Gulbenē, Pavasara ielā, un ne tikai tur pavisam nesen viesojies kāds negaidīts, bet ļoti aktīvs ciemiņš – alnis. Video ar to, kā alnis ciemojas pilsētā, “Dzirkstelei” “Facebook.com” iesūtīja Linda.
Publiskojot šo video “Facebook. com” “Dzirksteles” profilā, cilvēki dalījās ar saviem novērojumiem, ka dzīvnieks redzēts skraidām pa Nākotnes ielu, skrēja arī uz veikala “Mini Rimi” pusi, tad pārlēcis pāri stadiona sētai, kā arī pabijis Lazdu un Skolas ielā, sabojājot sētu ceļā.
Dzen projām iepriekšējā gada teļus
Bijušais Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis “Dzirkstelei” min galvenos iemeslus, kāpēc meža dzīvnieki parādās pilsētā.
“Iemesli, kāpēc ierastākās sugas – alnis, meža cūkas vai stirnas – ieklīst pilsētā, var būt dažādi. Viens no tiem ir sezonālas parādības – riests, mazuļu dzimšana vai barošanās apstākļi. Aļņu govīm šobrīd ir piedzimuši jaunie mazuļi. Tas notiek visbiežāk maijā un jūnijā. Un tad, kad aļņu govij piedzimst jaunie mazuļi, viņa padzen projām iepriekšējā gada teļus, kuri visu šo gadu ir dzīvojuši kopā ar māti. Viņi ir jauni, diezgan dumji, nav pieraduši vieni paši dzīvot, un jūnijs, jūlija sākums ir tas brīdis, kad šie patriektie iepriekšējā gada teļi bieži vien parādās netipiskās vietās – ieklīst pilsētās. Autobraucējiem ir jāuzmanās, jo šis ir laiks, kad visbiežāk notiek ceļu satiksmes negadījumi tieši ar aļņiem, un pamatā tie ir šie gadu vecie dzīvnieki, kas padzīti no mātes un vēl nemāk un nesaprot, ko nozīmē dzīve un kā ir izdzīvot pašam. Visticamāk, alnis gāja cauri pilsētai, bija apmulsis un nezināja, kurp doties. Gāja kaut kur meklēt sev jaunu dzīvesvietu, jo mamma izlika no “dzīvokļa” un viņam jāmeklē jauna mājvieta. Domāju, ka tas ir visticamākais iemesls, kāpēc šobrīd alnis bija pilsētā,” stāsta J.Baumanis.
Viņš arī skaidro, ka riesta laikā dzīvnieki kļūst neuzmanīgāki. Viņiem ir citas domas prātā, pazūd piesardzība.
“Pavisam drīz – jūlija otrā pusē, augusta sākumā – stirnām būs riesta laiks, un stirnu riests visaktīvāk notiek karstā dienā laikā no rīta ap pulksten 10.00-11.00, pēcpusdienā ap pulksten 17.00-18.00, tad stirnāži dzenā kazas, un viņi var gaišā dienas laikā uz plika lauka skriet pāri šosejai. Viņi aizmirst visu citu, jo prātā tiem ir tikai vairošanās. Var būt tā, ka brauc ar mašīnu pa lielu ceļu, kur abās pusēs ir lauks, un pēkšņi pāri skrien stirna. Un, ja liekas, ka tā jau veiksmīgi pārskrējusi pāri, tad tai pakaļ vēl nesas otra stirna. Tiešām jāuzmanās! Ja diennakts tumšajā laikā un krēslā autovadītāji ir piesardzīgi, tad gaišā dienas laikā liekas: kas tad tur var notikt! Bet pēkšņi šie dzīvnieki izskrien uz ceļa,” brīdina J.Baumanis.
Savukārt septembrī ir staltbriežu riests un aļņu riests.
