Pagājušajā nedēļā Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā tika atklāta izstāde “Komandkapteinis Edgars Oto Pinka un zemūdene “Ronis””.
Gulbeniešiem tika dota iespēja iepazīt novadnieku, par kura esamību zināja tikai retais.
Vēstures fakti liecina, ka Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bijušas divas zemūdenes – “Ronis” un “Spīdola”, kuras būvētas Francijā un ūdenī ielaistas 1926. gadā. 1941. gada jūnijā tās abas tika nogremdētas Liepājas akvatorijā. Kādu lomu tajā visā spēlēja Oto Pinka, var uzzināt nupat atklātajā ekspozīcijā.
Izstādes atklāšanā bez muzeja darbiniekiem, kuri ieguldīja lielu darbu tās realizēšanā, piedalījās interesenti, E.O.Pinkas pēcteči, viesi no Francijas – pulkvežleitnants Dāvids Žaks, kas pārstāvēja Francijas militāro atašeju Baltijas valstīs, un Žils Ditertrs, biedrības “Souvenir Francais” (Francijas piemiņa) Latvijā vadītājs, kā arī Madonas novada vēsturnieks Indulis Zvirgzdiņš, kurš izpētījis kapteiņa E.O.Pinkas mūža gājumu.
Viss sākās ar fotogrāfiju
Lielu darbu E.O.Pinkas pētniecībā paveicis vēsturnieks I.Zvirgzdiņš. Vēsturnieks uzsver, ka kapteinis E. O.Pinka bija viens no labākajiem speciālistiem savā nozarē, vienīgais jūras inženieris, kas bijis speciālists iekšdedzes dzinējos, specializējies zemūdeņu dīzeļmotoros, laivu motoros un automobiļu nozarē. Viņa darbība tika augstu novērtēta – viņš apbalvots ar V (1928) un IV šķiras (1936) Triju Zvaigžņu ordeni. Latvijas armijas virsnieku vidū nebija daudz tādu, kuri ieguvuši divus tik augstus apbalvojumus.
Bet šo unikālo personību vēsturnieks pētīt sācis netīšām.
“Viss sākās ar fotogrāfiju, kura uzņemta 1932. gadā Nicā, kurā redzami folkloras svētki ar latviešu piedalīšanos. Otrā pusē rakstīts, ka latviešu kori diriģējis kapteinis Pinka. Tikai vēlāk es sapratu, ka tā ir armijas pakāpe. Sāku pētīt viņu kā mūziķi un beidzu kā militāru personību. 1932. gadā viņš dzīvoja Parīzē un vadīja latviešu kori, kurā bijuši kādi 30 cilvēki. Pēc gada viņš kā “Roņa” mehāniķis speciāli ņēma atvaļinājumu, lai atkal dotos uz Franciju un vadītu šo kori, jo tādu vēlmi bija izteikuši tā dalībnieki. Mūzika bija kapteiņa sirdslieta, un es pieņemu, ka, jau mācoties Pleskavā, viņš spēlēja vietējā orķestrī,” secina I.Zvirgzdiņš.
Viņš stāsta, ka Pēteris Pinka, Edgara Oto tēvs, strādāja Vecgulbenes muižas dzirnavās, bet vēlāk Ates dzirnavās. Pa vidu gan vēl paspējis pastrādāt Stāmerienā, kur šobrīd dzirnavu vairs nav.
“Dzirnavnieks tajos laikos bija ikdienas cilvēks gan pēc profesijas, gan rocības. Ja ņem to vērā, tad Edgars Oto kā kalpa dēls dzīvē bija tālu ticis. Sācis savas mācības Gulbenes draudzesskolā, bet vēlāk ģimene pārcēlusies uz Ati. Mācības pabeidzis Pleskavas reālskolā, kas ir kas līdzīgs mūsu ģimnāzijai, bet ar tehnisku ievirzi. 1914. gadā viņš to pabeidza un uz brīdi vēl iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, tālāk viņš devās uz jūrskolu Kronštatē (Nikolaja I Jūras inženieru skola, tā pielīdzināma karaskolai). Tur nomācījās pilnus trīs gadus un ieguva diplomu. 1917. gadā Krievijā jau bija pagaidu valdība un Oto tiek norīkots uz kuģa “Sevastopole”, bet pēc padomju varas nostiprināšanās viņš atvaļinājās un kādu laiku dzīvoja vai Atē, vai arī Gulbenē. Pēc tam piedalījies Brīvības cīņās, dienējis Kalpaka bataljonā,” stāsta I.Zvirgzdiņš.
Augstas klases inženieris
Viņa pētījumā lasāms, ka 1919. gada janvārī gulbenietis iestājās Kalpaka bataljona inženieru sapieru rotā Liepājā, tad virsleitnantu E. O. Pinku iecēla par ieroču pārzini un darbnīcas priekšnieku, pāris mēnešus vēlāk viņš bija Vecauces un apkārtnes komandants, tā paša gada jūlijā kļuva par tehnisko vadītāju Latvijas Armijas autodarbnīcām. Pateicoties tieši inženiera E. O. Pinkas enerģijai un speciālajām zināšanām, tika nodibināta stipra un labi organizēta automobiļu karaspēka daļa. 1919. gada augustā Armijas virspavēlnieka štāba pakļautībā sāka veidot Jūras daļu un E. O. Pinka bija šīs daļas inženieris, vēlāk Tehniskās nodaļas priekšnieks. Kuģošanas līdzekļiem Latvijas brīvības cīņu laikā bija īpaša nozīme cīņās pret bermontiešiem, lielākoties karavīru transportēšanā. “1920. gada beigās pēc Brīvības cīņām viņu atvaļināja, jo uz kādu brīdi jūrniecības lietas Latvijai nešķita svarīgas,” stāsta I.Zvirgzdiņš.
