– Cik patīkami atkal būt pie tevis, – krietni iereibušais vīrietis izšļupstēja un ar spēju švunku iekrita izsēdētajā dīvānā. Aizturējusi elpu un līdz ar to arī vārdus, Konstance iesteidzās virtuvē un tīri instinktīvi ieslēdza elektrisko tējkannu. Te, pagriezusi istabai un savai nespējai pateikt stingru “nē” muguru, viņa atkal varēja atļauties sevi nosodīt.
Vai tiešām viņa atkal to darīs? Gatavos šim bezpajumtniekam karstu tēju, smērēs desu maizes un tēloti ieinteresēti klausīsies viņa nebeidzamajos bēdu stāstos? Atteiksies no pašas pusdienām atstātās vakardienas zupas un vistas gaļas gabaliņa, lai tikai šī nelaimes putna kājas citā dienā atkal uzņemtu virzienu uz viņas virtuvi? Tāpat jau skaidrs, ka savas mīkstsirdības dēļ atkal un atkal aizdoto naudu no šī lūzera vairs atpakaļ nedabūs!
Kāpēc viņa vispār toreiz atvēra šim plukatam durvis, kāpēc ierādīja ceļu uz savu dzīvokli? Noticēja viņa izrādītajai līdzjūtībai? Iedomājās, ka ar vieglprātīgām sarunām varēs aizpildīt savu gadiem ilgušo vientulību? Kurš gan toreiz varēja iedomāties, ka šis apkārtstaigātājs izrādīsies tāds pats visu aizmirsts vientuļnieks un piezīdīsies viņai kā purva dēle? Tikai viņa, naivā un pēc sabiedrības izslāpusī Konstance, spēja ko tādu izsapņot! Tagad pašai sev bija kauns atzīties, ka nu jau trīs mēnešus Arkaša nāca un gāja, kad un kur pašam iepatikās, kaut sākumā skaisti runāja par līdzjūtību, izpalīdzēšanu, alkām pēc maiguma un mīlestības. Tagad atlika tikai brīnīties, kā viņa ar savu pusmūža dzīves pieredzi varējusi noticēt, ka šim dzīves nodeldētajam plencim modušās kaut kādas jūtas pret viņu! Pret viņu – Konstanci, nevis pret niecīgo invaliditātes pensiju, virtuvi un reizēs, kad pārņēmis reibuma nogurums, arī vietu uz izgulētā dīvāna.
Kā gan viņa savos gandrīz sešdesmit gados varēja būt tik naiva, ka iedomājās: Arkādija solījumi par dzeršanas atmešanu, darba meklēšanu un kopīgu nākotnes plānu veidošanu ir ņemami par pilnu? Ka viņa ir tā īpašā sieviete – draudzene, māte un mīļotā, ko Arkaša meklējis visu savu mūžu un tikai tagad to atradis! Viņš pat esot redzējis vīziju, ka tieši Konstance ir tā, kura ar savu ar mātišķo gādību paņem viņu – visu pamesto un noliegto – pie rokas un izved uz taisna ceļa!
Toreiz, pirms trim mēnešiem, kad Arkādijs piesēda Konstancei blakus skvērā uz soliņa, viņa vārdi šķita intriģējoši un pat jautri, brīžiem daudzsološi un gluži ticami, taču pēdējā laikā viņa bija pamanījusi: viss vīrieša teiktais kļuvis kaitinošs. Visas frāzes, ko Arkaša mute izdvesa, skanēja kā sen nodeldēta veca plate – dienu no dienas viens un tas pats: žēlabas par nesaprotošajiem un neatbalstošajiem, apmelojošajiem un nosodošajiem, par pārmērīgi prasīgajām sievietēm un nepateicīgajiem bērniem, tajā skaitā arī savējiem, ar kuriem viņam sen liegta tikšanās. Kad Konstance mēģināja iebilst un mudināt paskatīties uz notikušo no citas puses, Arkaša dusmojās un vērsa bultas uz viņas pašas vientulīgo dzīvi, sak, kāpēc pati te nīksti viena? Ja kopīgi tukšotā dzēriena līmenis pudelē tobrīd jau bija pietuvojies dibenam, tad Konstance no sirds deva viņam pretī, un abu saruna izvērtās skaļā strīdā. Tad kādā brīdī Arkaša parasti attapās, laikam jau bažījās, ka ērtās attiecības tā pēkšņi var pārtrūkt, un steidzās samierināties: apkampties, glāstīt un paijāt, un solīties: sakopties, saņemties, laboties, mainīties… Mīlēt, cienīt un godāt. Un Konstance ļāvās vārdiem un glāstiem, ko veselu mūžību nebija jutusi.
