Aktieris Imants Strads dzimis Rīgā un audzis aktrises un kultūras iestādes vadītāja ģimenē, tāpēc šķietami loģiska ir viņa izvēle kļūt par aktieri, tomēr gluži tā nav, ka Imants jau kopš bērnības ir sapņojis kļūt par aktieri. Skolojies Liepājā, par Latvijā atpazīstamu aktieri Imants kļuva, būdams Valmieras teātra aktieris, bet šobrīd jau divus gadus ir Dailes teātra trupā, lai gan vēl joprojām teju ik dienu mēro ceļu no Rīgas uz Valmieru, kur kopā ar mīļoto sievieti, Valmieras teātra aktrisi Elīnu Vāni, dzīvo un saimnieko pašu aprūpētā un izlolota mājā.
Imants ir gudrs, inteliģents, zinošs, asprātīgs un interesants sarunu biedrs, mūsu saruna par Imanta dzīves ceļu, izvēlēm, veiksmēm un izaicinājumiem ir viegla un jautra.
IMANTS STRADS
Dzimis: 1978. gada 10. janvārī.
Profesija: aktieris.
Izglītība: Rīgas Franču licejs, Liepājas pedagoģiskā augstskola (Liepājas teātra 5. studija).
Teātrī: No 1999. gada – Valmieras drāmas teātris, no 2020. gada – Dailes teātris.
Nozīmīgākās lomas: teātrī – Remōnt-Zoss (“Zojkina kvartira”), Filipo Fanti (“Aprēķina laulības”), Gurmižska (“Muiža kaņepēs”), Pēteris Lūcis (“Lūcis”), Grabecs (“Baladīna”); kino un TV – Kārlis (“Saplēstā krūze”), Kārlis Zāle (“Ievainotais jātnieks”), Andris (“Klases salidojums”).
Mīļotā sieviete: Elīna Vāne (Valmieras teātra aktrise).
Mājdzīvnieks: rotveilers Kuba.
– Pastāsti par savu ceļu līdz teātrim. Kāpēc tieši teātris bija tava izvēle?
– Mani vecāki bija cieši saistīti ar teātri – mamma, savulaik mācījusies vienā kursā ar Voldemāru Šoriņu, Jāni Skani, Lāsmu Kugrēnu, bija aktrise tagadējā Nacionālajā teātrī, tēvs Operetes teātrī vispirms bija direktora vietnieks, pēc tam arī direktors, pēc tam arī Nacionālajā operā, līdz ar to es kā bērns daudz laika pavadīju vienā vai otrā teātrī. Tiesa, lai arī mana mamma spēlēja “Skroderdienās Silmačos”, viņa atšķirībā no citiem aktieriem mani nekad neiesaistīja šīs izrādes masu skatos, centās no tā turēt pa gabalu. Man pašam sākotnēji nebija nodoma kļūt par aktieri, trenējos futbolā un gribēju būt futbolists, tomēr traumu un pusaudža slinkuma dēļ futbolista karjera nesanāca. Pēcāk uz Rīgas Franču liceju atnāca Ingmārs Čaklais un izveidoja skolas teātra studiju “Tunelis”. Tā es saslimu ar teātri.
– Vai mamma un tēvs bija priecīgi par tavu izvēli? Nemēģināja atrunāt?
– Viņiem nebija tādas iespējas. To, ka iestājos Liepājas teātra piektajā studijā, viņi uzzināja jau “post factum”. Un pēc tam viņi ļāva man pašam iet šo ceļu, gūt dzīves pieredzi un “uzsist punus”.
– Kāds bija tavs ceļš līdz Dailes teātrim?
– Kad biju pabeidzis studijas Liepājā, pārcēlos strādāt uz Valmieras teātri, kurā nostrādāju no 1999. gada līdz 2020. gada maijam. Pēc tam sāku strādāt Dailes teātrī.
– Kāpēc nolēmi pamest Valmieru un doties uz Dailes teātri?
– Sāku just, ka piezogas rutīna, ka nav vairs iespēju pilnveidoties. Lielākā daļa to jauno režisoru, ar ko strādāju Valmierā, nedeva man ne motivāciju, ne iespēju turpināt attīstīties kā aktierim, gluži pretēji – man bija jāpalīdz attīstīties viņiem. Gribējās jaunus profesionālos izaicinājumus, iziet ārpus komforta zonas. Šobrīd esmu nonācis vidē, kur mani neviens negaida ar atplestām rokām, līdz ar to tas ir arī pārbaudījums, cik man “bieza āda”. Un tas motivē vairāk strādāt un nāk tikai par labu attīstībai.
