Pagājušās nedēļas nogalē biju Stāmerienas pilī, kur Gulbenes novada Dzimtsarakstu nodaļas darbinieces bija kopā aicinājušas tos pārus, kas sasnieguši 50 un 55 gadu kāzu jubilejas. Viņu bija maz. Iemesli tam dažādi – kāds netiek, kādam pieklibo veselība, kādu nevar atrast, vēl par dažiem dati, kā smejies, ir noslepenoti, jo datu aizsardzība valstī “sit augstu vilni”, bet daži vienkārši nevēlas. Un varbūt nevēlas tāpēc, ka, piemēram, laukos dzīvojot un katru dienu rūpējoties par saimniecību, kādam varbūt glauno tērpu nemaz nav, bet tas nenozīmē, ka viņu dzīve ir nodzīvota mazvērtīgāk nekā pārējiem.
Vēl viens aspekts, kas ietekmē pāru trūkumu, ir lielais laulību šķiršanas procents valstī, un, ja nu tā ir gadījies, tad ar steigu jāmēģina otrreiz. Varbūt iznāk sasniegt vismaz tos 50. Nāk prātā vecais jociņš, kurš skaidro, kāpēc vismazāk šķirto laulību ir Indijā. Tur, redz, kāzu dienā jaunajam vīram dāvājot zobenu, bet jaunajai sievai pierē iezīmē treknu punktu. Nu saproti, kā gribi, bet viņi tur dzīvo kā daudzās pasakās – ilgi un laimīgi. Bet nākotnē būs vēl grūtāk, jo daudzi pāri dzīvo kopā bez tā “štempeļa” un neapgrūtina sevi ar formalitātēm un kāzu rīkošanas izdevumiem. Ja viss ir sakārtots un mantas dalīšanas problēmas nesatrauc, tad kāpēc gan ne?
Jaunībā jau tā ballēšanās un svinības sirdij ir daudz tuvākas nekā dzīves otrā pusē. Laikam tieši tāpēc līdz 20 kopdzīves gadiem kāzu jubileju svinībām katrā gadā ir savs nosaukums. Piedevām nosaukumi ir izdomāti, ka lasīt var kā anekdoti. Vēlāk gan tikai ik pēc nākamajiem pieciem, bet tas jau nenozīmē, ka pēc tiem divdesmit tu pie sievas jubilejas dienā vari no darba bez puķēm ierasties. Labākajā gadījumā uzmetīs lūpu, bet, ja sieva ir ar “krampi”, tad var arī vakariņu vietā ar pannu dabūt. Ne velti svinību laikā pieminēja, ka tā laulības dzīve nav mūžīgs rožu dārzs, ir arī kalni un lejas, un tie esot jāpārvar abiem kopā rokrokā. Bet nu tie, kas to tiešām ir spējuši, ir pelnījuši, ka viņiem piešķir šos svētkus. Un nav jau svarīgi, vai tie ir Stāmerienas pilī vai mājas pagalmā savu tuvāko lokā. Galvenais ir neaizmirst pašiem un nedaudz sajust to, ka arī pats neesi aizmirsts. Kāzas jau vispār ir tāda jautra padarīšana un bez kārtīgiem smiekliem tur nevar, tāpēc arī sleja tāda mazliet jautra sanāca. Rūgts!
