– Tev taisnība, mana Konstancija, esmu tāds neizdevies, – Arkaša lēnīgi noteica, un šajos vārdos nebija dzirdams nedz aizvainojums, nedz pašnožēla, drīzāk tie izskanēja kā tāda visai pašsaprotama fakta konstatācija. – Tāds nu es esmu, un tāpēc jau turos pie tevis, jo tu stiprini manu mugurkaulu. Tu taču pati redzi – mēs viens otram esam vajadzīgi.
Konstancei, protams, uz šādu apgalvojumu nebija ko atbildēt, vismaz līdz šim viņa to bija uztvērusi klusējot un noslēdzoties savu domu pasaulē, nevis strikti nosakot: “Nē, tā vis nav! Kā es līdz šim bez tevis iztiku, tā iztikšu arī turpmāk!”
Vispār jau Arkaša daudz nepārdzīvotu, ja viņa izteiktos arī tik skarbi. Protams, skumīgi būtu tikt izraidītam no šīs ligzdiņas, bet, kā pēdējo astoņu gadu pieredze rādīja, ar laiku atrastos cita – tādu vientuļu “mammušku” pilna pasaule. “Mammuška” – tas tāds Arkašam iecienīts mīļvārdiņš visām tām “tibiņām”, kurām labi padodas aptekalēt savus cālēnus, “pardon!” – sievietēm, kuras jau no dzimšanas radušas par kādu rūpēties un bez šīm rūpēm nespēj dzīvot, un tajā pašā laikā neredz, ka otrs varbūt no tā visa smok nost. Vēl pavisam nesen Natālija Arkašam bija pārmetusi egoismu, bezkaunību un sarkasmu, uz ko viņš centās iebilst, ka tas jau tikai viņas redzējums! Viņa vienkārši neprot no dzīves paņemt to, ko tā dod! Arkašam uz to bija iedzimts talants, un viņš ar to tikai lepojās. Kas tu neesi, ja vari tā vienkārši bez piepūles plūst pa dzīvi!
Un nebija jau Arkaša nemaz tik slikts – gana daudz viņā bija gan daiļrunības un asprātības, gan apbrīnas un pielūgsmes prasmes, un, nenoliedzami – prāta asuma. Nepilnu gadu dzīvodams pie pensionētās vēstures skolotājas Leontīnas, viņai par prieku Arkaša bija izlasījis visu “Pagātnes domātāju darbu” sēriju un iemācījies citēt Frīdrihu Nīči. Te nu jāatzīst, ka viņš neaprobežojās ar visslavenākās filozofa domas “Dievs ir miris. Mēs esam viņu nogalinājuši – jūs un es!” ielāgošanu, bet raka vēl dziļāk. Izstudējis F.Nīčes “Tā runāja Zaratustra”, viņš spēja pat oponēt Leontīnai, un tas laikam tāpēc, ka Arkaša patiešām saprata Nīčes filozofiju, vismaz viņš tā domāja. Kaut vai, lūk, šī dziļā doma: “Reiz bija tev kaislības, un tu sauci tās par ļaunām. Bet tagad tev ir tikai tavi tikumi, tie izauguši no tavām kaislībām.” Vai arī šis: “Raugi šos labos un taisnos! Ko ienīst viņi visvairāk? To, kas sadauza viņu vērtību galdiņus!” Nu, pilnīgi kā Arkaša attīstītajam prātam rakstīti!
Visvairāk viņam patika diskutēt par šo domu: “Tas nav bauslis – mācīties sevi mīlēt, drīzāk no visām mākslām šī ir tā smalkākā, viltīgākā un pacietīgākā”. Leontīna gan viņam iebilda: Arkaša visu šo uztverot pārāk tieši un šauri, un meklējot vienīgi attaisnojumus savai liderīgajai dzīvei. Viņš, protams, tam nepiekrita – Nīči nemaz nevarot uztvert šauri, jo filozofija pašos pamatos esot augsne bezgalīgām diskusijām. Pēc tam viņi parasti sastrīdējās, līdz Arkašam beidzot apnika šie aprobežotie pārmetumi un viņš uz ziemas sezonu pārvācās pie citas “mammuškas” – sen izbijušas grāmatvedes Līvijas.