Tomēr vēlāk Latvijā saprata, ka ir vajadzīga sava militārā flote, un 1924. gada aprīlī pieņemts lēmums, ka līdz 1928. gadam uzbūvēs divas zemūdenes, divus mīnu kuģus aizžogotājus.
“Tā Edgaru Oto atjauno flotē un nosūta uz Franciju, kur tiek būvētas zemūdenes, par darbu uzraudzītāju, bet reizē arī mācīties, lai vēlāk zināšanas varētu nodot apkalpei. Tur viņam paiet laiks līdz 1926. gada vasarai, kad zemūdenes tiek nolaistas ūdenī, taču paiet vēl pusgads, līdz tās pieņem ekspluatācijā un dodas uz Latviju. Ar zemūdeni «Ronis» 1927. gada maijā viņš izbrauca no Nantes uz Latviju un 20. maijā ieradās Latvijas teritoriālajos ūdeņos. Tad sekoja vairāki darbi Latvijā, līdz 1938. gadā viņu no armijas atvaļina. Papīros rakstīts – pēc savas vēlēšanās, tomēr es savos pētījumos sliecos, ka iemesls bija konflikts ar augstākstāvošajiem,” uzsver vēsturnieks.
1941. gada 1. janvārī kapteinis uzsāk darbu Upju flotes PSRS tautu komitejā kā tehniskās daļas priekšnieks, tomēr tajā pašā mēnesī tiek apcietināts kā ārvalstu aģentu izpalīgs.
“Tiesa notiek Staļingradā, un tā paša gada 5. novembrī spriedums – nāvessods. Tas tika izpildīts Astrahaņas cietumā Krievijā,” savu stāstījumu noslēdz vēsturnieks.
Rakstīja, ka tēvs ir agronoms
E.O.Pinkas mazmeita Anitra Skalbiņa dzīvo Tērvetē un ir Ģ.Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja pedagoģe. Viņa saka, ka izstādes pamatā bijis laimīgu sakritību kopums.
“Mājās saglabājušās tikai dažas fotogrāfijas par manu vectēvu. Man tobrīd jautājumu bija vairāk nekā atbilžu. Tas bija deviņdesmitajos gados, kad interneta vietņu vēl nav, bet interese ir. Kur to visu meklēt? Tā pamazām sākām to visu šķetināt. Meita Maija, mācoties skolā, pieteicās konkursam “Vēsture mums”. Tā tapa darbs “Vēstules no pagātnes”, kurā iesaistās visa ģimene un tiek ritināts ciltskoka kamols. Tā tapa interpretācijas saruna, kad vecākā paaudze runā ar nākotnes paaudzi. Izprast vēsturisko daļu tobrīd bija grūti, bet tomēr no toreizējā Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa tika saņemts atzinības raksts par darbu “Vēstules no pagātnes”. Mūsu kopējie pētījumi turpinājās, un vidusskolas laikā Maijai tapa otrs darbs – “Mans vecvectēvs Edgars Oto Pinka”. Tad 2022. gadā, pateicoties nejaušai publicitātei, notiek sazināšanās ar vēsturnieku Induli Zvirgzdiņu, un turpmākie viņa pētījumi noved līdz šībrīža izstādei,” stāsta A.Skalbiņa.
Savukārt E.O.Pinkas meita Māra Pinka saka, ka ir sāpīgi atzīt, ka padomju laikos kaut ko uzzināt par savu tēvu bijis gandrīz neiespējami.
“Kamēr Latvijas neatkarība nebija atjaunota, par šādām lietām nedrīkstēja runāt. Mammai visos papīros bija jāraksta, ka viņa no vīra ir sen šķīrusies un tēvs ir bijis agronoms. Par viņa saistību ar zemūdenēm ne vārda, kur nu vēl pieminēt Franciju. Arī ģimenē par to netika runāts, un es uz mammu biju pat apvainojusies veselus divdesmit gadus. Tikai pēdējos gados es esmu pa īstam sapratusi, kāpēc visa šī klusēšana. Tas, ka tagad stāsta, ka ģimenēs par to runāja un visi visu zināja, ir plātīšanās. Es pati mēģināju sazināties ar tā laika jūrniekiem, bet atsaucības nebija. Vēlāk gan atsaucās Hugo Legzdiņš, kas savulaik bija “Roņa” pēdējais kapteinis, bet neko daudz jau neuzzinājām. Pateicoties ģimenes divu paaudžu pētījumiem, nu esam tikuši tik tālu, bet vēl ir ļoti daudz nezināmā,” atzina M.Pinka.