No rītiem Arkaša nozuda agri, un par to, ka viņš te vispār bijis, liecināja vien iztukšots ledusskapis, izdzerta alkohola pudele un Konstances sliktā pašsajūta. Kādreiz vienatnē viņa bija malkojusi vīnu – tas labi palīdzēja apraudāt savu skarbo likteni: četrus gadus ilgušo bezbērnu laulību, cukura diabēta atklāšanu, straujo svara pieaugumu, sāpošās kājas un vientulībā stingstošo sirdi. Tām asarām gan daudz nevajadzēja – no vienas sausā sarkanvīna pudeles pietika četriem vakariem, bet ārsti un pensija jau vairāk tāpat neatļāva. Pēdējā laikā, kad Arkaša līdz ar viņas iecienīto “Merlot” galdā lika arī pudeli degvīna, dzēriena apzinīgā normēšana bija aizmirsusies – tai pāri stāvēja Arkaša jaunā devīze: “Svinēsim svētkus un mīlestību!”
Divus mēnešus gandrīz diendienā viņi bija svinējuši šos “svētkus”, līdz Konstances prātu kā zibens spēriens izgaismoja brīdinājuma signāls: nelielais pensijas iekrājums ir izsīcis! Kā tas vispār iespējams? Skarbā atskārsme lika apsvērt visu radušos situāciju, un, kaut arī ļoti negribējās to teikt Arkašam, patiesību noslēpt nebija iespējams. Pārliecinājies, ka Konstances bankas kontā patiešām ir tukšums, vīrietis negaidot nozuda, un viņa veselu nedēļu veltīgi taupīja vakariņu tiesu. Konstances dzīvē iestājās skarbu atklāsmju un atturības laiks.
Pieņemt radušos situāciju kā labāko risinājumu viņa tomēr nespēja, tāpēc katru dienu kā ierasts veda pastaigā suni un ilgi sēdēja uz soliņa skvērā. Mieru nedeva virkne bažīgu domu: kur gan Arkaša tagad nakšņo, no kā pārtiek, kur sasildās, vai tikai nav smagi saslimis… Varēja taču viņam uzdāvināt savu veco podziņu telefonu, tagad varētu vismaz piezvanīt!
Kādā dienā Arkaša tomēr parādījās, turklāt ar pudeli un desas luņķi kabatā – esot bijis mazā haltūrā, šo to pat nopelnījis, un, it kā nemaz nebūtu pazudis, mīļi glaudās Konstancei klāt un solījās vairs tik negaidīti nepazust. Šoreiz gan viņš ieradās jau krietni iedzēris, un sievietes skaidrais prāts vīrieša teikto uztvēra daudz kritiskāk.
Laikam jau arī Arkaša to sajuta, jo itin daiļrunīgi sāka atcerēties abu pirmo satikšanos – viņam ļoti patika “atskaņot” šo saldsērīgo “skaņuplati”. Kā viņš sievieti vērojis pastaigājamies ar sunīti, kā jutis līdzi katram viņas pietūkušo kāju solim, kā apbrīnojis viņas apņēmību un izturību. Bieži nācis uz skvēru, sēdējis uz soliņa un gaidījis viņu iznākam pastaigā. Klīdis ap māju un gaidījis liktenīgo gadījumu, kas ļautu iecerēto uzrunāt. Reiz viņam paveicies – kaimiņu sarunā izdzirdējis Konstances vārdu! No tā laika tas esot viņam mīļākais sieviešu vārds – Arkaša to izdziedot kā liegu šūpuļdziesmu. Jau tolaik iedomājies: varbūt tas ir liktenis, un viņam kā D’Artanjanam no augšas dots uzdevums: cīnīties par Konstances dzīvību!
