Sestdienas pēcpusdienā Stāmerienas pils piepildījās ar īpašu atmosfēru – tajā pulcējās visi, kuri kādreiz mācījušies vai strādājuši zem šīs pils jumta – dažādos tehnikumos, konsultāciju punktos, filiālēs. Kopumā salidojumu apmeklēja gandrīz 30 absolventi, kuri pašlaik dzīvo dažādās Latvijas vietās, bet kuru atmiņās Stāmerienas pils ir kopā būšanas un zināšanu gūšanas, un draudzības vieta. Salidojuma laikā tika veikts arī Latvijas Kultūras akadēmijas pētījums, kura laikā notika atmiņu stāstu audio ierakstīšana.
Svinīgā salidojuma atklāšanas brīdī pils vadītāja Edīte Siļķēna atgādināja, ka 1945. gada janvārī Stāmerienas pilī tika atvērta lauksaimniecības skola, ko drīz vien pārveidoja par Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumu. Smiltenes tehnikums 1963./1964. mācību gadā no Stāmerienas lauksaimniecības tehnikuma pārņēma agronomijas mācību programmu, un 1963. gadā uz tehnikuma bāzes darbu sāka Stāmerienas lopkopības skola (1963-1977), kas sagatavoja arī mākslīgās apsēklošanas tehniķus lopkopībai.
Blakus lopkopības skolai 1959. gada 1. septembrī Stāmerienas pilī darbu sāka Latvijas republikāniskā neklātienes lauksaimniecības tehnikuma mācību un konsultāciju punkts ar mērķi sagatavot lauksaimniecības speciālistus. 1990. gados pils ēka beidza darboties kā mācību iestāde.
Vislielākais pirmkursnieku skaits ir 96
Salidojumu apmeklēja arī Ernests Skopāns, kurš ir no Beļavas, bet pašlaik dzīvo Koknesē. Viņš Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumā iestājās 1954. gadā un 1958. gadā, beidzot mācības Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumā, saņēma diplomu par izcilību laukkopības specialitātē, iegūstot kvalifikāciju: jaunākais agronoms-laukkopis.
E.Skopāns “Dzirkstelei” pastāstīja, ka gads, kad viņš iestājās tehnikumā, bijis īpašs gads, jo nekad iepriekš un arī ne pēc tam netika uzņemts tik liels skaits audzēkņu. Kopumā tolaik tehnikumā pirmajā kursā iestājās 96 audzēkņi.
“Tikām sadalīti trijās grupās, un mūsu audzinātāja bija Ausma Dārziņa. Biju arī visa kursa vecākais. Iepriekš te mācījās arī mans vecākais brālis Alfons un te mācījās arī mans brālis Valdis, kurš vēl aizvien dzīvo Beļavā. Tā kā mūsu bija tik daudz, mēs bijām gluži vai pārņēmuši visu tehnikumu. Pārņēmām arī sabiedriskās dzīves organizēšanu. Tika no jauna nodibināts skolas orķestris, tautisko deju kolektīvs un teātris. Es gan dejoju, gan arī iesaistījos teātrī. Gandrīz katru otro vai trešo sestdienu mēs braucām pa Vidzemi rādīt iestudētās lugas. Tā arī piepelnījāmies, lai dotos dažādās ekskursijās kopā ar kursabiedriem,” atmiņās dalījās E.Skopāns.
Viņš tehnikuma laikā aizrāvās arī ar akrobātiku un Stāmerienas pils telpās uzstājās arī dažādos pasākumos.
“Sports man vēl aizvien ir mīļš, un es spēlēju galda tenisu. Latvijā jau desmit gadus esam pirmajās un otrajās vietās. Apspēlējam visas lielās pilsētas,” ar lepnumu pastāstīja E.Skopāns.
Viņš Stāmerienas pilij uzdāvināja arī īpašu grāmatu – “Stāmerienas Lauksaimniecības tehnikuma 1958. gada absolventu atmiņas”, kurā viņš palīdzējis apkopot absolventu atmiņas.
Tēta gatavotais alus iecienīts arī tehnikumā
Savukārt Jānis Stucka ir no Stāmerienas, bet pašlaik dzīvo Ogrē. Viņš pēc pamatskolas beigšanas 1954. gadā vēlējās doties mācīties uz Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu.
“Diemžēl tās vasaras jūnijā mans tētis Ernests nomira. Viņš atbrauca uz dzirnavām malt iesalu un turpat arī palika. Mans tētis Stāmerienā taisīja alu, un šis alus bija ļoti populārs. Visi iepriekšējie tehnikuma izlaidumi pasūtīja alu svinībām tieši pie viņa. Tā kā mūsu mājas ir nepilnus trīs kilometrus no Stāmerienas pils, man ieteica palikt mācīties šeit un palīdzēt mājās saimniecībā,” pastāstīja J.Stucka, kurš tehnikumā iestājās 1954. gadā.
Pēc tehnikuma beigšanas viņu nozīmēja strādāt uz Balviem, taču J.Stuckam bija jāiet armijā. Aizbraucot uz Balviem, viņš parunājis ar kolhoza priekšsēdētāju.
“Šajā vietā jau bija agronome – jauna meitene. Teicu: kāda gan nozīme man pārņemt šo darbu, ja tik un tā man būs jāiet armijā? Tā arī vienojāmies un tur nepaliku strādāt. Atbraucu uz mājām, strādāju kartupeļu laukā, un pēkšņi kāds vīrietis piebrauca ar motociklu ar blakusvāģi. Viņš bija no kādas saimniecības Balvos un teica, ka ir nepieciešams agronoms. Tā nu arī devos turp un man nebija jāiet armijā,” pastāstīja J.Stucka.
Tiesa, šajā saimniecībā valdījušas nekārtības un J. Stucka par tām ziņojis attiecīgajās iestādēs.
“Govis stāvēja vircā, un ziemā tā sasala, govīm pat iesala kājas. Es negribēju pieļaut šādu dzīvnieku mocīšanu,” pauda J.Stucka, taču atzina, ka tajā laikā bija maz ticams, ka kādam tiešām rūpēs dzīvnieki un notiks kādas pārmaiņas.
“Uzrakstīju iesniegumu, bet to paņēma, saplēsa un iemeta miskastē,” atceras J.Stucka. Viņš vēlāk devies strādāt citur, un dzīves laikā J.Stucka strādājis arī Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā un Bioloģijas institūtā.
Pēc svinīgā pasākuma atklāšanas sanākušajiem pils klētī bija iespēja klausīties Gulbenes pūtēju orķestri Jolanda Andževa vadībā un baritonu Nauri Indzeri.
Viesi vakara noslēgumā tika aicināti uz kopā būšanas brīdi – sarunām pie galdiņiem. Par mūziku rūpējās grupa “Entuziasti” Gunāra Ozola vadībā, kuram ar Stāmerienu ir īpaša saikne, jo viņa vectēvs Jānis Ozols bijis viens no pirmajiem tehnikuma direktoriem.
