Kārļa Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnavas” par balto kaķīti – melderi dzirnavās, kas mala dienu un nakti, neskarta saglabājusies līdz mūsdienām un aizkustina kā senāk. Tā dzīvo un elpo, apliecinot un atgādinot, cik nemainīgi svarīga ir līdzjūtība un labsirdība, uzsverot garīgā spēka nozīmi pasaules pārveidošanā. Jā, daudz kas ir mainījies, un iztikai nav vairs vajadzīgi ne dzirnavu miltu, ne mandeļu gaņģi. Tomēr dzirnavas ir un paliek daļa no mūsu industriālā mantojuma, kura lielākā vērtība ir senās tehnoloģijas un sarežģītie mehānismi, izmantojot ūdens vai vēja spēku. Cik maz par to zinām!
Vecākās – Veiša un Rakša ūdensdzirnavas
Pirmās ziņas par dzirnavām Galgauskā sākas ar 1638. gadu. Galgauskai cauri tek Tirzas upe ar pietekām Gosupi un Vijatu, kā arī tagad aizsērējusī Narāta. Tās izmantotas dzirnavu celtniecībai. Visvecākās dzirnavas uzcēlis Veišu muižas īpašnieks Stencels Veiss, kurš poļu laikā bija tās pārvaldītājs. Tās bijušas vienkāršas koka dzirnavas uz Vijatas upes, iepretim vienai no pirmajām Galgauskas skolām, kas darbojušās līdz 20. gs. sākumam.
“Vijatas upē ir labi saglabājušās pāļu aizsprosta atliekas. Šis aizsprosts veidoja dīķi, ko sauca par govju dambi. No veco ļaužu mutes tika dzirdēts, ka aizsprosts pacēlis ūdeni labi augstu un kaitējis Slaņķu pļavām, tāpēc Jānis Dekteris aizsprosta labajos sānos nocirtis pāļiem galus, tā ka pa izcirtumu ūdens tecējis brīvi un dīķis bija likvidēts,” raksta kādreizējais Galgauskas skolotājs Alvils Klēbahs (“Dažas ziņas par Galgauskas pagastu”).
A.Klēbahs uzskata, ka šīs varētu būt vecākās dzirnavas Galgauskā. Vismaz viņš netika dzirdējis kādus nostāstus par agrākām dzirnavām.
“Pēc mana vecvectēva Ādama Klēbaha stāstiem Galgauskas muižas dzirnavas bija dibinājis barons Mengdens, kas niknuma un cietsirdības pēc bija iesaukts par Raksi. Vispirms celts aizsprosts, tam ierīkojot pāļu sienu. Bijuši darbu vadītāji un uzraugi, bet pats Raksis vai ik dienu ieradies darba vietā,” stāsta A.Klēbahs.
Ciezdami daudz nepelnītu un nežēlīgu sodu, darbinieki bija nolēmuši briesmoni nobeigt. Bijis norunāts, kad Raksis būs skatīdamies pārliecies pār pāļu galu, tad palaidīs uzvilkto čuguna bluķi, kas sašķaidīs Raksi kā mušu. Taču vīri šaubījušies. Kad Raksis bijis pārliecies pār pāli un skatījies ūdenī, darbinieks, kam vajadzējis palaist smago bluķi (bābu), klusu vaicājis: “Vai nu?” Raksis kā odzes dzelts atlēcis atpakaļ un teicis: “Nudien… jūs mani nosist gribējāt? Tas lab, ka nenositāt. Še jums rubel, iedzeriet uz manu veselību!” izvilcis rubli un iedevis darbiniekiem, kam par šo nodomu nekas ļauns nav noticis,” raksta A.Klēbahs.
Galgauskas muižas dzirnavas celtas uz Tirzas upes 1892. gadā, kad muižas īpašnieks bija barons E. Mengdens. Kad A.Klēbahs redzēja dzirnavas, tās bijušas koka ēkā, kas likās vairākas reizes pārbūvēta un piebūvēta, tāpēc, iespējams, daudz kas bija mainījies kopš Rakša laikiem. Kad Rakša celtās dzirnavas ap 1903. gadu nodega, tad baronam jaunas dzirnavas uzcēla brāļi Lībanti – Andžs un Jēkabs.
Brāļi Lībanti izveido modernu ražotni
Lībantu dzirnavas celtas kā moderns rūpniecības uzņēmums. Dzirnavas bija neapmesta mūra ēka ar dēļu ieklātu zelmeni un gludu divslīpju jumtu. Garā monumentālā ēka bija divstāvīga ar lielām logu ailām visā ēkas augstumā. Laukakmeņiem klātais dzirnavu ezera dambis bijis 11 metru augsts ar racionāli izbūvētām slūžām.
Brāļiem Andžam un Jēkabam Lībantiem piederēja Rankas Lācītes dzirnavas, bet viņiem bija licies izdevīgi pārnākt uz Galgausku, no barona Mengdena būvmateriāla celt dzirnavu ēku un par saviem līdzekļiem ierīkot dzirnavu ietaises, turklāt zināmus norunātus gadus lietot dzirnavas bez rentes maksas.
