Gulbenes vēsturē 20.gadsimta sākums ir bijis īpašs pagrieziena punkts, kas savu kulmināciju sasniedza 1928.gada 25.februārī ar Gulbenes pilsētas izveidošanu. Šajā dienā stājās spēkā likums par pilsētas tiesību piešķiršanu Gulbenei.
Nemazinot minētā fakta vēsturisko nozīmību, jānorāda, ka pamats pilsētas attīstībai tika likts pakāpeniski, sākot ar šaursliežu dzelzceļa līnijas būvniecību un Vecgulbenes miesta dibināšanu.
Dzelzceļnieki steidz būvēt pilsētu
Šaursliežu dzelzceļa laikmets Latvijā sākās 19.gadsimta beigās ar līnijas Pērnava-Valka izbūvi. 1903.gadā šo šaursliežu dzelzceļa līniju pagarināja, atklājot līniju Valka-Vecgulbene-Pļaviņas (Stukmaņi). Mežiem bagātajā un lauksaimnieciski attīstītajā Vidzemē par modernā ceļa viduspunktu kļuva Vecgulbenes stacija.
Vecgulbenes šaursliežu dzelzceļa stacijas ēkas tuvumā veidojās plašs dzelzceļa centrs. Tā kā traktieris atradās divu verstu attālumā, tad lokomotīvju vadītāju un pasažieru atpūtas ēka “Tējas nams” kļuva par vienu no pirmajām dzelzceļa centra būvēm. Stacijas tuvumā uzbūvēja arī citas ēkas – lokomotīvju depo, remontdarbnīcas un dzelzceļa kalpotāju mājas.
Pirmā pasaules kara laikā Vecgulbenes stacija kļuva par dzelzceļa līniju krustpunktu – mezglu, no kura turpmāk bez pārsēšanās varēja aizbraukt uz Rīgu, Abreni, Valku un Pļaviņām.
Sakarā ar dzelzceļa infrastruktūras attīstību un darbinieku skaita palielināšanu Vecgulbenē bija nepieciešamas lielāks dzīvojamais fonds. Jau 1920.gada sākumā Dzelzceļu virsvalde nolēma risināt dzīvojamās platības trūkumu dzelzceļnieku ģimenēm Vecgulbenē, plānojot dzelzceļa mezgla tuvumā dzīvojamo māju un saimniecības ēku būvniecību (Vecgulbenes dzelzceļnieku kolonija).
Projekta izstrādei nolīga inženieri Eduardu Veisu un arhitektu Paulu Kundziņu. Iepazinušies ar situāciju, speciālisti atzina, ka iecerētā būvniecība varētu būt pirmais posms lielākam apbūves projektam – Vecgulbenes pilsētai.
Projekta autori Vecgulbenē pilsētu piedāvāja būvēt dzelzceļa stigas ziemeļu pusē, ar dalījumu trijās joslās. Lielāko daļu teritorijas paredzēja dzīvokļu joslai ar dārzu pilsētas apbūves raksturu, atstājot vietu arī nākotnē ceļamajām sabiedrisko vajadzību ēkām – skolām, tautas namam, slimnīcai un citam.
Šaursliežu dzelzceļa stacijas tiešā tuvumā ieplānoja vietu saimniecības un tirdzniecības joslai, ar ciešāku un augstāku apbūvi, radot pat lielākām pilsētām raksturīgās nepārtrauktās ielu sienas. Savukārt austrumu pusē no saimnieciskā un tirdznieciskā centra, pie paša dzelzceļa, tika iecerēta rūpnieciskās apbūves zona.
Ievērojamā dzīvojamās platības trūkuma dēļ projekta realizāciju uzsāka jau tā izstrādes laikā, uzbūvējot sešas tā sauktās “Kundziņa mājas”. Vizuāli šīs divstāvu ēkas atgādināja kādreiz Vidzemē plaši izplatītās dzīvojamās rijas.
Dzelzceļa virsvaldes uzsākto projektu radikāli ietekmēja Vecgulbenes miesta izveidošana. Apbūves plānošanu visiem Latvijas miestiem noteica veikt centralizēti, tādēļ būvvalde pieprasīja tikko izveidotajai pašvaldībai nepieļaut apbūvi bez apstiprināta plāna un kārtības.
Miesta dibināšana
1920.gada pavasarī Vecgulbenes pagasta padome lūdza Valkas apriņķa vadībai Vecgulbenes stacijas apkārtni nepievienot pagastam, bet veidot atsevišķu pašvaldību. Pagasta dome uzskatīja, ka tas nāktu par labu miesta iedzīvotājiem un arī pagastam.
