Arī šoreiz vārda izvēle jaunajam tēlam viņam prasīja daudz laika. Vairākas reizes pāršķirstījis darbā uz kāda galda pamanīto grāmatiņu “Vārdu noslēpumi”, vakarā pastaigājoties balsī izrunājis dažus pierakstītos, pielaikojis iecerētajam stāstam, viņš apstājās pie Severīna. Jā, tas varētu būt īstais – viņa Severīns. No pirmā skatiena – vēss un atturīgs, bet būtībā – emocionāls, viegli ievainojams un tāpēc bieži nesaprasts. Ģimenes dzīves rutīnas nogurdināts indivīds, kas piepildījumu meklē sociālajos portālos un visai bieži arī atrod kādu tikpat vientuļu būtni, kas savu brīvo laiku īsina, meklējot kādu cilvēciskas saskarsmes punktu. Atlika tikai Severīnam piemeklēt bēdu nomākta un samērā izskatīga vīrieša seju, un jaunais stāsts varēja sākties. Par vienmuļu un neinteresantu dzīvi, par vilšanos un zudušiem sapņiem. Par samierināšanos un atdzisušu sirds ierīti. Par iekšējo kokli, kas sen apputējusi un aizmirsusi skanēt, jo šajā pasaulē viss notiekošais ir garāmslīdošs un izteiktie vārdi – tādi svešādi, stīvi, bez iekšējas degsmes un sirds siltuma.
Pēc nedēļas skumju pārņemtajam Severīnam jau bija pāris desmiti draudzeņu, no kurām lielākā daļa kaut tūlīt bija gatavas vientuļo vīrieti mierināt un rūpēties par viņa emocionālo pašsajūtu. Rakstīja viņam iejūtīgas vēstules, dalījās savā pieredzē un lūdza padomus, piedāvāja visāda veida palīdzību, pat dažāda veida masāžas un dziedināšanas kūres. Severīns ilgi nekavējās ar atbildēm. Tiesa, tās radās apdomīgi un nesteidzīgi, jo pasaule, kas tagad pavērās viņa priekšā, bija tik neizprotama! Nācās papūlēties. Iegrimis interneta piedāvātajās iespējās, viņš drīz vien iemācījās atrast vajadzīgās atbildes, jo – Severīns taču nebija nekāds muļķis!
Ņemot vērā jaunos apvāršņus, kas ar katru dienu kļuva arvien plašāki, saprotošos vārdus un emocionālos glāstus, arī viņš kļuva krietni drošāks, pašapzinīgāks un atvērtāks. To pamanīja arī viņa kolēģi un nekautrējās atklāti pasmaidīt: laikam jau pavasaris tuvojas – pat lāči izlien no migām.
Aizrāvies ar savu Severīna lomu, viņš iemanījās arī pusdienlaikā atrast brīvu brīdi, lai izlasītu elektroniskajā pastā saņemtās ziņas, un kā gan citādāk – laiku palaikam viņš sajutās kā pasaules glābējs. Bez viņa palīdzības viss varēja apstāties! Severīna atbildes gaidīja tik sirsnīgas un jaukas būtnes! Vienai vajadzēja padomu, kādas tapetes labāk izvēlēties dzīvoklim (bet varbūt tur starp rindiņām bija paslēpta doma – tās kopīgi varētu arī uzlīmēt?), cita jautāja – kādu telefonu labāk iegādāties (bet varbūt viņa vēlējās to darīt kopā ar zinošu vīrieti?), vēl viena nespēja izlemt, kā savu pusaudzi meitu atrunāt no matu krāsošanas (vai tiešām cerēja, ka viņš pieteiksies tēva kandidatūrai?), vēl kāda atzinās, ka viņas un vīra attiecības ir bezcerīgi atvēsušas, bet vēl tik ļoti gribētos izjust kaislu mīlestību…
Pie šīs vēstules viņš saprata, ka Severīna priekšā ir pavērušās daudzas durvis, pa kurām ieejot iespējams izmanīt visu dzīvi – gan palīdzot pielīmēt tapetes, gan kopīgi iegādājoties jaunu telefonu, gan iepazīstoties ar pusaugu meitu un viņas mammu, gan – satiekot sievieti, kurai pietrūkst mīlestības. Ja vien Severīna seja tik ļoti neatšķirtos no tās, ko viņš, katru rītu tīrot zobus, skata spogulī…
Vakarā, ierasti pārskatījis interneta ziņas, iztukšojis zupas šķīvi un stundu pastaigājies ar suni, atgriezies mājās un apsēdies virtuvē pie datora, viņš vēlreiz pārlasīja saņemtās vēstules – tik aicinošas, tik kārdinošas un ilgu pilnas… Vēlāk, klusi apgūlies savā gultas pusē, pagriezies uz kreisajiem sāniem, jau atkal attapās: arī šonakt nemierīgās domas miegu nelaidīs ne tuvumā… Severīna dzīve bija pamatīgi iztramdījusi ierasto mieru, un viens bija skaidrs: ilgi tā turpināt neizdosies. Reiz nāksies izlemt, kā rīkoties tālāk: vai vienkārši izdzēst Severīna profilu tāpat kā iepriekš to bija izdarījis ar Holgera un visu aizmirst, vai arī aicināt uz tikšanos kādu no aizkustinošo vēstuļu autorēm un – teikt sveikas šai apnicīgajai dzīvei.
