PIRMS LĪGOSVĒTKIEM Litenē norisinājās siera siešanas meistarklase, kurā ikviens interesents varēja apgūt jāņusiera pagatavošanas prasmes. Interesenti soli pa solim iepazina tradicionālo siera siešanas procesu — no svaiga piena līdz ķimeņu pievienošanai un siera veidošanai. Liteniete Laura Rutka jau kopš bērnības ir bijusi līdzās siera darināšanas procesam, kā mājās tiek gatavots īsts jāņusiers. Tagad Laura uzņēmusies dalīties ar savu jāņusiera recepti, lai saglabātu un nodotu tālāk senču tradīcijas. Katrs pašas gatavotais jāņusiera ritulis ir ne tikai gardums svētku galdam, bet arī stāsts par mīlestību pret latviskām vērtībām.

Sarunas pie piena katla ir ne tikai par siera receptēm, bet arī par atmiņām, kā Jāņus svinēja agrāk un kā to dara šodien. Ir, kam Jāņu nakts saistās ar ugunskuru kurināšanu līdz rītam un līgodziesmām, ir, kam ar atmiņām, kā svinēja bērnībā, bet vēl citi saulgriežus vēlas sagaidīt jau 21. jūnijā.

Saglabā savu senču recepti

Laura Rutka “Dzirkstelei” stāsta, lai jāņusiers izdotos, pats svarīgākais ir biezpiens. Turklāt tam nevajadzētu būt pavisam svaigam. Labāk, ja tas ir paturēts siltumā istabas temperatūrā vismaz diennakti, lai iegūtu nelielu skābumiņu. Tieši tas palīdz sieram labāk savelties. “Ikviens var uztaisīt jāņusieru. Mana meita, kas dzīvo Rīgā, pēc manas receptes uztaisa to pat dzīvoklī,” saka Laura.

Laura prasmi siet sieru ir mantojusi no mammas. Viņa atceras, ka Jāņu laikā virtuvē vienmēr stāvējusi liela bļoda, bet uz plīts
– liels katls ar pienu. Kad mamma kopā ar vecmammu gatavoja siera masu, tas Laurai vienmēr šķitis kaut kas īpašs un svarīgs. Pēc tam bija jāgaida vairākas dienas, līdz siers sacietēja un beidzot tika celts svētku galdā.

“Pats process mani aizrāva. Un tad sāku pati, kad jau biju pieaugusi. Sanāca uzreiz. Kad meitiņu mācīju, arī viņai sanāca. Jāņusieram jābūt ar ķimenēm. Es nekad, gatavojot sieru, neizmantoju etiķi vai sviestu. Ir, kas liek sviestu, es – ne, jo šis ir cietais jāņusiers. Ja pievieno sviestu, tad jau ir mīksta masa. Arī mana mamma un vecmamma, sieru gatavojot, neizmantoja sviestu. Es saglabāju savu senču recepti,” saka Laura.

Laura atminas, kā viņas bērnībā svinēja Jāņus. “Toreiz es dzīvoju pilsētā, bet tā nomaļus. Sanāca kopā kaimiņi pļavas vidū, kur bija liels ugunskurs. Katram līdzi savs cienasts, kas nu kuram bija. Iepriekšējā vakarā kopā ar kaimiņiem gājām lasīt jāņuzāles, lai būtu no kā pīt vainagus. Bet visspilgtāk atmiņā, kad tuvojās Jāņi, tomēr ir tas lielais katls uz plīts un siera gatavošana. Toreiz mums bija arī savas gotiņas. Mamma daudz cepa arī tortes, bet es tortes – ne,” saka Laura.

Vainagu pīšana Laurai atmiņā palikusi tieši no viņas vecvecmammas. “Es biju maza. Skolā vēl negāju, bet skaidri atceros, kā viņa, pinot ozollapu vainagu, teica, ka jāliek zariņš pie zariņa. Man tas tik ļoti palicis atmiņā!” stāsta Laura.

