Ir rabarberu laiks. “Dzirkstele” pašā maija nogalē viesojās pie rabarberu audzētāja Armanda Salenieka Tirzas pagasta Vecadulienas “Dūnītēs”, kurš audzē rabarberus nepilnu trīs hektāru platībā. Lai arī rabarberiem patīk mitrums, taču arī tiem ir savas robežas. Tagad, kad gandrīz visu laiku līst un zeme ir pārāk slapja, tas rada problēmas arī mitrumu mīlošiem augiem.
Ierodoties pie rabarberu audzētāja, skatam paveras patiesi skaista ainava – lauki, kurus pārklāj lieli, rabarberu stādi. Rabarberu kāti ir spēcīgi, resni un sulīgi. Ieskatoties vietām gan var pamanīt arī dzeltenīgas lapiņas. Armands paskaidro, ka pārmērīgais mitrums ir veicinājis slimību, kuras nosaukums – lapu plankumainība.
Atdod vairumtirdzniecībā
“Mitruma ir par daudz. Tur, kur zemāks, īpaši negrib augt, un to var redzēt. Man ir trīs rabarberu lauki nepilnu trīs hektāru platībā. Katru gadu paplašinu, jo tiem ir pieprasījums,” stāsta Armands, kuram jau vairāku gadu gaitā ir izveidojusies laba sadarbība ar “Very Berry”, kas iepērk rabarberu kātus. “Es tos atdodu viņiem vairumtirdzniecībā. Tad viņi paši tālāk spiež sulas un tirgo tās,” saka Armands.
Rabarberus viņš plāno sākt vākt jūnija sākumā. “Jāskatās, kas būs ar lietu. Ja turpinās līt, tad vajadzēs vākt pa lietu. Vienā gadā jau tā bija, ka ar tehniku nevarēja uzbraukt virsū uz lauka, un visas kastes bija jānes malā. Tas ir drausmīgs darbs,” atminas Armands.
Arī šogad Armands izmantos sezonas strādniekus, tādu iespēju dod laukstrādnieku programma. Lauku atbalsta dienesta mājaslapā var reģistrēt sezonas laukstrādnieku un samaksu par darbu, par to valstij ir jāmaksā 15 procentu nodoklis. “Lauksaimniekiem tas ir izdevīgi,” saka Armands.
Sezonas darbs pie rabarberiem nav viegls, un to saprot tikai tad, kad pamēģina. Darbs rabarberu laukā prasa izturību un pacietību.
“Nav retums, ka kāds atnāk, pamēģina vienu dienu un saprot, ka tas nav viņam,” stāsta rabarberu audzētājs.
Darbinieki sezonā ierodas no Lizuma, Cesvaines, Dzelzavas un reizēm arī no Gulbenes.
“Pats grūtākais darbs pie rabarberiem, protams, ir tos novākt. Tas ir darbietilpīgi. Katrs kāts jāizrauj ārā, un abi kāta gali jānogriež nost un jāieliek kastē. No viena stāda tiek nolasīti praktiski visi kāti. Pēc tam izaug jauni,” saka Armands.
Kad rabarberi ir novākti, viņš iznomā transportu, un pats nogādā tos uzņēmumam “Very Berry”.
No viena krūma – trīs kilogrami
“Parasti rabarberus es vācu desmit dienas, bet tas atkarīgs no tā, cik daudz strādnieku ir. Un tad otra raža ir augustā. Un otra raža parasti ir mazāka nekā pirmā. No viena rabarberu krūma vajadzētu ievākt 3 kilogramus,” stāsta Armands.
Rekords ir bijis, kad viens rabarbera kāts sver vienu kilogramu. Un šis rekords vēl nav pārspēts.
“Pagājušajā gadā rabarberi bija iestādīti vienā tīrumā. Bija mazāk, bet kopumā tika novāktas 24 tonnas rabarberu,” stāsta Armands.
Cik iecerēta liela raža šogad, to vēl esot grūti spriest, jo nav zināms, kāda būs otra rabarberu raža.
Armands joprojām ir uzticīgs divām šķirnēm: ‘Ogre’ un ‘Tukums’, jo zina, ko no tām var sagaidīt. Viņš skaidro, ka viena šķirne vieglāk raujas ārā, otra ne tik viegli. “Tā ir šo šķirņu atšķirība, jo garšas ziņā tās ne ar ko neatšķiras. Esmu pircis ārzemju šķirņu sēklas, bet tiem nav tādas ražības,” saka Armands.
Rabarberu ražība lielā mērā atkarīga no augsnes auglības un pareizas mēslošanas. “Es nevaru visus nomēslot ar kūtsmēsliem, es pērku bioloģisko mēslojumu. 2021. gadā esmu pārgājis uz bioloģisko saimniekošanu. Tas notika tāpēc, ka man prasīja bioloģiskās jāņogas (Armands audzē arī jāņogas – red.). Nebioloģiskās jāņogas nevarēju pārdot, un jāņogu dēļ es visu saimniecību reģistrēju kā bioloģisko. Gan jāņogas, gan arī smiltsērkšķus arī nododu “Very Berry”,” stāsta Armands.
Jāņogu vietā – rabarberi
“Sākumā man bija mājražošana. Ievārījumus gatavoju no ogām. Esmu to izmēģinājis. Vedis uz kafejnīcām, bijis tirgos. Tas ir nelielos daudzumos, tas ir darbietilpīgi, aizņem daudz laika, jo, ja aizbrauc uz tirgu, tad tur ir jābūt, un neko citu nevar izdarīt,” saka Armands.
Pirms Armands pievērsās rabarberu audzēšanai, viņš nodarbojās arī ar dažādu dārzeņu un salātu audzēšanu un tirgošanu. Viņš pats veda savu izaudzēto produkciju uz Rīgas nakts tirgu. “Tas bija milzīgs darbs,” viņš atzīst. “No rīta atbraucu mājās, paguļu pāris stundas, tad jau jāsāk vākt nākamā raža, jāsaliek viss busā – un atkal ceļā uz nakts tirgu,” saka Armands.
Viņš nonāca pie secinājuma, ka daudz vienkāršāk ir, ja produkciju var atdot vairumtirdzniecībā, pat ja cena ir zemāka.
Armands nākotnē plāno vēl paplašināt rabarberu laukus. Viņam ir apmēram seši hektāri ar jāņogām, kuras jau trešo gadu izsalst, un Armands domā, ka daļu no jāņogu lauka vajadzētu pārveidot par rabarberu lauku.
Ja nenovāc, kļūst koksnaini un cieti
Tautā mēdz teikt, ka pēc Jāņiem rabarberus vairs nevajagot ēst. Rabarberu sezonas sākumā – maijā un jūnija pirmajā pusē rabarberu kāti ir sulīgi un ar patīkamu skābenumu. Tomēr, kā paskaidro Armands, kad kāti ilgstoši paliek nenovākti un noveco, tie kļūst koksnaini un cieti, zaudē savu labo garšu, un tajos sāk uzkrāties skābeņskābe. Skābeņskābe atrodas rabarberu lapās, un, ja kāti netiek izrauti, šī viela pārvietojas no lapām uz kātiem.
