Arvīdu un Alīdu Tomsonus notiesāja uz 10 gadiem, viņu trīs mazgadīgās meitas palika raudot
Vienmēr, lai kur būtu, lai kā dzīve un sirds krūtīs kūleņotu, lai cik gadus dzeguze vēl piekūkotu, vienmēr jaungulbenietei Ainai Irbei sirdī sāp par saviem vecākiem – Arvīdu (1895–1967) un Alīdu (1897–1985) Tomsoniem, kurus 1949. gada 27. septembrī čekisti aizveda no viņu ģimenes mājas “Čiekuri” Lejasstrados. Viņiem bija jaunsaimniecība. Toreiz skaitījās Vecgulbenes pagastā. Aizveda kā politiskos noziedzniekus par mežabrāļu atbalstīšanu, kaut faktiski viņi, pirmām kārtām, vienkārši rūpējās par saviem radiniekiem, kuri bija mežabrāļi. Nevarēja rīkoties citādi. Sirdsapziņa neļāva.
“Vecāki deva ēst mežabrāļiem,” saka Aina un piebilst: “Mūsu pusē bija aktīvi mežabrāļi, kuri nāca no Balvu puses vēl ilgi pēc 2. pasaules kara.”
Ainai Irbei, dzimušai Tomsonei, pašai bija vien 10 gadi, kad čekisti aizveda tēti un mammu. Viņa – vecākā no trim Tomsonu ģimenes meitām. Pārējām bija 8 un 4 gadi. “Atceros – mamma, kad viņu veda projām, paģība pļavā,” stāsta Aina.
1949. gada 27. septembrī Tomsonu laulāto pāri arestēja, bet oktobra sākumā pārveda uz Rīgu, kur mēnesi turpinājās izmeklēšana un pratināšana. 1950. gada 6. maijā tika pasludināts spriedums – Tomsoniem 10 gadi būs jāpavada labošanas darbu nometnē.
Gadā no vecākiem drīkstēja saņemt vien divas vēstulītes
Arī šodien, stāstot “Dzirkstelei” par tās dienas notikumiem, Aina nespēj valdīt asaras. Bet toreiz, tajā brīdī, kad meitenes mājās palika bez vecākiem, mazās māsas Ilga un Ināra raudāja daudz gaužāk par Ainu. Mierinātāja un aukle mazajām māsām bija viņa.
Radi ņēmuši šefību par meitenēm. “Visvairāk par mums bēdāja mammas brālis Jānis Kamaldiņš, kaut viņam bija pašam savi bērni,” stāsta Aina.
Tā meitenes uzauga, kamēr vecāki kopš 1950. gada bija notiesāti izciest labošanas darbus nometnē tālu aiz horizonta – Sibīrijā. “Gadā no vecākiem bija ļauts saņemt tikai divas vēstulītes,” stāsta Aina un atkal jau slauka asaras.
1956. gada 30. jūnijā Tomsonu pāris saņēma lēmumu par atbrīvošanu. Vecāki atgriezušies mājās. Tētis Sibīrijā bijis apsaldējis kājas, bijis slimīgs. Latvijā vecāki strādājuši kolhozā. Tētis, dzimtenē atkal esot, nodzīvojis vien 10 gadus un miris no gangrēnas. Arvīds un Alīda Tomsoni atdusas Gulbenes vecajos kapos. 1991. gada 6. decembrī saņemts slēdziens par Tomsonu laulātā pāra reabilitāciju. Viņi paši šo brīdi nesagaidīja, sagaidīja meitas. Un viņām tas bija ļoti nozīmīgi.
Tomsonu meitas dzīvo katra citā Latvijas malā, visām ir bērni un mazbērni. Ainai – trīs bērni un seši mazbērni. Jauno paaudzi interesē dzimtas vēsture. Ir pētījuši Latvijas Valsts arhīvā pieejamo informāciju.
Starp mežabrāļiem bija mammas krustdēls Alfrēds Caunīte
Arvīdu un Alīdu Tomsonus tiesāja 1949. gada 29. novembrī kopā ar vēl 10 citiem apsūdzētajiem – liecina Latvijas Valsts arhīvā pieejamā informācija.