“Staltbriežu riestu varbūt tie, kas nav mednieki, retāk mana, bet tas toties ir ļoti labi dzirdams. Briežu baurošana cilvēkam, kas nav ar to saskāries un nezina, kā tas notiek, liekas, ka sazin kas notiek, jo skaņas ir iespaidīgas. Rudens pusē tur, kur pie mājām ir augļu dārzi, jenotsuņi, lapsas, stirnas meža cūkas nāk mieloties. Jenotsuņi pamestās, neapdzīvotās mājās, kur ir pagrabi vai šķūņi un nav cilvēku un suņu, var iekārtoties arī uz ziemas miegu. Dzīvniekiem ir svarīgi divi faktori – lai tur būtu barība un lai viņi tur justos droši. Pie tā, ka viņi redz un dzird cilvēkus, dzīvnieki pierod ātri. Viņiem galvenais – ja viņi tur netiek medīti, tad viņi ļoti ātri sajūtas droši, un, ja tur ir pietiekami daudz barības, tad tur arī apmetas,” saka J.Baumanis.
Redzēt lāci – tas nav nekas ārkārtējs
Savukārt, kas attiecas uz lāčiem, J.Baumanis atzīst, ka tagad redzēt lāci nav nekas ārkārtējs.
“Ir divas lietas, un viena no tām – lāču paliek ievērojami vairāk. Kādreiz, pirms 15-20 gadiem, tie lāči, kas mums bija, bija vieninieki – jauni tēviņi, kas līdz riesta laikam dzīvoja Latvijā, bet, kad pienāca dzimumgatavība, devās uz Igauniju vai Krieviju meklēt sev pāri. Tagad nu jau vismaz piecus vai pat vairāk gadus ir pilnīgi skaidri zināms, ka Latvijā ir lācenes, kurām dzimst mazuļi, un mazuļi ir pa diviem un trim, līdz ar to lāču skaits pieaug ļoti strauji, tāpēc cilvēki viņus arī biežāk redz. Otra lieta – gandrīz katram ir mobilais telefons ar kameru. Un, ja šādi gadījumi tiek fiksēti un likti sociālajos tīklos, mēs par tiem uzzinām. Ja pirms 15 vai 20 gadiem kāds redzēja lāci vai tā pēdu, pateica dažiem saviem draugiem, paziņām un ar to arī viss beidzās. Tagad, ja kāds nofilmē lāci, tad nākamajā dienā par to zina jau puse Latvijas. Informācijas izplatīšanās ātrums ir pilnīgi cits. Jā, lāču paliek vairāk, un visbiežāk ar tiem saskaras bitenieki, jo lācim patīk medus un viņš dodas apciemot bišu dravas. Vasaras otrā pusē lāči mēdz apciemot arī vientuļākas, nomaļākas viensētas, kur ir āboli, bumbieri, plūmes, jo arī lācim tie garšo. Un, protams, vasarā ogojot ir jāuzmanās izcirtumos, kur ir avenes, jo lācim tas ir kārums. Lāči labās ogu vietas zina tikpat labi vai pat labāk nekā cilvēki. Šādās vietās iespēja sastapties ar lāci ir diezgan liela. Ejot ogot, ir labāk iet vairākiem cilvēkiem kopā, skaļi sarunāties, sasaukties, lai lācis savlaicīgi dzird un dodas projām. Ja sanāk negaidīti sastapties aci pret aci ar lāci, tad dzīvnieks var arī mesties virsū, ja viņš tiek negaidīti pārsteigts. Ja lācis dzird, ka cilvēki ir, tad gandrīz droši, ka lācis nemanāmi pazudīs no tās vietas, un cilvēki var pat nenojaust, ka viņš tur ir bijis,” stāsta J.Baumanis.
Viņš uzsver, ka vislielākais risks tomēr ir mežsaimniekiem agrā pavasari, kad viņi apseko jaunaudzes. Tās ir vietas, kur visbiežāk ir lāču midzeņi.
“Tad var gadīties uzkāpt virsū lācim, kas vēl ir migā, un tad gan lācis var uzbrukt. Bet, kas attiecas uz sēņotājiem un ogotājiem, tad, ja kādreiz aicināja mežā lieki netrokšņot, tagad tieši pretēji – labāk paūjināt, sasaukties, skaļi sarunāties savā starpā, jo tas varētu būt drošākais veids nesastapties ar lāci,” uzsver J.Baumanis.
