus savus vectēvus, kas palika Sibīrijā un kuru “noziegums” bija tas, ka viņi cīnījās un mīlēja savu valsti, ja mana māte četru gadu vecumā kopā ar ģimeni netiktu izsūtīta no dzimtenes. Daudzi “ja”! Mēs skatāmies uz Somiju un Dāniju un pamatoti apskaužam to dzīves līmeni. Tās ir valstis, kas pirms padomju okupācijas bija aptuveni vienā līmenī ar Latviju. Un tad vislabāk var saprast to postu, ko šie 50 okupācijas gadi nodarīja gan materiālā, bet visvairāk mentālā ziņā.
Esmu dzimis 1959. gadā – tas nozīmē, ka gandrīz puse no maniem nodzīvotajiem gadiem, tajā skaitā jaunība, pagāja valstī, ko sauca par Padomju (padumjo – bija tāds mūsu skolas gadu joks) Savienību. Par tiem gadiem mēdzu teikt: tur bija laba viena lieta – es biju jauns. Jaunība visos laikos un visās iekārtās ir skaists laiks – kopā ar draugiem pastrādātās glupības, pirmās ballītes, pirmie randiņi ar meitenēm un tamlīdzīgi. Bet – ja tā padomā, ko tas laiks un tā laika greizā valsts iekārta man un maniem draugiem atņēma…
Un tomēr esmu pateicīgs liktenim, ka man kā atmodas laikabiedram un Latvijas Tautas frontes Gulbenes nodaļas biedram bija iespēja pielikt savu roku, lai notiktu tas, ko uzskatu par 20. gadsimta vienu no lielākajiem ģeopolitiskajiem sasniegumiem – sabruktu Padomju Savienība. Beidzot!
Mana mūža otra puse piepildīja manu sapni – 1991. gadā es varēju uzvilkt Latvijas Nacionālo bruņoto spēku formas tērpu un varēju kalpot savai valstij, gluži kā to bija darījuši mani vectēvi, kurus es šajā saulē nesatiku. Nu jau vairāk nekā piecus gadus neesmu aktīvajā dienestā – to noteica likums, ne mana griba, bet nekur savā prātā un domās prom no bruņotajiem spēkiem un drošības jautājumiem neesmu ticis. Tas nu ir kopā ar mani uz visiem laikiem.
Ļaunums ir atgriezies
Pirms 35 gadiem daudz kas šķita pozitīvi mainījies uz visiem laikiem, taču pēdējie gadi un notikumi liek daudzas lietas pārvērtēt. Tepat, aiz mūsu Austrumu robežas, ļaunums, kas šķita izzudis, ir atgriezies un Ukraina un tās tauta to izjūt visā baisumā. Un esmu gandarīts, ka beidzot Latvijas valsts drošības jautājumi un bruņoto spēku nodrošinājums ir mūsu politiķu dienaskārtībā. Diemžēl lielāko tiesu mana dienesta laika Latvijas valsts politiķiem šie jautājumi nelikās pārāk aktuāli.
Pēdējā laikā masu saziņas līdzekļos tiek publiskotas dažādas prognozes par to, kas varētu notikt nākotnē, kas sekos pēc kara Ukrainā un tā tālāk. Lai arī atvaļinātam, bet karavīram, man te gribas teikt – tāpēc nevis biedēsim viens otru un kolektīvi baidīsimies, bet tieši šo paredzējumu dēļ kā valsts un sabiedrība gatavosimies un būsim gatavi darīt visu iespējamo, lai nekas no prognozētā nepiepildītos! Pavisam simboliski sanāk, ka tūlīt pēc 4. maija Vidzemē, arī Gulbenes novada teritorijā, norisināsies Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku mehanizētās brigādes un NATO daudznacionālās brigādes kopīgās mācības.
Jātic sev un jārīkojas pašiem!
Vienmēr visās valstīs un sabiedrībās būs cilvēki, kas vēlēsies paiet malā, – tas ir pilnīgi dabiski. Raksturīga tīri nejauši dzirdēta saruna toreizējās rajona izpildkomitejas kāpnēs 1992. gada vasarā jau pēc neatkarības atgūšanas, gados vecākam pārim kāpjot lejā pa kāpnēm no trešā stāva, kur bija jāreģistrējas, lai saņemtu nu jau neatkarīgās un starptautiski atzītās Latvijas Republikas pasi. Kundze teica vīram: “To pasi (domāta PSRS pase) ārā nemet, krievi vēl nāks atpakaļ.”
Arī šodien, kad runājam par mūsu valsts aizsardzību un drošību, par finansējumu aizsardzībai un bruņotajiem spēkiem, varam dzirdēt gana daudz “reāli domājošo”, kas pukst: mēs jau mazi, ko tad nu mēs, aizsardzībai un drošībai domātos līdzekļus varam izlietot citur. Un te atkal gribas piesaukt Somijas piemēru! Arī somi 1939. gadā, kad Austrumu kaimiņš iebruka viņu zemē, varēja pukstēt: mēs jau mazi, ko tad nu mēs! Esmu bijis Somijā, gan pienākumus pildot dienesta laikā, gan arī privāti kā tūrists, un labi zinu, ka šīs valsts sabiedrība lieliski apzinās, ka tikai droša un nosargāta valsts var zelt un plaukt.
Vispirms ir jātic sev un jārīkojas pašiem! Un tad arī kaimiņi nāks palīgā un starptautiskie līgumi darbosies. Labi atceros, kā arī 1990. gadā daudzas ārvalstu un vietējās gudrās galvas pauda, ka jums taču nekas nesanāks! Sanāca!
4. maijā atzīmēsim neatkarības atjaunošanu. Atcerēsimies šajā dienā to, ko lugā “Indulis un Ārija” rakstījis Rainis: mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba! Gribēsim un būsim lieli!