– Vai nav bijis brīdis, kad esi nožēlojis pārcelšanos?
– Nē. Man vispār katastrofāli nepatīk kaut ko nožēlot. Tajā nav nekādas jēgas. Un šis lēmums tika ļoti ilgi apdomāts, tas nebija spontāns solis. Saliku visus “par” un visus “pret”. Pat tad, ja es tur neaizkavēšos ilgi, es būšu ieguvis ļoti lielu un labu skolu. Un tas ir tas vērtīgākais.
– Kas ir tavas aktiera karjeras noteicošie pagrieziena punkti?
– Tā noteikti ir iepazīšanās un darbs ar režisoru Fēliksu Deiču. Viņš strādāja ne tikai kā režisors, bet arī kā pedagogs, centās ļoti daudz dot aktierim, centās teātra trupu padarīt labāku. Jāatzīmē arī veiksmīga sadarbība ar Indru Rogu, un, protams, trešais režisors, kuram noteiktā laika posmā bijusi ietekme uz manu karjeru, bija Viesturs Meikšāns. Pareizā secība ir šāda – Deičs, Meikšāns, Roga.
– Ja tev jautātu, kas ir aktiera Imanta Strada stiprās puses, ar ko viņš atšķiras no citiem?
– Tas nav jāprasa man, tas ir jāprasa kādam citam. Ja man būtu kāda izteikti stiprā puse, es to vairāk izmantotu. Iespējams, ka mana stiprā puse ir tā, ka man nav stiprās puses. Iespējams, ka es kļūdos, bet man gribētos cerēt, ka es esmu universāls aktieris.
– Kas bija tas mirklis, kad sajuti, ka esi kļuvis atpazīstams visā Latvijā?
– Pirmā plašā atpazīstamība nāca pēc televīzijas daudzsēriju filmas “Saplēstā krūze” iznākšanas. Kāds kļūst slavens ar lomu “Saplēstajā krūzē”, kādam tas ir “Ugunsgrēks”, turklāt, lai cik tas jocīgi nebūtu, ar “Ugunsgrēku” aktieri Latvijā kļūst daudz populārāki. Tomēr pa īstam atpazīstamību es sajutu pēc filmas “Klases salidojums” iznākšanas, pēc kā mani atpazina pilnīgi visur, kur aizbraucu.
– Senāk pielūdzējas aktierus pēc izrādēm gaidīja pie teātra, apbēra ar vēstulēm, ziediem. Kā ir mūsdienās?
– Vēstules man neviens nesūta. Ir bijuši pateicības vārdi par Pētera Lūča lomu Valmieras teātrī, bet tās nebija vēstules. Iespējams, kāds aktieris arī mūsdienās izjūt pielūgsmi, apbrīnu, saņem vēstules, tiek apbērts ar ziediem, tomēr es šāds pielūgsmes objekts neesmu. Ir jau galu galā arī mainījušies laiki, šobrīd pielūgsmi latviešu aktieriem atņem Holivudas kolēģi.
– Kā tu domā, vai esi latviešu iekārojamāko aktieru simtniekā?
– Ja nu vienīgi tikai paplašinātajā sarakstā.
– Kas, tavuprāt, ir aktiera panākumu ķīla – darbs vai talants?
– Es domāju, ka ir arī trešā lieta – veiksme. Svarīgs ir gan darbs, gan talants, gan veiksme – 33 procenti no katra. Kādam, iespējams, kādas no sastāvdaļām ir vairāk, kādas mazāk, bet kopumā svarīgas ir šīs trīs. Un svarīgi arī ir, kad esi noķēris šo veiksmi, nepalaist to vaļā, noturēties uz viļņa.
– Vai esi domājis, cik ilgi vēlies palikt teātrī – veltīt tam visu dzīvi vai, iespējams, kā dažkārt dara aktieri, kādā brīdī tomēr pielikt punktu karjerai un dzīvot savu dzīvi?
– Deviņdesmitajos daudz aktieru pēc 40, pēc 45 gadiem gāja prom no teātra, lai strādātu kādā profesijā, kur var nopelnīt naudu, jo tolaik teātrī maksāja “kapeikas”. Man pagaidām izdodas nopelnīt naudu, strādājot šajā profesijā. Šobrīd varu teikt, ka man nav tādu pārdomu, ka vajadzētu mest profesijai mieru, taču cilvēks ir cilvēks ar visām savām īpatnībām, tāpēc šodien man šādu pārdomu nav, bet, iespējams, rīt jau būs. Aktieris ir ļoti atkarīga profesija, viņš ir atkarīgs no režisora, no tā, kā režisors aktieri redz, kādas lomas dod vai nedod, līdz ar to svarīgi būtu parūpēties par to, lai teātris nekļūst par atkarību, kas nosaka tavu esību.