Pie Līvijas dzīve bija krietni rāmāka, kaut ierastā tieksme diskutēt par filozofiskām vērtībām Arkašam nedeva mieru. Līvijas vaļasprieks bija mazdārziņš, un viņai vairāk patika runāt par siltumnīcā darāmajiem darbiem, kas varētu sākties jau agrā pavasarī, tāpēc Arkaša uzmeklēja savu seno draugu kompāniju, kas vēl arvien, pat niecīgu ienākumu dienā, pulcējās Bruno garāžā pie kopīga mēriņa. Tā bija ļoti saprotoša auditorija, kurai droši varēja paust savus jauniegūtos uzskatus, un izrādījās – ne velti. Jau pirmajā runas turēšanas dienā Arkaša ieguva visai pagodinošu iesauku – Nīče, un tas bija pietiekams iemesls, lai savā mājvietā ielīgotu tikai ap pusnakti. Ar pieciem mēnešiem šādas dzīves Līvijai pietika, un labi vien, ka tā – izšķiest savus spēkus viņas siltumnīcā Arkašam nepavisam negribējās, tāpēc viņš sāka meklēt jaunu “mammušku”.
Vērīgi ieskatoties vientuļajos stāvos, kas neveikli slidinājās pa marta ledus klātajiem trotuāriem, viņš itin viegli izvēlējās Modrīti – pensionētu izbijušo medmāsu, kurai nebija mazdārziņa, toties bija liekais svars un sāpošas kājas, labs divistabu dzīvoklis un neliels grāmatu plaukts. Uz savstarpējas vienošanās pamata, kas no Arkaša prasīja visai maz – pāris reizes nedēļā apstaigāt veikalus, protams, ar Modrītes maciņu, un ar intelektuālām sarunām īsināt garās vakara stundas, Nīče ievācās mazākajā istabā un veiksmīgi nodzīvoja tur pusotru gadu. Šajā laikā, izbūries cauri vismaz desmit grāmatām par veselīgu uzturu, viņš kļuva par zinošu ekspertu arī diētas jomā. Modrīte par šo tēmu bija gatava spriest jebkurā diennakts laikā, bet vīriem Bruno garāžā šī tēma drīz vien apnika, tāpēc Arkaša, lai atgūtu cienījamo statusu, pievērsās aforismu krājumiem – to “mammuškas” grāmatu plauktā netrūka, un vīru sarunās atkal izcēlās Nīčes filozofiskais prāts, īpaši, ja apspriests tika sieviešu raksturs un prāts.
– Sievietes stiķus un niķus krāva ratos – tie neizturēja, – uzkāpis uz garāžas stūrī pamestas kastes, Arkaša izteiksmīgi norunāja kādu armēņu sakāmvārdu, un vīri, cits caur citu, aktīvi dalījās savā pieredzē.
– Kad sieviete dusmojas, nemeklē viņas vārdos veselo saprātu, – Arkaša izkliedza Bomaršē atziņu, un vīri, irgodamies un zviegdami, aplaudēja šim paziņojumam.
– Sievietei ir jābūt kā labai šausmu filmai, jo vairāk tā rosina iztēli, jo labāk, – uzrāpies uz kastes trešo reizi, Arkaša izspēlēja šīs dienas labāko kārti un, vīru atzinīgo saucienu novērtēts, gandrīz vai sajuta lauru vainagu apvijamies ap augsto pieri.
– Turpini vēl, Nīče! – kliedza vīri, un skalināja pustukšās pudeles, lai galvenajam runasvīram nebūtu sausa mute, bet Arkaša atrunājās, ka labāko pataupījis nākamajai dienai.
Modrīte izrādījās pacietīgākā no visām “mammuškām”, lai gan pati teica – tā Arkaša netikumu paciešana vairāk esot aiz žēluma, jo kurš gan cits par tādu noklīdušu puisieti rūpēšoties. Jau viņas laulātais draugs – lai viņam vieglas smiltis – esot savu laimi un dzīvi nodzēris, varbūt vismaz šo vīrišķi izdošoties uz ceļa noturēt.