Miesta veidošana tika atļauta, tādēļ izveidošanas pamatjautājumu risināšanai bija nepieciešama Vecgulbenes pagasta un jaundibināmā miesta pārstāvju komisija. Komisija sastāvēja no septiņiem locekļiem: Valkas apriņķa valdes pārstāvis kā komisijas vadītājs un pa trīs pārstāvjiem no pagasta un miesta puses.
Vecgulbenes pagasts ar valdes lēmumu darbam komisijā deleģēja savus pārstāvjus, bet pārstāvniecības ievēlēšanai no potenciālā miesta puses bija jāsasauc iedzīvotāju sapulce.
Iedzīvotāju sapulci izdevās noorganizēt tikai 1920.gada 8.augustā, kad Vecgulbenes pagasta namā miesta iedzīvotāju sapulcē sanāca 23 dalībnieki, kuri darbam komisijā ievēlēja 3 savus pilnvarotos pārstāvjus: Krišjāni Dzilnu (Vecgulbenes pagasta padomes priekšsēdētājs), Augustu Stirāju (tirgotājs) un Pēteri Dunkuli (miesnieks).
Starp komisijas pirmajiem nozīmīgajiem darbiem bija robežu nospraušana, miesta plāna izstrāde, budžeta projekta sastādīšana un cits.Diemžēl Valkas apriņķa valdes steidzinātā robežu aprakstīšana tika izdarīta tik neprecīza, ka turpmāk ievērojami aizkavēja visu apbūves projekta plānošanu un realizēšanu.
Kopumā jānorāda, ka komisijai Vecgulbenes miesta dibināšanai nepieciešamo precizējumu un ziņu apkopošanā nācās ieguldīt milzīgu darbu.
Valkas apriņķa padome lēmumu par Vecgulbenes miesta nodibināšanu pieņēma 1920.gada 4.septembrī. Tomēr galīgais lēmums Vecgulbenes miesta nodibināšanas lietā bija jāpieņem iekšlietu ministram.
Latvijas Republikas iekšlietu ministrs Kārlis Kristaps Arveds Bergs (1875-1941) Vecgulbenes miesta izveidošanu apstiprināja tikai 1921.gada 14.februārī. Tātad Vecgulbenes miests “de facto” pastāvēja jau no 1920.gada 4.septembra, bet “de jure” par nodibinātu uzskatāms ar apstiprinātā lēmuma publicēšanu “Valdības Vēstnesī” 1921.gada 22.februārī.
Vecgulbenes miests pastāvēja no 1920. līdz 1928.gadam. To viennozīmīgi var raksturot kā pārejas posmu no muižas laiku pagasta pārvaldes formas uz modernu pilsētas pārvaldību.
Iedzīvotāju skaits
1920.gadā veiktajā Vecgulbenes miesta iedzīvotāju skaitīšanā tika fiksēts, ka tajā kādu laiku dzīvo gandrīz 2 tūkstoši cilvēku. Iedzīvotāju skaits šajā laikā varēja mainīties ļoti strauji. Skaitīšanu nevarēja veikt vienā dienā, un tika uzskaitīti visi iedzīvotāji, kuri skaitīšanas dienās bija Vecgulbenes miestā. Turklāt skaitīšanas laikā Latvija vēl atradās kara stāvoklī ar Padomju Krieviju. Tas nozīmē, ka 1920.gadā pie Vecgulbenes iedzīvotājiem pieskaitīja arī karavīrus, bēgļus un citus.
Savukārt 1921.gada pavasarī, gatavojoties vietējās pārvaldes vēlēšanām, iegūtie dati liecina, ka reālais pastāvīgo pašvaldības iedzīvotāju skaits bija 1077 cilvēki.
Cilvēku skaitīšana Vecgulbenes miestā dod iespēju apzināt arī situāciju mājokļu jautājumā. Dati liecina, ka gulbeniešiem bija katastrofāls pastāvīgai dzīvošanai piemērotu mājokļu trūkums.
Vecgulbenes muižas centrā uzskaitītie 82 iedzīvotāji dzīvošanai izmantoja vairākas muižas ēkas, kas nebija piešķirtas kara resoram.
Stacijas apkārtnē mitinājās simtiem jaunā miesta iedzīvotāju. Dzīvojamo māju bija visai maz – ap 10. Galvenokārt viņi dzīvoja koka barakās un vecos vagonu “kuzovos”, par mājvietām izmantoti arī 10 koka vagoni. Vienā gadījumā kā dzīvesvieta fiksēts šķūnis, bet citā – kūts.
Intensīvi apdzīvota arī savu tiešo funkciju pildīšanai izmantotā šaursliežu dzelzceļa stacijas ēka. Stacija kā dzīvesvieta bija reģistrēta 17 personām.