– Ir aktieri, kas bez teātra iet bojā, ir aktieri, kas teātrī iet bojā. Vai esi domājis, ko darītu, ja vienā dienā teātris tevi vairs negribētu?
– 2010. gadā es dibināju savu uzņēmumu, esmu paralēli darbam teātrī darbojies ārpus teātra ļoti dažādās jomās, kas ļauj domāt, ka varētu par sevi parūpēties. Šobrīd lielu uzmanību pievēršu mūžizglītības piedāvājumam, ir vairāki virzieni, kas mani tajā interesē. Mani interesē, piemēram, kokapstrāde, es varētu radīt no koka kādus mākslinieciskus priekšmetus. Man arvien vairāk sāk patikt instrumenti. Es varu ieiet lielajā būvmateriālu veikalā un pazust figūrzāģīšu un kaltiņu stendā. Tas liek aizdomāties ‒ kāpēc tā notiek?
– Vai darbmācība bija tavs mīļākais priekšmets skolā?
– Tieši otrādi, man darbmācība ļoti nepatika, jo mums bija jāizzāģē auseklīši, jāizurbj tajos caurums, jānopulē, jānolako, par to mums ielika piecnieku, bet darbmācības skolotājs, kas lika mums to visu darīt, šos auseklīšus pēc tam par naudu pārdeva Brīvdabas muzejā.
– Runājot par tavu kokapstrādes interesi, varbūt tev jāizveido savā Valmieras mājā darbnīca?
– Man ļoti imponē tēlnieks Pauls Jaunzems, kurš strādā ar milzīgiem akmeņiem, Vakarbuļļos var apskatīt viņa darbus upes krastā, viņa darbi ir pieprasīti arī visā pasaulē. Viņa darbnīca ir zem klajas debess. Pirms gadiem pieciem man bija iespēja ar viņu iepazīties, filmējoties Ilonas Brūveres filmā par Kārli Zāli “Ievainotais jātnieks”, un mani ļoti pārņēma šie lielie darbi un viņa darbnīca. Es nezinu, vai es gribētu sēdēt skaidu pārpildītā darbnīcā, tomēr sēdēt saulītē svaigā gaisā un veidot kaut ko no koka, man šķiet ļoti interesanti. Nevis taburetes taisīt, bet no koka gabala dabūt ārā koka figūriņu kā Emīls no “Emīla nedarbiem” – par katru palaidnību vienu figūriņu. Tādā gadījumā mana māja būtu figūriņu pārpilna.
– Kamēr vēl neesi kļuvis par koktēlnieku, kas ir tas, ar ko tu sevi aizpildi brīvajā laikā?
– Man patīk nūjot, staigāt lielas distances un turēt sevi tajās svara robežās, kurās šobrīd esmu. Tas ir tas, ko es daru sev.
– Kā ir ar to diētu, tu to dari sevis dēļ vai tāpēc, ka par to maksā?
– Man patīk domāt, ka visas lietas ir labākas, ja tās ir divas vienā. Manā gadījumā, kad sāku ievērot diētu, tas bija “kovida” laiks un bija grūti ar naudām, bet no otras puses ‒ tas man deva arī lielāku motivāciju kaut ko darīt. Tajos sešos septiņos mēnešos, kamēr es to aktīvi darīju, mans lielākais ieguvums bez tā, ka nometu svaru, ir tas, ka esmu pilnībā nomainījis savus ēšanas paradumus – esmu pasācis ēst vairāk zaļumus, aizstāju kartupeļus, ēdu mazākas porcijas, bez papildporcijām. Riekstu vai šokolādes vietā apēdu ābolu. Agrāk es nevarēju iedomāties, kāpēc vajadzētu ēst visu gadu ābolus ‒ apēdu četrus piecus ābolus vasarā un ar to arī pietika. Tagad nopērku četrus ābolus katru dienu, sagriežu un dienas gaitā palaikam, kad sagribas ēst, apēdu pa daiviņai. Tāpat ar kāpostu – sarīvēju, sataisu ar citronu, eļļu un ķirbju sēklām un tikko, kā gribas ēst, apēdu karoti vai divas kāpostu, un jūtos absolūti labi! Un, kad esmu sapratis principu un redzu ieguvumus, nemaz negribas atgriezties pie pārēšanās un sevī visa pēc kārtas stūķēšanas.
– Kāds galu galā bija tavs ieguvums nomestajos kilogramos?
