Bodibildinga entuziaste, fitnesa trenere, pavārgrāmatu autore un Beļavas pagasta “Silmaču” saimniece Vendija Karalkina Gulbenes centrā ir radījusi vietu – sporta zāli, kur satiekas tie, kuriem ir svarīga veselība un kustība.
“Dzirkstelei” bija iespēja ielūkoties treniņu procesā kādā agrā pirmdienas rītā. Dažāda vecuma sievietes šeit sanāk kopā, lai ne tikai vingrotu, bet arī satiktos, parunātos, pasmietos, smeltos iedvesmu. Viņas atzīst, ka ir ļoti apmierinātas ar iespēju trenēties, īpaši uzsverot to, cik svarīgi viņām ir, lai blakus atrodas trenere un citi entuziasti. Šis ir viņu stāsts par labāku pašsajūtu un līdz ar to arī par labāku dzīves kvalitāti.
Priecīgas, aprūpētas un stipras
Vendija uzsver, ka atnākt uz sporta zāli – tas nav tikai stāsts par notievēšanu, tas ir stāsts par veselību, disciplīnu, iemācīšanos sajust savu ķermeni.
“Kā tikt galā ar atrunām un sevi mobilizēt sportot, vislabāk zina pašas meitenes, kas nāk uz šejieni, un uz šejieni nāk gan jaunās māmiņas, gan dāmas, kurām ir vairāk nekā 60 gadi, piemēram, pēc smagām operācijām,” saka Vendija.
Piemēram, Zigrīda sāka apmeklēt sporta zāli pagājušā gada februārī. Viņas stāsts vienlaikus ir sirsnīgs un iedvesmojošs. “Atnācu uz zāli sakarā ar muguru. Vendija, redzot manu magnētisko rezonansi, teica: skarbi. Kāja jau bija operēta. Tagad abas. Viegli nav – ķermenis uz vecumu mainās, bet ko darīt ziemā? Adīt, pastaigāties, čīkstēt gultā un raudāt, ka vecums klāt? Nē! Es nāku uz sporta zāli trīs reizes nedēļā. Protams, nākamajā dienā sāp rokas vai kājas, bet tas ir forši! Tas nozīmē, ka esmu izkustējusies, ka daru sev labu, nevis guļu un vaidu. Mājās tā nevar – šeit mani uzrauga, pārliecinās, ka viss tiek darīts pareizi. Vendija motivē, un meitenes ir foršas! Un tas viss kopā dod tik labu pašsajūtu – tu jūti, ka dari kaut ko sev, nevis tikai čīksti! Vecums jau nevienam nepatīk, bet tas nav iemesls apstāties,” saka Zigrīda.
Arī Kitija uzsver, ka grupas sajūta un savstarpējais atbalsts motivē. “Te atnāc, un neesi viens. Dari, un Vendija palīdz. Pēc treniņiem ir ļoti laba pašsajūta. Varbūt nevaru izdarīt tik daudz, cik citas meitenes, bet man patīk. Nāku divas reizes nedēļā. Aizvedu bērnus uz dārziņu un uz skolu un nāku. Man ļoti patīk!” uzsver Kitija.
Darīt pareizi – tas ir grūti
Vendija novērojusi, ka sēdošs darbs pie datora cilvēkus bieži vien noved pie saspringta kakla un plecu zonas, īpaši sprandas muskuļu stīvuma. “Visas problēmas, stresi “kraujas” mums virsū uz sprandas.
Arī tad, kad mums ir grūti vai ir kāds sasprindzinājums, mēs mēdzam savilkt plecus uz augšu, līdz ar to atkal cieš spranda. Spranda visu ņem uz sevi,” skaidro Vendija.
Savulaik Rīgas sporta zālēs viņa novērojusi, kā cilvēki sev dara pāri. “Bet viņiem arī nepatīk pieņemt palīdzību. Savukārt svarīgs ir pareizs temps un pareiza tehnika. Un darīt pareizi – tas ir grūti,” stāsta fitnesa trenere.
Ir svarīgi saprast, ko tieši trenē – piemēram, saka, ka muguru, bet tā ir tikai puse ķermeņa. Ja cilvēks nav iepriekš trenējies, viņš bieži vien kaut ko dara, kustas, nevis trenē konkrētu muskuli. Tieši tāpēc ir svarīgi iemācīt ne tikai tehniku, bet arī sajūtu – muskuļu apzināšanu.
“Mēs iemācāmies sajust konkrēto vietu, kas ir jānoslogo. Meitenēm ir daudz vingrinājumu, kas vajadzīgi tieši sieviešu veselībai. Ķirurģi saka, ka sievietēm pēc operācijām labāki rezultāti, jo sievietes apzinīgi pievēršas rehabilitācijas procesam. Tam labs piemērs ir Zigrīda. Savukārt vīrieši pat nemēdz rehabilitēties pēc operācijām, domājot, ka viss būs labi,” stāsta Vendija.
Meitenes rosināja domāt par savu zāli
“Kad atnācu uz šejieni dzīvot, biju domājusi būt tikai un vienīgi savā lauku saimniecībā,” saka Vendija. “Dzirkstele” jau rakstīja, ka Vendija kopā ar ģimeni savā lauku saimniecībā audzē kazas un ražo dažādus kazas piena produktus.
“Es kā trenere Gulbenē esmu no 2022. gada augusta. Bet, atnākot dzīvot uz Gulbenes novadu, domāju – fitnesa laiks ir beidzies. Tad uzzināju, ka Gulbenē ir sporta centrs, aizbraucu un paskatījos. Esmu atkarīga no sporta, ar to elpoju un dzīvoju. Tad nodomāju – varbūt šeit ir meitenes, kas vēlas trenēties, un, jā, bija atsaucība, kaut gan Gulbenei ir raksturīgs tas, ka te nekas ātri nenotiek. Bet sporta centram ir citas funkcijas, citas prioritātes – notiek sacensības, pasākumi, brīvdienās – slēgts. Tad kādi gan regulāri treniņi, ja pēkšņi ir slēgts? Meitenes rosināja domāt par savu zāli, bet es zinu, kas tās ir par galvassāpēm! Negribēju. Rezultātā gan ar meiteņu atbalstu un palīdzību tomēr atvērām savu zāli. Pirmos trenažierus dabūju no Latvijā pazīstamiem sportistiem, kas mani zina un uzticas. Deva uz nomaksu bez procentiem, paļaujoties uz godavārdu. Te ir trenažieri, kas atvesti no Liepājas, Siguldas. Pirmo pusgadu strādāju, lai nomaksātu trenažierus. Pienāca rudens, un tad man notika nelaime ar aci. (Vendijai acī iekrita gruzis, kurš bija sēnīšu infekcijas pārnēsātājs. Ārsti centās savaldīt infekciju, un, pateicoties ziedotājiem, tika veikta operācija, lai glābtu ne tikai redzi, bet arī visu aci – red.). Kamēr tiku galā ar aci, puse meiteņu aizgāja. Neturpināja. Bet es zināju, ka būs cilvēki, kam to vajadzēs. Tad ieraudzīju šīs telpas, kur esam tagad. Daļa inventāra man bija, un, lai varētu visu “pavilkt”, man ir līdzīpašnieki – Jēkabpils sporta klubs “Impulss”,” stāsta Vendija.
