– Saka, dzīve ir kā teātris. Ko par to teiktu cilvēks, kam dzīve aizrit teātrī?
– Skatoties, kas šobrīd notiek citos teātros — drāmas un traģikomēdijas, tad varētu teikt, ka lielākais teātris pašlaik notiek gan politikā, gan ārpus teātriem. Viss ir tik interesants, arī baiss kļuvis ar karu Ukrainā. Vairs nav jālasa grāmatas un jāskatās filmas, bet jālasa ziņas. Tāds tas laiks, bet tas ir šobrīd. Viss notiek pamatīgā paātrinājumā, kas ir nedaudz biedējoši. Ceru, ka iestāsies laiks, kad teātri varēs skatīties teātrī, nevis citās jomās.
– Ar kādu lomu sākās jūsu teātris?
– Es teātrī sāku strādāt, spēlējot detektīvā “Lamatas”. Manuprāt, es beigās biju slepkava. Šķiet, biju vainīgā. Vairāk atmiņā palicis, ka man bija “jāielec” Sarkangalvītes mammas lomā. Sarkangalvīti spēlēja mana kursabiedrene. Mēs esam vienaudzes, un man pēkšņi bija jāspēlē viņas mamma. Tas bija viens no pašiem pirmajiem darbiem, neskaitot tās nopietnās lomas, kas nāk un beidzas, par ko es esmu pateicīga.
– Ja nekļūdos skaitīšanā, esat nospēlējusi jau vairāk nekā 60 lomu. Kuras ir vistuvākās?
– Es arī neskaitu, apskatos mājaslapā. Šī ir 21.sezona, kopš es strādāju. Tad jārēķina — vienā sezonā ir no viena līdz trim iestudējumiem, dažkārt četri.
Ar lomām ir tā. Man tās ir kā mazi bērni, un nevar pateikt, ka viens brālītis ir labāks par otru. Man visas ir mīļas. Ja nav mīļas, tad jāiemīl — citādāk nevar uz skatuves kāpt, ja nepatīk.
Izrādē “Labie cilvēki” mana loma ir Mārgareta Volša jeb Mārdžija Volša. Viņa ir nedaudz likteņa pabērns, bet baigā cīnītāja. Domāju, daudzi spēs atpazīt sajūtas, kas tuvas savām jūtām. Dzīve ir tāda, kāda tā ir, ir visādas netaisnības, un viss iegrozījies tā, kā ir, kaut gaidām un ceram labāko. Kā sadzīvot ar to, kā pieņemt, kā turpināt cīnīties, nenokārt galvu.
Mēs šobrīd aktīvi mēģinām, lai varētu uzstāties un braukt pa Latviju, tas mani ļoti priecē. Man ļoti patīk uzstāties ārpus mājām, ārpus Valmieras, tā ka esmu ļoti priecīga par šo izbraukumu.
– Vai tas, ka jāspēlē ārpus Valmieras teātra, kur jums zināms katrs stūrītis, kādā veidā neizsit no līdzsvara?
– Nē, tas neizsit no līdzsvara, jo šobrīd mūsu mājas ir remontā. Tur, kur mēs mēģinām un strādājam, tās ir pagaidu mājas. Vairākus gadus esam pagaidu mājās un esam pieraduši. Tas arī norūda, jo nav absolūti ierastās vides. Tas ir forši un nāk tikai par labu.
– Jūsu lomu sarakstā ir arī vīrieša tēls — Horācijs Šekspīra “Hamletā”. Kā ir iejusties vīrieša ādā?
– Man ļoti patīk un šķiet ārkārtīgi interesanti. Kas attiecas uz Horāciju, te vairāk runa ir par cilvēku, ne dzimumu, kas ir svarīgākais, par cilvēku — draugu. Mums tas bija pagriezts tā, ka “bezmaz es esmu, un manis var arī nebūt”: es esmu tāds draugs, kas visu laiku Hamletam ir blakus, kaut arī viņš nav blakus, tas ir tāds cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties un ar kuru vienmēr var aprunāties. Tāpēc tas bija ļoti interesants Krodera uzdevums, par to esmu priecīga un pateicīga viņam joprojām.
– Oļģerts Kroders latviešu teātra vēsturē atstājis dziļas kurpes, tagad viņš uz jūsu spēli var noraudzīties no mākoņa maliņas. Ar kuru no pašreizējiem režisoriem sadarbība jums sagādā prieku, baudu?