Viņa iemācījās to, vienkārši skatoties, jo toreiz kā bērnam rociņas vēl bija par mazu, lai pati pītu. Tagad tas, ko vecvecmamma kādreiz mācīja teorētiski, ir kļuvis par praktisku iemaņu.

“Mēs svinam Jāņus, un arī šogad būs gan siers, gan vainagi. 21. jūnijā Litenē būs dejas, un arī es dejošu. Savukārt mājās svētkus svinēsim ģimenes lokā. Katrus svētkus cenšos izbaudīt. Nav tā, ka kādi vieni svētki izceltos vairāk par citiem, katri ir īpaši. Mazajai meitiņai mācu, ka ir tradīcijas, kuras jāsaglabā. 21. jūnijā iesim pastaigāt ar basām kājām pa rasu. Tā ir sena un skaista paraža. Kad pagastā braucām aplīgot Jāņus, arī meitiņu ņēmu līdzi, lai viņa redz, kā notiek ciemošanās no sētas uz sētu un kā notiek Jāņu aplīgošana,” stāsta Laura.

Savulaik pagastā bija daudz Jāņu

Litenē ir kāda tradīcija, kā noķert īsto Jāņu svētku sajūtu. Litenes tautas nama vadītāja Maija Leimane stāsta, ka Jāņos vienmēr ir braukuši ciemos pie pagasta Jāņiem. Savulaik pagastā bija ļoti daudz Jāņu, un šī tradīcija nekur nav pazudusi.

“Sākumā braucām ar veco mašīnu “GAZ 53”. Veda mūs Krūmiņu Aivars. Bet paši pirmsākumi tam bija ar mikroautobusu “Latvija” un bija vēl viens autobuss. Tās bija 80. gadu beigas, es tikko biju sākusi strādāt. Un toreiz Litenē bija tik daudz Jāņu, ka ar vienu autobusu brauca uz vienu pagasta malu, ar otru autobusu – uz otru pagasta malu, un tad vakarā pulksten vienpadsmitos tikāmies te kopīgi ar Jāņiem un svinējām šos svētkus. Tas bija tik jauki!” smaidot atminas Maija.

Bet ar katru gadu pagastā Jāņu un Līgu kļūst arvien mazāk. “Mēs vēl aizpagājušajā gadā braucām sveikt, bet toreiz jau nolēmām, ka turpmāk brauksim pie tiem, kuri paši pieteiksies un kuri patiešām vēlas, lai viņus apciemo, jo ir arī tādi, kas nemaz negrib, lai brauc ciemos. Bet, lai arī cik daudz vai maz būtu Jāņu, šie braucieni tāpat vienmēr noslēdzas vēlu vakarā. Tieši šajos braucienos vislabāk var izjust īsto Jāņu noskaņu. Mums ir bibliotēkas vadītāja, kas spēlē akordeonu, ir, kas piesit bungas, visi dziedam. Šogad gan pagasta Jāņus neapciemojām, bet arī turpmāk mēs neesam atteikušies no domas šo tradīciju turpināt. Mēs plānojam ik pēc diviem vai trim gadiem atkal doties pie Jāņiem! Pirms pandēmijas bija mums puisis, kas atbrauca ar lielu “Scania” “fūri”, un mēs visi devāmies braucienā pie Jāņiem. Aizbraucot mēs Jāņus apdziedājām, aizvedām viņiem alu, un viņi mūs arī cienāja ar alu, sieru un pīrāgiem. Tā mēs svinējām, un tā ir tradīcija, kuru vēlamies turpināt arī nākotnē,” stāsta Maija.

Un izrādās, ka Maijai arī pašai ir savs Jānis un Līga. “Meitai devu vārdu Līga. Dzīvojām Kordonā, pāri Pededzes tiltam, un mamma teica, ka mūsu miestiņā nav neviena Jāņa vai Līgas. Domāju: labi, būs Līga,” stāsta Maija.