1905. gadā dzirnavu ēka bija gatava un 1906. gadā jau darba kārtībā. Bez parastajiem maļamajiem gaņģiem dzirnavās bija jauna bīdeļu ierīce – valču krēsls. Tad vēl bija vilnas kāršanas un vērpjamās mašīnas, kā arī ierīkots gateris. Abi brāļi bija rūpīgi un labi saimnieki, tāpēc viņu uzņēmums izauga par ievērojamu rūpniecības centru. 1909. gadā nomnieka Andža Lībanta laikā iebūvēta tvaika mašīnas iekārta dzinējspēkam.
Par šīm dzirnavām ir nostāsts, ka barons atļāvis A.Lībantam būvēt dzirnavas uz Tirzas upes ar noteikumu, ka muižas vajadzībām mals par brīvu, bet maksu par malšanu var ņemt no zemniekiem. A.Lībants bijis labs sava amata pratējs, tāpēc viņam ar dzirnavām veicies. Zemnieki un strādnieki viņu ļoti cienīja.
Reiz strādnieki A.Lībanta dzimšanas dienā viņam uzcēluši goda vārtus ar uzrakstu “Šeit dzīvo dzirnavnieks bez rūpēm un bez raizēm”. To uzzinājis barons, kurš bijis dikti dusmīgs: kā tā varot būt, ka dzirnavnieks dzīvo bez rūpēm un raizēm, bet baronam rūpes un raizes ir katru dienu! Izsaucis Lībantu uz muižu, pārmetis nebijušus līguma pārkāpumus, prasījis pēc trīs nedēļām muižā atbildēt uz trīs jautājumiem. Ja neatbildēšot, no dzirnavām būs jāaiziet.
Dzirnavnieks nevienam neko nestāstījis, bet staigājis kā slims. Beidzot melderis Ādams Vilks pierunājis braukt pie daktera. Pa ceļam dzirnavnieks izstāstījis savas bēdas. Melderis lūdzis viņu sūtīt savā vietā, jo abi pēc izskata bijuši līdzīgi. Noteiktajā laikā uz viesībām Galgauskas muižā saradušies kaimiņu muižnieki, sēdējuši lielajā zālē. Ieradies melderis, tērpies dzirnavnieku cunftes talārā ar amata zizli rokā. Pirmais jautājums bijis: cik tālu ir līdz Mēnesim? Melderis ātri atbildējis: 480 000 jūdzes. Barons šaubījies, bet melderis teicis, lai pārmērot, ja netic. Atbilde atzīta par pareizu. Otrais jautājums: kur Zemei ir centrs? Melderis apgājis auditoriju, apstājies parketa vidū, piesitis ar zizli un droši teicis: “Te!” Atbildei piekrituši, jo cerējuši, ka uz trešo jautājumu noteikti neatbildēs. Trešais jautājums: ko pašlaik domā barons? Melderis nostājies barona priekšā un pašapzinīgi teicis: “Barons domā, ka viņa priekšā stāv dzirnavnieks Lībants, bet te stāv dzirnavnieka draugs melderis Vilks.” Klātesošie bijuši sajūsmināti par atbildi, un dzirnavnieks turpmāk varējis dzīvot bez rūpēm un raizēm.
Galgauskas bibliotēkas novadpētniecības materiālu informācija: “Dzirnavās norisinājusies ļoti daudzveidīga saimnieciskā darbība: graudu malšana, miltu bīdelēšana, gatavoja putraimus, grūbas, mannu, vērpa vilnu, šķeterēja dziju, plucināja lupatas. Bija iespējams nokrāsot dziju, noaustos audumus krāsot, velt, presēt, šķērēt, lai audumi izskatītos gludi. Bija arī gateris. Darbība norisinājās 2 maiņās – no pulksten sešiem rītā līdz pulksten desmitiem vakarā. Pie dzirnavām bijusi palīgsaimniecība – zeme 10 ha, 4 govis, 3 zirgi, cūkas, putni.”
Gita Gargažina atceras, kāda varena un daudzpusīga ražotne bija dzirnavās ar tās palīgsaimniecību. Meitenei bija vien trīs gadi, bet vēl arvien atmiņā saglabājušās spilgtas redzētā un piedzīvotā ainas. Gitas tēvs Kārlis Apariņš strādāja dzirnavās, bet vilnas pārstrādes ražošanas procesus vadīja Oskars Vēverbrants. Gitai ar māsīcu Gaidu Vēverbranti nebija ļauts rotaļāties pie dzirnavām, bet viņām bija labi lapenē, kas atradās attālāk. Gita spriež, ka Lībanti rūpējās par bērnu un arī strādnieku drošību. Māsīca Gaida ar ģimeni dzīvoja nelielā mājiņā pie dzirnavām, bet Apariņu ģimene – tā saucamajā dzirnavu mašiņmājā pie Vijatas.
“Tolaik bijām tuvu frontes līnijai – mūsu mājā reizēm dzīvoja vācu armijas karavīri, kas esot jokojuši, ka mani nozags. Viņiem patikusi piemīlīgā mazā meitene,” stāsta G.Gargažina.
Viņa zina, ka Lībanti piekukuļojuši vāciešus, lai neposta dzirnavas. Taču viens no dzirnavu strādniekiem, kas vēlējās atbalstīt krievu armiju, sāka šaut uz vācu pozīcijām. Tāpēc 1944. gadā, vāciešiem atkāpjoties, dzirnavas tika uzspridzinātas. Padomju varas gados dzirnavas netika atjaunotas.
TURPINĀJUMS SEKOS