Tomsonu saistība ar mežabrāļiem sākusies 1948. gada pavasarī – liecina arhīva materiāli. Mežabrāļu grupa “Smilgas” tad uzsāka apmeklēt “Čiekuru” māju Lejasstrados, lai dabūtu pārtiku un uzzinātu par čekistiem apkaimē. Mežabrāļu grupā bijuši astoņi cilvēki, vadītāja iesauka bijusi Smilga, bet uzvārds – Garais. Viens no grupas dalībniekiem bija Alīdas krustdēls Alfrēds Caunīte ar iesauku Salna. Vasarā mežabrāļu grupa jau uzturējās “Čiekuru” māju tuvumā pastāvīgi. Tomsoni baroja viņus, mazgāja mežabrāļu drēbes, kā arī apmeklēja mežabrāļus viņu dislokācijas vietā mežā, piegādājot viņiem maizi un pienu.
Togad vasaras beigās čeka jau bija uz pēdām šim atbalstam, Gulbenē pratināja Alīdu Tomsoni. Vēlāk, ziemā, mežabrāļi ļoti piesardzīgi apmeklēja “Čiekuru” mājas, tikai tad, ja nebija redzamas pēdas. Tātad, ja nebija sniega. 1949. gada 19. martā Stāmerienā sadursmē ar krievu karavīriem tika nošauts Alīdas krustdēls Alfrēds Caunīte.
1949. gada 25. martā notika aresti un cilvēkus izveda uz Sibīriju. Arvīds un Alīda atbalstīja tos, kam izdodas izbēgt no aresta, piemēram, Alīdas radinieku Staņislavu Plato, kurš pievienojās mežabrāļu grupai “Smilgas”, bet viņa sieva tika izsūtīta uz Sibīriju. Jūnijā Tomsonu māju pagalmā mežabrāļu līderis nošāva “Čiekuru” mājās vairākkārt pārtiku lūgt atnākušo svešinieku – Leonardu Romanovski no Viļakas apriņķa -, jo radās aizdomas par viņa sadarbību ar čeku. Jūlijā mežabrāļi pārcēlās projām uz citu apmešanās vietu, jo Lejasstrados, kā uzskatīja viņi, “ir sabiezējis gaiss”.
Alīdai bija jākļūst par čekas aģenti ar iesauku Putniņš, bet…
1949. gada 21. jūlijā nopratināšanas laikā Emma Leitis un Valda Magone izstāstīja, ka Tomsonu pāris atbalsta mežabrāļu grupu “Smilgas” – liecina arhīva materiāli. 4. augustā Alīdu Tomsoni Gulbenē nopratināja. Lūk, fragments no protokola!
“Jautājums: – No kura laika jūs uzturat sakarus ar bandu “Smilgas”?
Alīda: – No 1948. gada agra pavasara un uzturam vēl joprojām.
Jautājums: – Nosauciet bandas “Smilgas” sastāvu!
Alīda: – Smilga, Kārlis, Vinte, Harijs, Ozols, Rūsa, Brelis, Staņislavs Platais, kurš ļoti vēlas braukt uz Sibīriju pie sievas… Arī mans krustdēls Alfrēds Caunīte ar iesauku Saltais, kurš Stāmerienā ir nošauts 1949. gada 19. martā.
Jautājums: – Kādus uzdevumus jūs saņēmāt?
Alīda: – Staņislava Platā uzdevumā nesu uz pastu vēstules nosūtīt viņa sievai.
Jautājums: – Kur Smilgas banda dabūja pārtiku?
Alīda: – Redzēju, ka ir labi nodrošināti ar pārtiku, bet, kur viņi to dabūja, es nezinu. Es devu tikai pienu.”
Šajā pratināšanā Alīda atzinās, ka atbalsta mežabrāļus un piekrita kļūt par čekas aģenti ar iesauku Putniņš. Par to tika informēts arī viņas vīrs Arvīds, kuram uzdeva palīdzēt sievai. Ar Alīdu pārrunas veica valsts drošības ministra vietnieks pulkvedis Jānis Vēvers. Pēc piekrišanas kļūt par aģenti Alīda nepildīja uzdoto un neiesniedza nevienu ziņojumu.
15. septembrī čekisti arestēja mežabrāļu grupas “Smilgas” dalībnieku Staņislavu Plato.
23. septembrī Arvīdu Tomsonu Gulbenē pratināja par sakariem ar mežabrāļiem. 24. septembrī čekā tika sagatavots lēmums par Tomsonu pāra arestu. Lūk, fragments no nopratināšanas protokola!
“Jautājums: – Vai zinājāt, ka banda “Smilgas” veic bruņotu cīņu pret padomju varu Latvijā?
Arvīds: – Zināju.
Jautājums: – Vai ziņojāt par to, ka bandīti apmeklē jūsu māju?
Arvīds: – Nē, neziņojām.”
