Komponists Andris Dzenītis ar ģimeni rod miera ostu Gulbenes novadā

Jūlija vidū Stāmerienas pilī aizritēja kamermūzikas koncerts “Latviešu mūzika fon Volfas salonā”. Tajā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja komponista Andra Dzenīša pirmatskaņojums skaņdarbam “The Swan” (“Gulbis”).

Komponists ar ģimeni, sievu Līvu un dēliņu Vari sirdī ir īsti stāmerieši, un tieši šajā pusē viņi ir izveidojuši savu miera ostu.

– Kā jūsu ceļi jūs atveda uz Gulbenes novadu?

Andris: – Īpašumu šeit iegādājos 2012. gadā. Te, kur dzīvojam, skaitās Stradu pagasts, bet pāri grants ceļam jau ir Stāmerienas pagasts. Tā ka esam tieši uz robežas. Visu dzīvi esmu bijis rīdzinieks, un man bērnībā nemaz nepatika lauki. Kad ar mammu braucām pie viņas draudzenēm, lauki šķita kaut kas netīrs. Vienā brīdī sāku domāt pilnīgi pretēji. Sāku ļoti gribēt būt lauku vidē. Bija gan beigušies laiki, kad māju varēja atrast par sviestmaizes cenu, un diezgan ilgi aktīvi meklēju lauku īpašumu, kurā varētu dzīvot. Vienreiz pamanīju sludinājumu bez bildes Gulbenes pusē. Bija brīva diena un izlēmu atbraukt uz šo pusi paskatīties.

Pirms tam man Gulbenes puse bija samērā nepazīstama. Diezgan labi tajā laikā pazinu Alūksnes novadu, jo man tur ar draugu kādu brīdi pagātnē bija kopīpašums. Gulbenes novadu pazinu vien tik daudz, ka 1994. gadā Jaungulbenē notika fantastiska mūziķu nometne! Tā bija leģendāra nometne, ar kuru sākās mūzikas meistarkursi, kuri jau vairāk nekā 30 gadus notiek Siguldā. Aizsākums tam visam bija tieši Jaungulbenē. Tas bija pasakaini!

Līva: – Sākums jau bija uz tādas iemīlēšanās nots, jo jebkur bija labi, kur bija Andris. Man arī daba un lauki ir vienmēr patikuši, lai arī esmu dzimusi un augusi rīdziniece. Pagaidām gan negrasos pamest Rīgu pavisam, jo tur šobrīd ir darbs un septembrī Latvijas Mākslas akadēmijā atsākšu jau otrajā kursā mācīties restaurāciju.

– Šobrīd jūs pavadāt Gulbenes īpašumā vairāk laika nekā iepriekš?

Andris: – Ilgāk šeit sākām uzturēties kopš 2023. gada, jo gaidījām mazo. Tad nolēmām, ka gribam, lai viņš nāk pasaulē šajā pusē, dabas vidē. Izpētījām, kāda situācija ir Balvu slimnīcā, un viss bija ļoti jauki. Tā arī nolēmām, ka kādu laiku pavadīsim šeit. Pirmo gadu pēc dēla piedzimšanas šeit nodzīvojām līdz novembrim. Pirms tam bijām domājuši palikt te visu ziemu, bet ziemā viss kļuva ļoti tumšs, drēgns, dubļains un ārā ar bērniņu jau vairs nelikās tik patīkami iziet. Nolēmām ziemā braukt atpakaļ uz Rīgu. Nākamajā pavasarī atgriezāmies un dzīvojām šeit līdz pat septembrim. Tad arī atgriezos darbā, jo gadu es biju tēvs bērna kopšanas atvaļinājumā – tas bija gan skaists laiks, gan skarbs, atgriežoties realitātē, saprotot, kā jūtas daudzas māmiņas, kuras atgriežoties sastopas ar to, ka atgriešanās nemaz nav bez jauniem nosacījumiem no darba devēja puses.