Lai nu ko, bet runāt Arkaša prata, īpaši, kad pudele grādīgā jau bija iztukšojusies līdz pusei – tad, aizgrābtu skatienu sejā, vārdu pa vārdam atkārtoja viņu pirmo sarunu.
– Es netraucēšu, ja piesēdīšu jums blakus?
– Nē, lūdzu, sēdiet vien, – klusi noteica Konstance, jo viņa parasti runāja klusā balsī.
– Es netraucēšu arī tad, ja esmu iedzēris?
– Nē, lūdzu, sēdiet vien, – joprojām klusi noteica Konstance, jo viņa pati reizēm mēdza iedzert.
– Man drusku vajadzēja iedzert, tā sacīt – drosmei. Citādi man no jums bija bail.
– No manis? – pārsteigta izsaucās Konstance un beidzot paskatījās uz vīrieti, un viņas skatienā bija kas tāds – dzelošs vai skurbinošs, ka Arkaša samulsa.
– Nēe, no jūssu… ssuņa, – viņš neveikli sastostījās. – Viņam tādi aasi zobi.
– Lords nekož, – Konstance īsi noteica un apklusa. Neveiklās klusuma minūtes aizpildīja vēja šalkas krūmu lapotnē, un Arkašam prātā ienāca absolūti ģeniāls jautājums:
– Kā jūs sauc? Mani – Arkādijs, kaut biežāk Arkaša.
– Konstance, – viņa mulsi atbildēja un, paspiežot pasniegto roku, ieskatījās vīrietim acīs. Atkal tas dzelošais vai skurbinošais pārņēma Arkašu, un viņš vēlreiz samulsa.
Konstancei īsais mirklis deva iespēju aplūkot pienācēju: tāds nekopts un nošņurcis, kaut zem bārdas rugājiem nojaušams tīri simpātisks kaut nenosakāma vecuma vīrietis, varbūt četrdesmit, varbūt piecdesmitgadnieks.
– Ā, es varētu jūs uzcienāt! – Arkaša pēkšņi attapās un no čaukstošā veikala maisiņa izcēla kefīra pudeli.
– Paaldies, es tādu nedzeru, – gari novilka Konstance, jo pusizdzertais trauks viņu nemaz nevilināja, turklāt piedāvājums šķita tik dīvains, ka nebija īstas skaidrības, kas tam vīrietim pudelē.
– Bet ko tad jūs dzertu? – Arkaša izrādījās attapīgs un pakalpīgs. – Es varu ātri aizskriet līdz veikalam!
Tagad apmulsa Konstance – viņas vientulīgajā dzīvē sen nebija gadījies vīrietis, kas piedāvājas kaut ko atnest no veikala! Turklāt vēl to, ko viņa vēlas! Bet – ko gan viņa vēlas? Tak ne jau pienu vai kefīru viņa prasīs šim dīvainim!
– Es parasti dzeru vīnu, – apdomājusies bilda Konstance. – Sauso sarkano, parasti skatos, kam ir atlaide, varbūt “Merlot”?
Izskatījās, ka šāds pasūtījums sprauno kavalieri samulsinājis. Kaut ko nesaprotamu pie sevis purpinādams, viņš sāka gramšķīties pa krietni savalkātā kombinezona daudzajām kabatām, bet vairāk par pāris eiro tā arī nesalasīja. Gluži nelaimīgu sejas izteiksmi viņš purpināja kaut ko par mūžīgu neveiksminieku, par lielu nožēlu, un Konstances sirds acumirklī atmaiga.
– Labi, es jums izlīdzēšu, – viņa noteica.
– Tikai man vispirms jāaiziet uz dzīvokli pēc naudas.
Lēnām piecēlusies no soliņa, soli pa solim Konstance virzījās uz mājas pusi. Arkaša izrādījās ļoti gādīgs, jo izpalīdzīgi pieķērās sievietes elkonim.
– Es redzu, cik jums grūti iet, – viņš aizkustinājuma pilnā balsī noelsās. – Es varētu jums palīdzēt, arī turpmāk, vismaz pāris reizes dienā izvest pastaigā sunīti, es pašlaik nekur nestrādāju.