Lai arī meita tagad dzīvo tālu prom, vārds palicis kā īpaša saikne ar šiem svētkiem. Savukārt Maijas dēlam ir vārds Renārs, bet otrais vārds – Jānis.

Paši iestudēja

Maija atminas, ka Litenē Jāņos vienmēr ir bijusi teātra izrāde. “Paši esam iestudējuši un rādījuši izrādes. Šogad izvēlējāmies dejas, uz kurām deju kolektīvs “Ratenieki” ielūdz draugus. Tam visam pa vidu būs arī mazi skečiņi, un ļoti ceram uz labu laiku. Kādreiz bija arī ballītes, kuras cilvēki apmeklēja ļoti kuplā skaitā, taču pēdējos gados interese par ballēm ir mazinājusies, jo daudzi Jāņus izvēlas svinēt pie pašu iekurinātiem ugunskuriem savās mājās, tāpēc no ballēm esam atteikušies,” stāsta Maija.

Viņa arī uzsver, ka mūsdienās pasākumu organizēšanā idejas saskaņo ar kaimiņu pagastiem, jo finanšu līdzekļi ir kopēji un jāplāno taupīgi.

Noteikti vainagi!

Liteniete Elīna Nagle, kura piedalījās kopīgajā siera gatavošanas meistarklasē, stāsta, ka siera tapšanas prasmes viņai nav svešas, jo pati jau ir sieru sējusi arī mājās. Bet viņai ļoti patīk šāda kopīga darbošanās, jo tā ir ne tikai iespēja iemācīties ko jaunu, bet arī satikties, aprunāties ar savējiem.

Viņa ar savu ģimeni un tuviniekiem 21. jūnijā dosies uz saulgriežu pasākumu Ates dzirnavās, kur notiks dažādas rotaļas un rituāli. Savukārt par to, kā noķert īsto Jāņu sajūtu, viņa saka: “Noteikti vainagi! Man ir trīs meitas, un mēs vienmēr pinam vainagus. Tos glabājam līdz nākamajam gadam, un saulgriežu naktī, kad deg ugunskurs, pērnā gada vainagus metam liesmās ar domu pateikties aizvadītajam gadam. Mēs arī dziedam. Bērniem ir jārāda un jāmāca šīs tradīcijas.”

No bērnības atmiņā viņai ir arī pīrāgu cepšana. Mamma sēja sieru, māja tika pušķota ar meijām. Tagad viņa pati veido sev apkārt šo svētku sajūtu.

Jāņusiers pēc Lauras Rutkas receptes

● 5 litri svaiga, nepasterizēta lauku piena,

● 1 kilograms sveramā vājpiena biezpiena,

● 5 olas,

● 1-2 tējkarotes vārāmā sāls,

● 1-2 tējkarotes ķimeņu.

Biezpienu sadrupina ar rokām. Pievieno ķimenes, sāli (pēc pašu vēlmes), olas. Visu samīca viendabīgā masā. Noliek malā. Katla dibenā ielej mazliet auksta ūdens. Tad lej pienu un liek uz vidējas uguns karsēties. Karsē pienu, bieži apmaisot. Jāmaisa, stingri velkot ar koka karoti pa katla dibenu. Piens nav jāuzvāra. Kad tas kūp un virspusē met plānas, baltas putiņas, ir laiks pievienot biezpienu. Pakāpeniski ber biezpienu pienā, to apmaisot. Maisot turpina karsēt, līdz baltais piens kļūst caurspīdīgs un zaļgans kā sūkalas. Tam jānotiek apmēram 2 līdz 3 minūtēs. Biezpiens arī saiet tā kā kopā. Marli liek dziļākā traukā un lej visu marlē. Izviļā masu, izveidojot siera forma. Marles galus satin rituļa vidū, liek uz plakanas virsmas notecināties. Virsū liek slogu.