“Istaba” ir telpa Lejasciemā, kurā saimnieko keramiķe Irita Inda-Ķesele un kokapstrādes meistars Aldis Ķeselis, lai radītu un dotu iespēju arī citiem līdzdarboties. Tā ir vieta, kur nesteidzīgā gaisotnē iespējams realizēt jaunas, trakas idejas vai vienkārši būt kopā un dzert tēju.
Keramiķe sirsnīgi uzņem ciemos “Dzirksteli” un stāsta, kā radās ideja par telpas izveidi, kā arī to, ko šeit plāno darīt un attīstīt. Un, starp citu, Irita jau jūlijā uzņems Mājas kafejnīcu dienās viesus savā “Istabā” un piedāvās pašas ceptās kūkas.
Viss notiek pats no sevis dabiski un īstajā laikā
Irita ar savu ģimeni Lejasciemā dzīvo jau ceturto gadu. Viņa ir atnākusi no blakus novada un tagad aktīvi darbojas šajā pusē. “Man te patīk,” saka Irita.
Lai arī Irita strādā gan Lejasciema pamatskolā, gan Gulbenes mākslas skolā, viņa pēc savas būtības un sirds aicinājuma ir keramiķe. Un par to, kā viņa kļuva par keramiķi, ir īpašs stāsts. Tas nebija Iritas bērnības sapnis. Viss notika it kā pats no sevis – dabiski un plūstoši. “Manā dzimtā nav neviena keramiķa, un es arī neesmu gājusi bērnu mākslas skolā,” stāsta Irita.
Pēc vidusskolas absolvēšanas viņa uzzināja par Valmieras mākslas vidusskolu, kur pieņēma arī ar vidējo izglītību, un tur bija keramikas nodarbības. Irita nolēma, ka tas varētu būt interesanti. Nopirka zīmuli, dzēšgumiju, devās uz iestājeksāmeniem un tika mākslas vidusskolā.
Bet vēl aizraujošāks stāsts ir par to, kā viņa iestājās Mākslas akadēmijā. Draugi devās strādāt uz Vāciju, un arī Irita vēlējās nopelnīt naudu ārzemēs, bet pa vidu tam bija iestājeksāmeni akadēmijā. Kursabiedre viņu aicināja doties uz eksāmeniem, un Irita nodomājusi, ka ir vasaras sākums, aizbrauks uz Rīgu, kur forši pavadīs nedēļu.
“Man nebija īsts mērķis iestāties, vairāk gribēju izbaudīt laiku Rīgā. Bet nāca rezultāti, un tomēr tā kā uztraucos, jo piedalījos. Toreiz bija četras budžeta vietas un pārējās – maksas. Un maksa bija 1800 lati – tā bija liela nauda, un tas man nebija variants, ja jāmaksā. Skatos sarakstā no apakšas uzvārdus – un mana nav. Tad sarkanā svītra un sākas tie, kas tikuši budžetā. Skatos: ceturtais, trešais, otrais un mans uzvārds – pirmais! Tā es paliku akadēmijā un neaizbraucu strādāt uz Vāciju. Kad bija iegūts bakalaurs, devos arī uz maģistratūru,” stāsta Irita.
Viņa saka, ka šis viņas stāsts pierāda to, ka, tiklīdz atbrīvojies un neuzspied sev, ka viss jāpanāk par katru cenu, tad viss notiek pats no sevis dabiski un īstajā laikā. “Keramikas process mani ir paņēmis un ievilinājis,” atzīst Irita.
Atvērta idejām, sarunām, kopīgām aktivitātēm
“Istabas” telpas Irita nomā no ēkas saimnieces, kas dzīvo citā pilsētā. Ideja par šādu telpu Iritai ir bijusi jau sen. Tās nosaukums ir vienkārši “Istaba”. Viņa skaidro, ka tāpat kā ir darbistaba, viesistaba, ēdamistaba vai dzīvojamā istaba. Proti, šai vietai nav noteikta tikai viena funkcija.
Tā ir daudzfunkcionāla: gan kā darbnīca, kur var strādāt un radoši darboties viņa pati, gan kurā var nākt arī citi, lai radītu, satiktos, iedvesmotos vai vienkārši būtu kopā. Irita ir atvērta idejām, sarunām, radošiem procesiem, kopīgām aktivitātēm. “Bet līdz tam ir jānonāk, jo cilvēki ir jāpieradina pie tā, ka te ir tāda vieta,” saka Irita.
“Istabā” šobrīd ir aplūkojami vietējo pagasta iedzīvotāju darbi: Evitas Aizupietes mezglojumi un Maigura Samsona gleznas. Iritas iecere ir dot iespēju radošiem cilvēkiem atnest un parādīt savus darbus arī citiem – gluži kā nelielā izstādē.
Viņai padomā ir apkārtnes sakopšana. “Man ir vīrs, kas palīdz. Draugi nāca palīgā krāsot šo telpu. Ārpusē vēlos uzlikt puķu podus, lai šī vieta izskatās apdzīvota. Man patīk šī vieta!” smaidot saka Irita.
Ieplānota pīrāgu bļodu meistarklase
“Istabā” tiek organizētas meistarklases, un tās vada Irita, bet viņa labprāt aicina arī citus, ja vien ir vēlme, noorganizēt savu nodarbību vai meistarklasi, jo “Istabas” durvis ir atvērtas. “Te ir telpa, te var darboties. Tas būtu jauki!” uzsver Irita.
Pavisam nesen viņa organizēja krūzīšu meistarklasi, kur pašu rokām tika izgatavotas māla krūzītes. Krūzītes tika veidotas no baltā māla. Bija arī bļodiņu meistarklase, un ieplānota ir pīrāgu bļodu meistarklase tiem, kas vēlas paši izgatavot traukus saviem mājas gardumiem.
“Meistarklases šobrīd apmeklē vietējie cilvēki. Esmu tikko sākusi darboties, un man arī nav tādu ilūziju, ka cilvēki te nāks un plūdīs. Ir jāpaiet laikam, lai tas iedzīvotos un būtu atsaucība. Esmu teikusi, ka novadīšu meistarklasi arī diviem cilvēkiem. Maksimālais skaits ir astoņi cilvēki, lai varētu nodrošināt individuālo pieeju, uzmanību un palīdzību. Ja ir lielāka grupa, tad var uztaisīt kaut ko nelielu, piemēram pogu,” stāsta Irita.
“Istaba” ir atvērta ne tikai vietējiem iedzīvotājiem, bet arī tūristu grupām. “Lai nāk!” aicina Irita.
Nevis noteikumi, bet brīvība
Iritai reizēm ir jautājuši, kāpēc viņa neraksta projektus, tā gūtu finansējumu savu ieceru realizēšanai. Uz to viņa atbild, ka vēlas būt pati par sevi, neatkarīga, bez obligātām atskaitēm un prasībām, ko bieži prasa projektu noteikumi. Iritas prioritāte ir brīvība, darbošanās pēc savas sirds, pēc sajūtām un iespējām, nevis pēc noteikumiem vai kādām konkrētām prasībām.
“Nezinu gan, cik mans entuziasms būs liels, un atdevi jau arī es vēlētos,” atzīst Irita.