Ilgus gadus krātais inertums gan lika aizdomāties: priekš kam tas vajadzīgs, varbūt pagaidām nesteigties ar lēmumiem? Ir taču tik patīkami katru dienu saņemt vēstules, kas liek justies vajadzīgam, stipram, vīrišķīgam, interesantam, iekārojamam, neatvairāmam… Domu apmaiņa drošā attālumā jeb internetā izrādījās tik vienkārša! Traucējošs nešķita pat tas, ka sievietes izrādījās tik atšķirīgas. Internets taču piedāvā tik daudz dažādu lietpratēju viedokļus, ka pietika tikai ar mazu drusciņu izdomas, lai tur atrastās domas paustu kā savējās!
Ilze ir aizrāvusies ar astroloģiju? Lūdzu, tas ir tik vienkārši – apspriest kaut vai to, kā dažādu zodiaka zīmju pārstāvji izturas dažādās situācijās. Ligitu interesē fenšui? Telpas un istabas iekārtojums, pareiza augu izvēle, harmoniska vide – tas taču ir tik vienkārši! Aija ir pārliecināta par vārda pozitīvo spēku? Protams, sirsnīgi vārdi taču ir enerģija, kas otram cilvēkam spēj iedot spārnus. Velga pārzinot psiholoģiju? Un tomēr – kaut kas viņai neesot saprotams, vai Severīns, lūdzu, nevarētu palīdzēt ar savu viedokli? Lūdzu! Atradīsim jebkuru atbildi!
Par ko vēl interesējas Severīna draudzenes? Izrādās, sieviešu interešu loks var būt neaptverami plašs, un viņam radās aizdomas, ka katra centusies izdomāt kādu vīrišķīgu tēmu, kas varētu piesaistīt viņa uzmanību: par pasaules rašanās un pasaules gala teorijām, par krustnešiem un kristiešiem, par sportu un makšķerēšanu… Un Severīns centās, jo prasme atrast atbildes un noturēt interesi radīja ne tikai azartu, bet vairoja arī viņa pašapziņu. Izrādījās, ka nav nemaz tik grūti būt iesācējam pavāram, konditoram, literatūrkritiķim, psihologam, filozofam, garīdzniekam, dzejniekam, sacīkšu autobraucējam…
Nonācis līdz šai atziņai, viņš pēkšņi attapās: bet viss notiekošais taču ir tikai vārdi! Tukša skaņa! Kā pārejošs lietus vai pirmais sniegs. Kā agra rīta migla vai ziedā nolaidies taurenis. Tādi garāmslīdoši mirkļi un pieskārieni, reizēm virspusēji, reizēm pavisam īsi. Kā tādas viendienītes, kā tukšzieži, jo – tas taču ir tikai izdomātais Severīns, kas nekad nespēs aiziet uz ilgi gaidītu tikšanos, jo viņam nav nedz savas sejas, nedz savas īstās dzīves…
Pēkšņā atklāsme strauji mazināja interesi par uzsāktajām sarakstēm, un liela daļa adresātu tā arī nesagaidīja atbildes uz saviem jautājumiem. Izdzēsis “Facebook” platformā Severīna bildi un lielāko daļu personīgās informācijas, viņš nogaidoši pieklusa – arī toreiz, ar pēkšņi nozudušo Holgeru, viss notika it kā pats no sevis: kāda niknojās, kāda solījās gaidīt, bet vairums – vienkārši apklusa.
