“Bravo!” tā vien gribējās uzsaukt Gulbenes dzelzceļa stacijā, šogad bānīša svētkos skatoties un klausoties sitamo instrumentu performanci. Tā bija iespēja novērtēt pedagoga alūksnieša Mārča Kalniņa un viņa audzēkņu meistarību.
Mārcis ir skolotājs ne tikai Alūksnes, bet trešo gadu arī Gulbenes mūzikas skolā. Pirmo gadu viņa darba telpas ir jaunajā radošo iniciatīvu centrā.
“Jaunas telpas – tas vienmēr ir brīnišķīgi! Šis ir ļoti labs piemērs, kādai ir jābūt skolas videi, lai radītu patīkamu atmosfēru katram iestādes apmeklētājam. Ir papildināts arī sitamo instrumentu klāsts,” stāsta Mārcis.
Jaunais mācību gads sākts ar radošiem plāniem. Tiek gatavoti priekšnesumu mūzikas skolas Ziemassvētku koncertam, kas novada kultūras centrā notiks decembrī. Mārcis plāno arī sitamo instrumentu klases koncertu, kad audzēkņi muzicēs savu vecāku priekam. Paredzams, ka tas būs notikums sadarbībā ar Alūksnes mūzikas skolu.
Draugos ar mūziku un ar sportu
Jau mazotnē, kad vecāki uzrunājuši Mārci un jautājuši, kādu mūzikas instrumentu viņš gribētu apgūt, puika teicis: “Sitamos instrumentus.” Pats gan viņš šādu sarunu ar saviem vecākiem neatceras, zina tikai no vecāku stāstītā. Tolaik Alūksnes mūzikas skolā sitamo instrumentu spēli apgūt nevarēja. Nācies mācīties spēlēt klavieres. Taču interese par sitamajiem instrumentiem nekur nepazuda. Viņš tos apguva pašmācības ceļā. Pedagogi, redzot Mārča aizrautību, aicināja viņu kā “sitēju” iekļauties pūtēju orķestra sastāvā.
Laikam jau viņš neviļus ir dzīvē sekojis savai zvaigznei jeb iekšējam aicinājumam, jo nu jau vairāk nekā desmit gadus sitamo instrumentu spēle ir viņa specializācija, pedagoga maizes un reizē sirdsdarbs.
Tomēr Mārcis atzīst – nebija plānojis tālāko izglītību saistīt ar mūziku. Viņam kopš bērnības bija vēl cita nopietna aizraušanās – sports. Konkrētāk – vieglatlētika. Puisis regulāri trenējās. Draugi un domubiedri viņam bija gan sportā, gan mūzikā. Jaunības aizrautībā Mārcis iesaistījās arī neformālos mūzikas kolektīvos, muzicēja, veidoja savu jaunradi.
“Un tad man kā sitamo instrumentu entuziastam piedāvāja piespēlēt klāt kora priekšnesumam Ziemassvētku koncertā. Tolaik jau pašmācības ceļā biju apguvis bungu komplektu. Un tad kora vadītājs uzrunāja mani un teica: “Tev jāstājas Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā!” Tajā brīdī es jau biju absolvējis Alūksnes mūzikas skolu un mācījos vidusskolas 10.klasē. Nodomāju, ka varu pamēģināt,” stāsta Mārcis.
Lai iestātos mūzikas vidusskolā, Mārcim iestājpārbaudījumos bija jādemonstrē arī marimbas spēle. Mamma aizvedusi dēlu pie sava kursabiedra Siguldā. “Bija pāris privātstundu. Kaut kādā līmenī es šo jauno instrumentu apguvu un mēģināju iestāties mūzikas vidusskolā. Neticēju, ka izdosies, bet mani uzņēma. No tā brīža sākās mans profesionālais ceļš mūzikā. “Mediņos” gan līdz galam nepaliku. Nomācījos līdz 3.kursa beigām un sapratu, ka tur nejūtos savā ādā. Nolēmu mainīt skolu. Pārgāju uz Jelgavas mūzikas vidusskolu. Tā bija cita dzīve, cits ceļš. Tur guvu lielu praktisko pieredzi instrumentu spēlē. Savukārt iepriekš “mediņos” stiprā puse bija teorētiskā apmācība,” stāsta Mārcis.