– 24 ar pusi. Trakākais bija tas, ka pandēmijas laikā visi veikali bija ciet, bet man bija vajadzīgas citas drēbes, jo bija krietni par lielu tās, kas derēja pirms diētas. Pārmeklēju skapja dziļākos nostūrus un ar atvieglojumu secināju, ka latvieša iedzimtajā skopumā es dažas drēbes no vecajiem laikiem nebiju izmetis, un pat tās man krita nost.
– Tu strādā Rīgā, Elīna – Valmierā. Mēdz teikt, ka attālums ir pārbaudījums divu cilvēku attiecībām. Kā ir jums ar Elīnu?
– Es katru dienu braucu mājās! Izņemot pirmizrādes nedēļu, kad mēģinājumi beidzas vēlu, kad no teātra izeju tikai pēc vienpadsmitiem vakarā, bet nākamajā rītā pēc deviņiem jau jābūt teātrī, lai sagatavotos mēģinājumam. Uz mēģinājumu jāierodas laikus, lai desmitos jau būtu gatavs sākt. Tāpēc man patīk braukt no Valmieras, jo tajā laikā, ko pavadu autobusā, es varu visu pārdomāt. Ierodos teātrī stundu pirms mēģinājuma, izdzeru kafiju, nokoncentrējos. Savulaik Valmierā es no mājām līdz teātrim varēju nokļūt divās minūtēs, zinot to, bieži vien ierados teātrī pēdējā brīdī, bet tagad man ir laiks sakoncentrēties, kas man šķiet pat ļoti forši. Kad nav pirmizrādes nedēļas, katru dienu braucu vai nu ar autobusu, vai ar kādu, kas brauc uz Rīgu, un tāpat atpakaļ, jo savās mājas saldāks miegs.
Bet par attiecībām runājot, protams, mums bija sarunas par šo tēmu, tomēr mūsu gadījumā attālums nav šķērslis. Nu, un kopumā – ir tik daudz cilvēku, kas katru dienu uz darbu Rīgā brauc ne tikai no Valmieras, bet vēl tālāk.
– Vai šovasar esi iesaistīts kādos projektos, vasaras izrādēs?
– Esmu režisors izrādei “Skroderdienas Silmačos”, kas šovasar apbraukās teju visu Latviju, pirmo izrādi spēlēsim Liepājā, pēdējo ‒ Rēzeknē. Šovasar arī bija jāturpinās filmēšanas procesam filmai par grupu “Jumprava”, ko filmē Aigars Grauba, tomēr pagaidām ne čiku, ne grabu. Gaidu zvanu, kad jāierodas filmēties.
– Kāpēc, tavuprāt, latvietim teātris ir tik tuvs? Kāpēc viņš vairākas reizes gatavs skatīties “Skroderdienas Silmačos”, kaut zina izrādes sižetu no galvas?
– Par “Skroderdienām Silmačos” runājot, manuprāt, tā ir iespēja skatīties to pašu darbu, ko pirms septiņām paaudzēm skatījās latvieši un ko arī skatīties pēc vairākām paaudzēm, ja tāda latviešu tauta vēl būs. Tas ir to laiku cilvēku gaišais naivums, cilvēcība, šajā luga ir viss – mīla, naids, romantiskā līnija, viss kā dzīvē. Bet, runājot par to, kāpēc latvietim vajag pašam spēlēt teātri un kāpēc mums ir tik plaša amatierteātru kustība, tā ir iespēja satikties savā mikroklimatā, savā pasaulē, kas ir atšķirīga no ikdienas, tā ir iespēja atslēgties no ikdienas, kas daudziem, iespējams, nemaz nav tik ideāla. Sanāk kopā cilvēki, kam ir kopīga interese ‒ teātris.
– Kāpēc tev vajadzīgs teātris?
– Iemesli ir vairāki. Viens no tiem ‒ ikdienā apkārt ir tik daudz lietu, kas nomāc, un teātris ir iespēja atslēgties no tā visa. Vēl viens – ja tev palaimējas spēlētā tāda dramaturga kā, teiksim, Viljama Šekspīra darba iestudējumā, kas runā par mūžīgām vērtībām, tad tā ir iespēja bagātināt savu iekšējo pasauli. Un, protams, iespēja darīt to, kas pašam sagādā prieku un arī iespēja dot prieku skatītājam. Teātris ir mijiedarbība – laimīgs aktieris var būt tikai mijiedarbībā ar skatītāju. Ja to sajūt, šo enerģijas apmaiņu, tad tas ir tas, kas piepilda, paceļ. Tā ir augstākā laime!
– Oskars Hofmanis