Konstancei uzreiz iepatikās šis piedāvājums, jo līdz šim viņai neviens nebija piedāvājis palīdzību, bet – vai tas būtu prātīgi tā pēkšņi uzticēties svešiniekam? Ko viņa par šo vīrieti vispār zina?
– Ja es jums iedošu naudu, jūs man patiešām to vīnu atnesīsiet? – apstājusies un cieši ieskatījusies Arkašam acīs, viņa jautāja.
– Zvēru pie jūsu suņa dzīvības! – stalti izslējies, salutēja Arkaša. – Visu, ko vien jūs vēlēsieties!
Tas pirmais vakars ar Arkašu patiešām bija jautrs un sirsnīgs, ar sen nesmietiem un koķetiem smiekliem, ar patiesa aizkustinājuma asarām, arī ar cerībām un nākotnes plāniem. Arkaša ļoti centās: stāstīja anekdotes, dziedāja jocīgas dziesmiņas, laiku palaikam iztēlojās sevi D’Artanjana lomā, visvisādi pakalpoja savai Konstancei un ļāva iedomāties, ka tā varētu būt vienmēr. Pārņemta ar tovakar notiekošo, Konstance uz laiku pilnībā aizmirsa gan savu vecumu, gan visu dzīves laikā gūto pieredzi: septiņreiz nomērīt un tad griezt… Gribējās vienkārši ļauties, jo beidzot taču arī viņas dzīvē bija noticis kas patiesi brīnišķīgs.
Kaut kad krietni vēlāk, varbūt pēc mēneša vai vēlāk, kad allaž jautrais Arkaša nogura smīdināt, kad vairs tik naski nepiedāvājās nomazgāt traukus un uzkopt istabu, Konstances domās iegrauzās ķirmis: “Pajautā viņam, ko viņš īsti no tevis grib?” Naudu, kaut tās pat vienai nepietiek? Mantas, kaut starp tām neatrast neko jaunu un pārdodamu? Dzīvokli, kas pat nepieder viņai, bet tiek īrēts no pašvaldības? Par to gan viņi līdz šim nebija runājuši, tāpēc – ej nu sazini, kas darās Arkašas prātā.
Reiz Konstance bija jautājusi: kur viņam pašam dzīvesvieta, kur personiskās mantas, kaut vai drēbes, ko pārģērbt? Cik bieži viņai vēl nāksies mazgāt vienu un to pašu kreklu? Pēc izteiksmīgi ieturētas pauzes, kas vīrieša acīs ļāva sariesties asarām, Arkaša dramatiski izpleta rokas un izdvesa:
– Visu atstāju sievai un bērniem, nav man ne plika graša pie dvēseles.
Līdz šim esot nakšņojis pie kāda paziņas, ar viņu kopā arī strādājuši: dzīvokļus remontējuši, malku skaldījuši, dārzus uzrakuši un vagojuši, iztikšanai pieticis. Pēdējā laikā tas otrs manāmi sašvakojies, nekādus darbus neatrodot, tāpēc tagad Arkaša pats meklējot iespējas, un gan jau reiz paveikšoties.
– Kas gan tu par D’Artanjanu, – ar smagu nopūtu pirms pāris dienām, ar krietnu rūgtumu domās, bija bildusi Konstance. – Ne tev gribas, ne mugurkaula. Uz citu rēķina tev patīk dzīvot, kā dēlei piesūkties un vilkt dzīvību.
Mazliet gan nobijusies par tik tiešu izteikšanos, bet Arkaša samiernieciski atbildējis:
– Tev taisnība, mana Konstancija, esmu tāds neizdevies. Tāpēc jau turos pie tevis, jo tu stiprini manu mugurkaulu. Caur tevi manī aug spēks. Tu taču pati redzi – mēs viens otram esam vajadzīgi.
Cauru nakti Konstance bija domājusi par šo “vajadzēšanu”, bet tā arī nepratusi izskaitļot visus plusus un mīnusus – cik ļoti viņai vajag tāda Arkašas klātbūtni. Varbūt prātīgāk būtu tam visam pielikt treknu punktu? Bet – kā tad ar to grūti paciešamo vientulību?