Ar aizrautību pedagoģiskajā darbā
Pēc Jelgavas mūzikas skolas pabeigšanas viņš atgriezies Alūksnē, kur piedalījies privātās mūzikas studijas izveidē. “Tas bija forši, bet nebija viegli. Piedāvājām džeza mūziku, estrādes mūziku,” saka Mārcis. Finansiāli to ilgi turpināt bija sarežģīti. Viņš sāka strādāt par mūzikas skolotāju Bejas pamatskolā. Tas biji vērtīgs laiks. Veidoti bērnu vokālie ansambļi, gandarījumu nesusi piedalīšanās konkursos un koncertos.
Vēlāk Mārcis sācis strādāt Jaunannas mūzikas un mākslas pamatskolā, kura tagad ir likvidēta. “Strādāju kā pedagogs arī Gaujienas mūzikas un mākslas skolā. Visur guvu pieredzi. Man patika!” saka Mārcis. Līdztekus darbam viņš beidza Latvijas Universitāti, viņam ir pirmsskolas un sākumskolas skolotāja kvalifikācija.
Mārcis ir strādājis ir arī Alūksnes pilsētas sākumskolā, kura tagad iekļauta Alūksnes vidusskolas sastāvā. Alūksnes bērnu un jauniešu centrā viņš kļuva par interešu izglītības programmas skolotāju. Mācīja spēlēt džambu. “Tur uz nodarbībām man nāca apmēram 50 bērnu. Tas bija 2012.gadā, bet nākamajā gadā uzsāku darbu Alūksnes mūzikas skolā,” viņš stāsta.
Gulbenes mūzikas skolā Mārcis strādā kopš 2021.gada. Šodien, kā uzsver pats, darba viņam ir pietiekami Alūksnē un Gulbenē.
“Esmu darbaholiķis, man patīk tas, ko es daru. Esmu viens no tiem, kuri piedāvā iespējas jauniešiem. Uz Gulbeni mācīt bērnus sākuma braucu reizi nedēļā, tagad – divreiz nedēļā. Audzēkņu ir pietiekami. Ir veicies ar viņu vēlmi apgūt mācību priekšmetu. Protams, katram reizēm slinkums ņem virsroku. Ar visiem maniem audzēkņiem mēs tiekam līdz galam,” viņš saka.
Mārcis piekrīt apgalvojumam, ka šodienas daļai bērnu ir problēmas ar uzmanības noturību – ir grūti nosēdēt uz vietas, grūti koncentrēties. “Tie ir laikmeta faktori. Un tie ir jāņem vērā arī pedagoģiskajā darbā. Ar audzēkņiem, ar viņu vecākiem ir ļoti daudz jārunā. Komunikācijai ir milzīga nozīme. Ir jāprot arī paglaudīt pa spalvai. Katram bērnam ir vajadzīga individuāla pieeja. Galvenais ir visu laiku saglabāt bērnā interesi nākt mācīties. Nākt pašam, nevis tāpēc, ka vecāki piespiež. Kad audzēknis ienāk klasē, es vispirms jautāju: “Kā tev šodien gāja? Kā tu jūties?”
Ja bērns nav omā, tam ir iemesls. Varbūt kas noticis, varbūt nav paēdis. Protams, ne vienmēr bērns pateiks taisnību. Ir jāredz, jāsaprot. Bieži vien es mācību stundas laikā mainu plānu. Skolotājam ir jābūt elastīgam. Un vienlaikus bērnam ir jājūt un jāsaprot, ka esmu skolotājs, kurš no sava audzēkņa gaida atbildību,” stāsta Mārcis.
Viņš bilst, ka arī no audzēkņu vecākiem gaida ieinteresētību par to, ko viņu bērns mācās mūzikas skolā, ko ir apguvis. “Varētu biežāk aicināt, lai vakarā nospēlē, ko ir iemācījies. Tur, kur vecāki ir ieinteresēti, patiešām ir jūtams rezultāts. Lai būtu sasniegumi, lai bērns, piemēram, piedalītos mūzikas konkursā, ir jāiegulda liels darbs,” saka skolotājs.