Arkaša, protams, neuzskatīja, ka viņa dzīves ceļš kaut kādā veidā ir kļuvis apdraudēts un tāpēc regulējams. Nedaudz apvainojies uz Modrīti, viņš ar zināmu nožēlu pameta šo ērto ligzdiņu. Jau pēc nedēļas atradis sev citu “mammušku” – pirmspensijas vecuma aptiekāri Vēsmiņu – viņš ļoti apmierināts ievācās šīs vientuļās sievietes dzīvoklī.
Pag, bet vai pirms Vēsmiņas tomēr vēl nebija Ilona, tā šiverīgā pavārīte? Bet varbūt… Kaut kad ap to pašu laiku viņš satika arī pensionēto skolotāju Lāsmu. Ak, vai tagad tas nav vienalga! Tādas īslaicīgas epizodes. Visas viņas izrādījās pārāk ieinteresētas Arkādija dzīvē – tās izzināšanā, koriģēšanā un uzlabošanā. Bet – “pardon!” – kāda viņām daļa gar Arkaša dzīvi? Lai kārto pašas savējo!
Ja tā padomā, visa Arkādija dzīve bijusi kā tāds bezrūpīgs plūdums pa straumi, vismaz – viņš to tā uztvēra, jo visu notiekošo pieņēma kā iespēju. Bērnību aizvadījis zem letes veikalā, kur strādāja māte, viņš viegli dabūja visādus gardumus un badu necieta. Mammas draudzene Silvija tolaik strādāja bērnu preču veikalā, tāpēc gan viņas Robčikam, gan Arčikam netrūka iekāroto lietu. Pamatskolas gados Arkādijs apciemoja savu jauniegūto draugu skolas direktora dēlu, un no tās dienas abu sekmes un arī kopējās palaidnības tika mērītas ar atšķirīgu mērauklu. Ja nu kas, tad šie panākumi tikai tāpēc, ka jau krietni pirms šīs draudzības aizsākšanās Arkaša bija ielāgojis, ka “salda mēle visos laikos ir bijis kapitāls”.
Arodskolā pavadītais laiks neapšaubāmi veda tuvāk dzīves mērķim – iegūt vieglu peļņu, jo – cik gan tādam elektriķim var būt daudz darba? Diemžēl pirmā patstāvīgā darba pieredze lika saprast, ka šo darbu ar “saldu mēli” vien nepadarīsi. Nepareizs vadu savienojums, un Arkādija nepilnu mēnesi ilgusī karjera izkūpēja vienā mirklī, gandrīz tāpat kā uzņēmuma dārgā aparatūra.
Neilgi pirms šī negadījuma viņš kādā ballītē bija iepazinies ar savu nākamo sievu Renāti, kuras tēvs bija atzīts ortopēds. Tā kā Renāte jau bija pasteigusies ieņemt Arkādija bērnu (lai neteiktu, ka tas bija paša Arkādija savlaicīgi izspēlēts gājiens), viņas tēvs piekrita izlīdzēt topošajam znotam ne tikai ar zaudējuma atlīdzināšanu, bet parūpējās arī par atbrīvojumu no armijas. Atdevis jaunajiem viena sava dzīvokļa atslēgas un iekārtojis znotu slimnīcā par veļasmājas pārzini, viņš beidzot paziņoja: nu, tālāk gan tad paši.
Divus gadus abi bija centušies tikt galā “paši”, pūlējušies mainīt savus līdzšinējos ieradumus, veidot kaut ko kopīgu, bet dvīņu piedzimšana abu attiecībās bija radījusi nopietnu plaisu: abi bija mūžīgi neizgulējušies un nervozi, un jaunais tēvs vairs nespēja koncentrēties darbam. Slimnīcā satiktā vecākā medmāsa Sarmīte izrādījās vislabākais plāksteris visām šīm bēdām, un kāds gan tur brīnums – savos sešdesmit gados viņa dzīvi pazina daudz labāk nekā Arkādijs. Dzīves nogurdinātajam un nesaprastajam vīram patika klausīties Sarmītes mierinošajos vārdos par sevis mīlēšanu – par šo vissmalkāko no visām mākslām, garšoja viņas ceptās magoņmaizītes un meža zemeņu tēja, un viņš ātri vien iemācījās atrast laiku šīm sarunām.