– Kad mūsu kurss atnāca uz teātri, mums ļoti paveicās. Mums priekšā bija Māra Ķimele, Varis Brasla, Fēlikss Deičs un Oļģerts Kroders — četri grandi. Mēs esam izlutināti, un mums ir citādāk saskaņoties ar jaunākās paaudzes režisoriem. (Smejas.) Viss ir kārtībā. Ar mums kopā veidojas un aug brīnišķīga režisore Inese Mičule, kuras režiju jums būs iespēja novērtēt, tāpat arī Toms Treinis. Abi Valmierā ir štata režisori. Tas ir godājami, ka viņi ir izvēlējušies mūsu teātri, neraugoties uz grūtajiem laikiem, kas tagad ir teātrim. Ar to domāju, ka pagaidām teātrim nav savu māju. Viņi ir riskējuši, pievienojušies mūsu trupai, veido mūs. Mūsu sadarbības ir ļoti foršas! Pie Mičules esmu spēlējusi izrādē “Kam no Vilka kundzes bail?” — ļoti brīnišķīga loma. Pie mums strādā arī Reinis Suhanovs, Elmārs Seņkovs. Tagad ir tas laiks, kad mēs kopā izzinām un kopā mācāmies no jauna to, kas it kā ir tas pats, bet kas ir citādāks nekā tas, ko mums pasniedza iepriekšējie režisori — grandi. Negribu teikt, ka iepriekš mēs visu zinājām. Aktieris nekad visu nezina līdz galam. Katra loma ir tā, kā sākt mācīties no pirmās klases. Mācības un augšana kopā ir ļoti patīkams process — izzinošs un interesants.
– Reiz kādā intervijā teicāt, ka ar jums kopā nav viegli. Jūsu spēlētā Mārgareta izrādē “Labie cilvēki” visos apkārtējos cenšas saskatīt labo. Vai, jūsuprāt, Mārgaretas līdzcilvēkiem ar viņu ir viegli?
– Mārgaretai ir meita, par kuru viņa rūpējas, jo meitene ir ar invaliditāti. Tas ir vistuvākais cilvēks, un viņa dara visu, lai viss būtu, pat no nekā. Tiem cilvēkiem, kas Mārgaretai apkārt, viņa palīdz, kā arī caur viņiem mēģina palīdzēt sev. Tā ir cīnīšanās, bet es nedomāju, ka ar Mārdžiju ir grūti. Viņa ir iekšējas labestības kodols, pirmām kārtām domās par citiem, ne par sevi.
– Vai jums dzīvē nācies sastapt tādas Mārdžijas?
– Jāpadomā… Laikam tik pašatdevīgas nē, kur nav arī pašlabuma meklēšanas. Vispārināti sakot, katrā sievietē ir tāda Mārdžija, kura rūpēsies un ies cauri visam, lai savējiem būtu labi. Ir arī kādi aizvainojumi un sāpītes, bet braši ar ledus cirtnīti cauri visam uz priekšu!
– Jums bija iespēja spēlēt uz Dailes teātra skatuves. Vai nenožēlojat, ka palikāt Valmierā?
– Es to nevaru nožēlot, jo šeit ir manas mājas, šeit es esmu izaugusi kopā ar savu teātri, savu trupu. Man ir brīnišķīgas lomas, ko es šeit varu spēlēt. Man nav nepieciešamības pēc nožēlas, man ir pietiekami daudz darba. Skaidrs, ka Valmieras teātris nevar konkurēt ar Rīgas teātriem, jo Rīga ir galvaspilsēta un Valmiera nav galvaspilsēta. Bet tas nemazina mūsu teātra vērtību. Tas ir vienkārši aizspriedums.
– Kāda jums solās būt jaunā sezona?
– Ļoti patīkama. Līdz šim es pamatīgi sāku strādāt augustā, no sezonas sākuma. Šogad man pēc ilgiem gadiem augusts bija brīvs. Pēc ilgiem laikiem es atkal izbaudu, kā vasara pāriet uz rudeni.
Es strādāšu pie “Pazudušā dēla”, pēc tam būs Vizmas Belševicas darbu kopums. Šogad mūsu teātrim ir 100.sezona, tā veltīta latviešu autoriem. Aktrises šīs sezonas sākumā var mazliet atpūsties, jo šobrīd tiek iestudēts “Jāzeps un viņa brāļi”. Tā ka mēs, meitenes, varam pabaudīt vēl vasaru un braucam brīnišķīgā ceļojumā pa Latviju izrādīt foršu izrādi.
- Iveta Skaba