Bagātā sitamo instrumentu pasaule
Runājot par ritma izjūtu, Mārcis saka: “Tas ir tāpat kā ar muzikālo dzirdi. Apbrīnojam tos, kam ir absolūtā muzikālā dzirde. Tas noteikti dod lielāku izaugsmes iespēju. Bet vienalga apakšā ir jābūt milzīgam darbam, jābūt interesei, aizrautībai. Savos audzēkņos to redzu. Ir bērni, kuri pabeidz mūzikas skolu un iet mācīties tālāk uz mūzikas vidusskolu. Tātad ir āķis lūpā. Man prieks redzēt un dzirdēt, ka esmu iedrošinājis. Tad mana misija ir izpildīta.”
Nereti vecāki sakot tā: “Sūtīšu bērnu apgūt sitamos instrumentus, lai viņš izdauzās.” Mārcis iebilst: “Mūzikas skola nebūs tā vieta. Šī ir profesionālas ievirzes skola. Tur nebūs tikai bungas jāspēlē.” Mūzikas skolā strādā saskaņā ar izglītības programmu sitamo instrumentu spēles apguvei. Tur ietilpst ne tikai bungu komplekta, bet arī marimbas jeb ksilofona spēle. Piedāvājumā ir arī multiperkusiju spēle.
“Sitamo instrumentu spēlē iespējas apguvei ir plašas. Arī kaut vai tāds instruments kā trīsstūris ir jāprot pareizi uzsist,” saka Mārcis. Viņš piemin arī tamburīnu, zvaniņu spēli. Alūksnes mūzikas skolā skolotājs bērniem piedāvā spēlēt arī vibrafonu. Mūzikas skolā gan Alūksnē, gan Gulbenē notiek arī sitamo instrumentu kolektīvā muzicēšana. Mārcis teic – ir labi, ka tagad mūzikas skolā gan pūšamos, gan sitamos instrumentus māca astoņus, nevis sešus gadus, kā tas bija agrāk.
Mārcim ir uzkrāta pieredze, arī strādājot interešu izglītībā ar dažādām bērnu un jauniešu grupām. Viņš ir mācījis spēlēt sitamos instrumentus arī bērniem ar īpašām vajadzībām. Arī tagad Mārcis Alūksnē strādā interešu izglītībā un starp viņa audzēkņiem joprojām ir arī bērni ar īpašām vajadzībām. “Saskaros, kad kāds saka – nevēlas būt kopā ar šādiem cilvēkiem. Negrib, ka tur tāds dīvainis sēž. Ir jāpieņem cilvēki tādi, kādi viņi ir, viņš nav ne sliktāks, ne ļaunāks, ne dusmīgāks, ne skaļāks, mēs katrs izskatāmies un uzvedamies citādāk,” viņš saka.
Mārcis teic – nodarbošanās ar sitamo instrumentu spēli cilvēku attīsta emocionāli un fiziski. “Tā ir koordinācija, līdzsvars, prata spējas, sīkā motorika – pieskārieni, muskulatūras attīstība. Sitamo instrumentu spēle attīsta jebkuru – gan veselu bērnu, gan bērnu ar īpašām vajadzībām,” saka Mārcis.
Par Mārci Kalniņu
Mārcis Kalniņš pārstāv mūziķu dzimtu vairākās paaudzēs. Mamma Inga māca spēlēt kokli un dara to gan Alūksnes, gan Gulbenes mūzikas skolā. Mārča brālis Edgars spēlē mežragu, ir muzicējis Liepājas simfoniskā orķestra sastāvā, kā arī kā mūziķis ir darbojies Lietuvā. Mārča tētis Andris savulaik ir spēlējis mežragu, bet tēva brālis Agris strādā Pāvula Jurjāna Rīgas mūzikas skolā, kur māca spēlēt trombonu, turklāt savulaik ir muzicējis operas simfoniskā orķestra sastāvā. Mārča tēva māsa Agrita ir teorijas skolotāja Alūksnes mūzikas skolā un spēlē ērģeles Alūksnes evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Var teikt, ka muzicēšana un izpratne par mūziku Mārcim ir asinīs. Tāpat kā pedagoga talants.