Dienā, kad Sarmīte tika godināta ar došanos pensijā, abi līdz rītam aizsēdējās viņas virtuvē, runājot par dzīvi – to, ko dzīvojam un svinam tikai vienreiz, un Arkādijs pieņēma lēmumu. Bez ilgas domāšanas pametis darbu un tikpat viegli arī nogurdinošo ģimenes dzīvi, viņš pārcēlās pie Sarmītes. Arkādijam paveicās, ka gan sievai, gan viņas tēvam izrādījās augsts pašlepnuma līmenis, un viņa jauniegūtais miers netika traucēts ar kaitinošu skaidrošanos un skandāliem. Nodevis savu sagandēto dzīvi lietpratējas Sarmītes rokās, Arkādijs turpināja mīlēt sevi. Iekārtojies garāžu kooperatīvā par sargu, viņš tur atrada gan sirdsmieru, gan bariņu draugu. Diemžēl šie nebija Sarmītes draugi, jo viņa noliedza jebkāda veida alkoholu, tātad arī tos, kas no tā atkarīgi, un kādā dienā Arkādijs tika nostādīts skarbas izvēles priekšā: Sarmīte vai draugi. “Pardon!” – gudras sievietes tik atšķirīgas mērvienības neliek vienos svaru kausos! Protams, ka Arkaša izvēlējās draugus, kaut jau pēc dažām dienām pie viņa atnāca vīzija par “mammušku” – sievieti gados, kas viņu lolos, mīlēs un saudzēs, un ļaus kārtīgi izgulēties, nevis liks auklēt brēcošus zīdaiņus.
Leontīna, Līvija, Modrīte, Vēsma, Ilona, Lāsma, Natālija, Konstance… Ah, kā viņas jūsmoja par Arkaša prasmi izteikties un glaimot! Apbrīnot, novērtēt, runāt komplimentus! Vai gan tagad nav vienalga, kura no viņām pēc tam, kad Arkaša atteicās dejot pēc svešas stabules, skaļāk izteicās par pagrimušu morāli, parazitēšanu un liekēdību? Pašas taču piekrita, pašas aicināja! Uzticējās un klausījās! Un nav ko tagad viņu saukt par egoistu, jo arī no sevis viņš daudz ir devis šīm vientuļajām būtnēm – izslāpušajām un nemīlētajām! Arī viņš ir zaudētājs, jo no sievas aizbrauca ar trim čemodāniem, bet pie Konstances ieradās tukšā. Kur tā visa viņa bagātība tagad? Kad pirms četriem mēnešiem Natālija, viņam nezinot, nomainīja durvju atslēgu, kas Arkašam bija uzticēta vesela pusgada garumā, viņš palika ar to kārtu, kas mugurā. Tad kāda vispār ir nozīme lietām?
Un kas gan tagad lēcies Konstancei? Kāpēc viņai tieši tagad sagribējās Arkašu audzināt? Viņam ir labi būt tādam, kāds viņš ir! Un nav ko pelt viņa neattīstīto mugurkaulu! Ja trīsdesmit gados viņa skeleta konstrukcijā stabilitāti nebija ieregulējušas ne viņa māte, ne sieva, ne tās citas “mammuškas”, tad šī nu noteikti nebūs tā, kas viņam iemācīs pareizu dzīvi!
– Lielākā vērtība ir mēle, un tai mugurkaula nevajag, – tā domāja Arkaša un nebaidījās šo savu atziņu paust atklātībai. – “Pardon!” – tāpat kā dēlei!
Arkaša pamatīgi bija izpētījis vairākus rakstus par dēlēm un labi zināja: medicīnā tās izmantotas tūkstošiem gadu un labi līdzējušas gan tiem, kam bijušas vēnu problēmas, gan tiem, kam augsts asinsspiediens. Šo faktu Arkaša bija pasniedzis arī Konstancei gandrīz kā ārsta norādījumu:
– Ja jau es emu tā dēle, tad tieši tas, kas tev vajadzīgs.
Arī Konstance bija šo to izlasījusi par dēlēm un zināja: dēle stundas laikā var izsūkt 10-15 ml asiņu. Cik daudz laika viņai vēl bija atlicis, līdz tukšums iezagsies dvēselē? Tā dēles noņemšana jau nav nemaz tik sāpīga… Paliks vien zvaigžņveida koduma pēdas un vairākas dienas būs jūtama nieze, bet – pēc tam jau sadzīs.
