Gulbenē dzīvo Jorkšīras terjers Rokijs, kurš jau no tālienes ir pievērsis “Dzirksteles” uzmanību. Viņš ir īsta modes zvaigzne, jo stilīgu tērpu Rokijam netrūkst. Un katrs adītais vai šūtais tērps ir viņa saimnieces Daigas Kadiles darināts. Daiga ir gan adītāja, gan šuvēja un savu mīluli tērpj ar īpašu rūpību. Par to, kā Daigai sanāk darināt tik skaistus tērpus, viņa saka: “Ja bērnībā bērns ko grib darīt, vajag ļaut. Piepalīdzēt un ļaut. Bērnībā es jau daudz ko šuvu lellēm. Mamma man ļāva. Pēc tam mācījos “adītājos”, bet šūšana vienmēr ir bijusi kopā ar mani. Un tad, kad tiku pie sunīša, sāku šūt viņam. ”
Labprāt ģērbjas
Rokija saimniece atzīst, ka mīlulim darinātie tērpi bieži izpelnās ne vienu vien komplimentu.
Sunītis neiebilst pret ģērbšanos, bet pat labprāt piedalās – pacietīgi liek ķepiņu piedurknē. Daiga to nodemonstrē arī “Dzirkstelei”.
“Tas ir darīts no mazotnes, un sunītis ģērbjas. Viņš gaida, kad viss tiek sapogāts. Visu var sarunāt ar sunīti. Un viņš visu saprot. Reizēm, kad uz sirds kaut kas ir, pastāstu viņam un kļūst vieglāk. Tad pasmaidu: redz, Rokij, kā tu man palīdzēji!” stāsta Daiga.
Viņš saprot, kad Daigai ir skumji. Rokijs ir mazs draugs, kurš ar savu skatienu un uzvedību spēj pateikt vairāk nekā vārdi.
Daiga ada tērpus ne tikai savam mīlulim, bet arī citiem suņiem pēc pasūtījuma. “Adīšana nomierina. Bet uzšūt tērpu ir vieglāk nekā noadīt,” saka Daiga.
Viņa izvēlas auduma gabaliņus, saskaņo krāsas un detaļas, lai katrs tērps būtu gan ērts, gan arī skaists. Arī ziemas salā Rokijs iet ārā. Tam viņam ir siltais apģērbs un arī zābaciņi.
Kluss un draudzīgs
“Es ļoti gribēju Jorkšīras terjeru. Atradu to Rīgā pie audzētājiem. Rokijs bija pēdējais, kas palika savai mammai, un vismazākais. Viņam vajadzēja veselu nedēļu, lai aprastu ar jauno māju – neko neēda, smilkstēja un meklēja mammu. Bet adaptējās. Tagad Rokijam ir pieci gadi. Viņš ir dzimis 18. jūnijā, un pašu pirmo ziemu viņš piedzīvoja jau pie mums. Bija auksti, un Rokijam sala,” atminas Daiga.
Tieši tad arī sākās Daigas aizraušanās ar sunīšu drēbju gatavošanu. Viņa sākumā sāka šūt, lai Rokijam būtu silti.
Daiga priecājas, ka ar Rokiju viņa var visu sarunāt. Viņa rāda fotogrāfijas, kurās Rokijs ir mazs kucēns, un stāsta, ka vizuāli viņš ir mainījies, jo tagad izskatās pavisam citādāk un pat nevar pateikt, ka tas ir tas pats suns.
“Rokijam ļoti patīk rotaļāties ar savām mantām, it īpaši ar tām, kurās ir pīkstulis. Tikai rotaļlietām ar pīkstuli viņš pievērš uzmanību, jo bez tā rotaļlieta nav īsta rotaļlieta. Viņam patīk arī skatīties pa logu. Kad es dodos prom un viņam jāpaliek vienam, Rokijs kļūst bēdīgs. Reiz, divas nedēļas biju sanatorijā, pēc tam viņš tik ļoti priecājās par manu atgriešanos! Neaprakstāmi!” atminas Daiga.
Viņa savu četrkājaino draugu raksturo kā klusu, mierīgu un draudzīgu suņuku.
“Frizēju es viņu pati. Ar viņu var sarunāt, kamēr frizēju, viņš pacietīgi sēž. Arī zobiņus viņš atļauj tīrīt. Cilvēki aizbildinās, ka tam nav laika, bet tas taču prasa tikai pāris minūtes! Savukārt lielākais našķis Rokijam ir biezpiens un vistas gaļa,” stāsta Daiga.
