Šonedēļ interneta vietnē sākās biļešu tirdzniecība uz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku pasākumiem. Biļetes tika izpirktas momentā. Vairāki vecāki sociālajos tīklos pauduši sašutumu, ka viņi nevarēs apmeklēt svētkus, un arī ar pašiem mazākajiem kopā būs tikai pedagogi vai līdzi braucošās mammas. Savu bērnu koncertu klātienē varēs redzēt tikai retais vecāks.
Es nekad neesmu bijusi dalībniece dziesmu un deju svētkos, tāpēc nezinu, kā īsti jūtas bērni uz tik milzīgām skatuvēm. Pilsētas mēroga svētkos man īsti nebija laika domāt par vecākiem, jo bija jāatceras soļi, jāmēģina nepaslīdēt uz slidenajiem skatuves dēļiem un jāklausa skolotāja, kura runāja paaugstinātā tonī. Bet es zinu, cik svarīgi manai mazajai meitiņai bija tas, ka esmu klāt tautisko deju koncertā, kurā viņa uzstājās pirmo reizi.
Kāda mamma, kura ir gan pasniedzēja, gan arī mazo dejotāju mamma, raksta sociālajos tīklos: “Lai taptu jebkuri svētki, iepriekš ir smags darbs. Dažreiz panīkums, asaras un dusmas. Negribēšana, nogurums un jā – pat riebums. Bet visi saņemas, tiek tam pāri, pārsien brūces, sateipo kājas, uzsmērē smēres, iedzer tabletes un ar jaunu spēku metas iekšā kopībā, jo zina to garšu. To kopības garšu, kas ir kolektīvos. To jaudu, kas ir kopīgos priekšnesumos. To spēku, kas rodas atkal no jauna, kaut fiziski esi pagalam. Un bērni. Tie vienmēr gaida svarīgos cilvēkus savos pasākumos. Vienalga kuru, bet vismaz kādu no tiem. Vai tiešām tas nav skaidrs, ka jebkuram bērnam ir būtiski ieraudzīt sev svarīgo cilvēku skatītāju rindās?”
Ko es par to domāju? Iedomājos, kā savulaik skatījos TV ekrānā olimpisko spēļu atklāšanu, un tur sinhroni dejoja ļoti daudz bērnu. Diez vai visi viņu vecāki bija klātesoši. Bet piekrītu arī vecākiem, kuri uzskata, ka skumji ir tas, ka viņi tik ļoti daudz iegulda bērnos, vadā viņus uz pulciņiem, bet beigās uz koncertu netiek. Varbūt tad ir jādomā par pulciņu nodrošinājumu? Ja valsts vēlas skaistus svētkus, tad lai manu mazo Anniņu vai Pēterīti arī izvadā turp un atpakaļ ar skolas autobusu uz mēģinājumiem. Pulciņi gan ir mūsu, vecāku atbildība, bet dažreiz arī man mēģinājumu process ir apgrūtinošs. Citreiz bērns jāaizved pulksten 16.00, bet man tajā laikā vēl ir darbs. Ir pamatīgi jāplāno, jāiegulda, lai būtu skaists rezultāts. Šādu rezultātu gribas redzēt arī dzīvē, nevis tikai pie TV ekrāniem.