Gluži visas iegūtās paziņas nodot aizmirstībai viņš tomēr nebija gatavs, tāpēc ar divām sievietēm sarakstes turpināja. Ievas prātīgās domas bija vērtīgu atziņu pilnas, kas rastas skarbā personīgās dzīves pieredzē, un lika aizdomāties, bet Māras vēstules lika saprast: Severīna rakstītie vārdi ir kā diedzējoša veldze izkaltušā zemē iesprostotam graudam. Ar lielu nepacietību viņš gaidīja katru Māras rakstīto vēstuli, jo viņa prata gan jautāt, gan atbildēt, turklāt abu dzīvesstāsti šķita tik līdzīgi, ka Severīnam neko daudz nevajadzēja izdomāt. Arī Mārai pietrūkstot laulātā drauga intereses, ieklausīšanās un klātbūtnes. Dzīve šķietot tik vienmuļa un bezkrāsaina, nu, gluži tāpat kā viņam.
Severīns zināja, kur meklēt atbildes. Atlika tikai pārskatīt dažu psihologu dzīvesgudros tekstus, un arī viņam bija gatavs viedoklis par veiksmīgas saskarsmes pamatiem, krīzi attiecībās un tās pārvarēšanu. Par cieņu, iecietību, draudzību, uzticēšanos, arī sevis palutināšanu, došanos pie dabas, kopīgu atpūtu un pastaigām, ļaušanos izjūtām… Apjautis, cik bezgala plašs ir šis iespēju lauks, viņš sajuta sevī attīstāmies vēl neatzītu psihologu: tas taču ir tik vienkārši! Atrast pareizos teikumus, iedvesmoties un izpausties no sirds. Ieklausīties Lūlē Vīlmā, kura sen atzinusi: gandrīz visu problēmu cēlonis ir bailes „mani nemīl”. Jo vairāk no otra diedelēsi mīlestību, jo mazāk to saņemsi pretim. Vispirms ir jādod pašam.
Arī viņš taču kādreiz bija mīlējis. Stundām ilgi sēdējis parkā uz soliņa un vērojis savas nākamās sievas siluetu pavīdam otrā stāva logos. Sagaidījis pēc darba un pavadījis uz mājām. Sestdienās abi gājuši ciemos pie vecākiem, bet svētdienās – pastaigāties uz parku. Pamazām viss kļuvis tik pašsaprotams, ka vecāki ieteikuši attiecības noformēt oficiāli. Apprecējušies, kaut nelielā kaisle, kas pašā sākumā bija uzliesmojusi, jau labu laiku kā izplēnējusi. Pieņēmuši, ka dzīvē tā vienkārši notiek – ar laiku veidojas pieradums. Jau pēc gada visa viņu dzīve bija kļuvusi tikpat prognozējama kā nemainīgā ainava aiz trešā stāva loga – iepretim esošās mājas apsūbējusī mūra siena… Cik apnicīgi!
Arī šajā vakarā, klusējot apgūlies savā gultas malā, viņš atkal un atkal domās atgriezās pie vēstules, kurā Māra savas alkas pēc mīlestības ietērpusi smeldzīgās un bezgala dvēseliskās dzejas rindās. Varbūt tiešām uzaicināt viņu uz tikšanos? Kādā neitrālā teritorijā – kafejnīcā, tā patālāk no mājām. Apskatīties, kas un kā…
Vispirms gan Severīnam jāizdomā paskaidrojums, kāpēc uz tikšanos ieradīsies vīrietis, kurš ne tuvu nelīdzinās tam, kāds redzams profila foto. Neskaitāmas reizes gumzīdams spilvenu, viņš ilgas nakts stundas centās sacerēt ticamu stāstu par Severīnu, kurš patiesībā nemaz nav Severīns.