No stacijas netālajā Rīķauzē (tagad Gaitnieku ielas apkārtne) mitinājās 137 cilvēki. Viņi mitinājās 10 mājās (“rīķauzēs”), no kurām 9 bija koka būves, bet viena – ķieģeļu mūra. Savrup izvietotās muižas parka mežsarga mājas (tagad Ozolu iela 4) iedzīvotāji arī pieskaitīti šīs apkārtnes iedzīvotājiem.
Svelberģī un Izabellā (tagad Miera ielas apkārtne) kopējais iedzīvotāju skaits bija 110 cilvēki. Svelberģī dzīvošanai izmantotas tur esošās 5 mūra būves: 2 dzīvojamās ēkas, krogs, kā arī 2 kūts ēkas. Savukārt 12 cilvēku dzīvesvieta reģistrēta koka barakā.
Izabellas skolas apkārtnē dzīvošanai izmantota pati skolas ēka (tagad dzīvojamā māja Miera ielā), 1 vecs vagons un 3 barakas.
Gulbenes pilsēta
Viens no jaundibinātas Latvijas Republikas aktuālajiem jautājumiem 1920.gados bija pašvaldību – pilsētu un miestu tiesības. Pilsētu pašvaldību dzīvi vēl vairākus gadus pēc Latvijas neatkarības kara beigām regulēja vairākkārt labotais bijušais Krievijas pilsētu nolikums. Savukārt miestu tiesisko stāvokli noteica un dzīvi regulēja 1920.gada 15.novembrī pieņemtie pagaidu noteikumi. Teorētiski šie noteikumi miestiem paredzēja tādas pašas tiesības kā pilsētām, bet praksē izrādījās, ka nodokļu, pašpārvaldes un vēl citās lietās tā nav. Turklāt iedzīvotāju skaita ziņā miesti līdzinājās vai pārspēja vairākas jau pastāvošās pilsētas.
Saeimā visai ierasta prakse bija lemšana par pilsētas tiesību piešķiršanu kādam miestam, kas pastāvējis jau Krievijas impērijas laikā. Tomēr līdztekus šim procesam arī bieži apdzīvotajās vietās norisinājās jaunu miestu veidošanās process. Turklāt ļoti strauji augošais Vecgulbenes miests jau pretendēja uz pilsētas tiesībām.
Miestu tiesiskā stāvokļa sakārtošanai Saeimas pašvaldības komisija jau 1923.gadā izstrādāja likumprojektu, bet Saeimā diemžēl tas netika pieņemts. Pēc pāris gadiem sākās darbs pie dokumenta, lai miestiem piešķirtu pilsētas tiesības. 1926.gada beigās komisija šo darbu uzdeva veikt apakškomisijai. Pavisam drīz likumprojekts bija gatavs un paredzēja pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem. Steidzamības kārtībā pirmo reizi Saeimas sēdē to mēģināja skatīt 1927.gada 22.novembrī.
Likumprojekta galvenais referents bija Saeimas deputāts un pašvaldības komisijas pārstāvis Kārlis Būmeisters. Virzot sagatavoto “Likumu par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”, viņš iepazīstināja ar komisijas viedokli par nepieciešamību piešķirt pilsētu tiesības vairākiem miestiem vienlaicīgi, kā arī norādīja, ka “miestu iedzīvotāji pilsētu kongresos vairākus gadus no vietas ir uzstājušies, lai viņiem dod pilsētu tiesības”. Diemžēl likumprojekta pieņemšana steidzamības kārtībā tika noraidīta.
Steidzamības kārtībā izskatāmo likumprojektu par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem Saeimas sēdē otro reizi virzīja 1928.gada 7.februārī. Par galveno referentu un likuma virzītāju Saeimas pašvaldību komisija atkal deleģēja K.Būmeisteru. Šoreiz likumprojekta izskatīšana steidzamības kārtā tika pieņemta vienbalsīgi. Vispārējās debatēs iesaistījās vairāki deputāti, kuri, dažādi pamatojot, gan atbalstīja, gan noraidīja izstrādāto dokumentu. Šoreiz rezultāts bija labs – likums tika pieņemts.
Ar “Likumu par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem” tika noteikts saglabāt visus līdzšinējos miestu nosaukumus, izņemot Madonas apriņķa Vecgulbenes miestu, kuram noteica piešķirt nosaukumu “Gulbene”. Pilsētas robežās esošie ceļi, ielas un sabiedriskie laukumi kļuva par tādiem, kas atrodas vispārīgā lietošanā. Likums noteica arī to, ka Gulbenes pilsētas domi veidos 17 ievēlēti iedzīvotāji.
Šo Latvijas Republikas Saeimas pieņemto likumu Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja 1928.gada 11.februārī. Likums stājās spēkā pēc divām nedēļām, tātad 1928.gada 25. februāris “de jure” kļuva par Gulbenes pilsētas dzimšanas dienu.
– Vēsturnieks Anatolijs Savickis