Par laimi, Māra šo noslēpumainību uztvēra iecietīgi un īpašus paskaidrojumus neprasīja, jo arī viņas profilā izmantotais momentuzņēmums izsakot visai maz. Turklāt arī viņa nevēloties būt atpazīstama, tāpēc paslēpusies aiz cita vārda. Šī atzīšanās visu vienkāršoja, un Severīns sadūšojās Māru uzaicināt uz tikšanos. Viņa gan mazliet patielējās – kā tad tā, precēta sieva, kā attaisnosies vīram, uz ko Severīns atbildēja:
– Vai tad tev nemaz negribas uzlabot savas dzīves garšu? Kaut vai ar kādu rozīnīti!
Apjautājies par Mārai ērtāku satikšanās vietu un laiku, piedāvājis zināmu kafejnīcu, viņš apsolījās tur ierasties savlaicīgi un kā pazīšanās zīmi izmantot tumšzilu beisbola cepuri. Vēl gan bija jāizdomā kāds aizbildinājums sievai, jo vakarā pēc darba viņš jau izsenis brauc tikai mājās, bet – gan jau, atrunāsies ar nepabeigtu atskaiti, ja vien viņa prombūtni sieva vispār pamanīs…
Īsi pirms došanās uz kafejnīcu, viņš tomēr aizdomājās: varbūt labāk mazliet nokavēties? Vispirms no malas neuzkrītoši palūkoties, kāda galu galā ir šī sieviete, kāpēc viņa nevēlas izcelties. Varbūt nemaz nav vērts viņai tuvoties?
Piesardzīgi pavēris kafejnīcas durvis, pie viena no attālākajiem galdiņiem viņš uzreiz ieraudzīja sievieti tumšzaļā žaketē. Izskatījās, ka Māra bija nolīkusi pār telefonu, tādēļ gaišbrūnu matu vilnis traucēja saskatīt seju. Kaut iztālēm nešķita, ka viņa kādu gaidītu, tukšajā kafejnīcā viņa izskatījās tik vientuļa. “Nav ko bremzēt,” sevi iedrošināja Severīns un spēra soli pāri kafejnīcas slieksnim.
Sajutusi atveramies durvis, arī sieviete pacēla galvu. Ar laisku rokas kustību atglauda matus no pieres un… Viņa zābaku pazoles kā pielīmētas pieplaka grīdai.
– Kā tā? Tas taču nevar būt! Tu?
Kaut pašaizsardzības instinkts lika tūliņ griezties apkārt un mesties ārā pa durvīm, izkoptais Severīna prāts atgādināja: “Tu taču proti rast risinājumu visās situācijās! Vai gan tev nebūs pa spēkam īsa saruna ar šo meli, kas nav nekāda Māra? Tu nebūt neesi nosodāmāks melis par viņu!“
Tajos desmit soļos līdz galdiņam, pie kura sēdēja viņa sieva, negaidīto vilšanos nomainīja kāpjošas dusmas: kā viņa tā drīkstēja izrīkoties! Slēpties aiz Māras vārda un iet uz tikšanos ar nepazīstamu vīrieti! Kaut kādam svešam Severīnam žēloties par neizdevušos laulības dzīvi! Stāstīt, ka vīrs viņu nemīl! Bet pati? Mājas rūpēm viņai vispār neatrodas laika, prāts pārņemts ar augstām lietām!
Pietuvojies galdiņam, viņš pēkšņi attapās – izskatījās, ka sieva itin nemaz nav pārsteigta, drīzāk – uzjautrināta un līksma.
– Sveiks, Elmār, kaut gan man itin labi patīk arī Severīns! – viņa, šķelmīgi smaidot, teica. – Atceries? Šodien ir mūsu laulības divdesmitā gadskārta, un man to sagribējās atzīmēt neparasti. Pasūtīju mums abiem šampanieti un kūciņu ar garšu, ar rozīnēm. Tu taču pievienosies man, vai ne?
Negaidītā notikumu pavērsiena pārsteigts, aizturējis elpu, viņš lēnām atslīga dziļajā krēslā.
– Kā teiktu mūsu kopējais draugs Severīns: vienmēr ir vērts izmantot otru iespēju – sākt dzīvi no jauna, – piebilda sieva. – Paldies, Severīn, ka tu mani iedvesmoji!
“Njāā…” viņš nodomāja. “Tas gudrais Severīns ar saviem padomiem… Bet varbūt viņam taisnība: ir vērts pamēģināt…”
