Gulbenes novada bibliotēkā ir rinda uz Andra Akmentiņa (52) romānu “Meklējot Ezeriņu”. Skolēniem – priekšroka, jo viņiem nepieciešams zināt šo darbu. “Šī grāmata nelasās viegli,” saka bibliotekāre, kad pieraksta mani rindā uz romānu, un liek saprast – jāgaida būs ilgi.
Runa ir par A.Akmentiņa romānu, kurā viņš stāsta par latviešu prozaiķi Jāni Ezeriņu (09.04.1891.-24.12.1924.), kura šūpulis ir kārts tagadējā Cesvaines pagastā (toreiz – Biksēres pagasta Kārzdabā). Man pašai interese par A.Akmentiņa romānu radās, attālinātā režīmā tiekoties ar rakstnieku novada bibliotēkas rīkotā pasākumā. Autors pastāstīja par sava jaunās grāmatas tapšanu tik aizrautīgi, ka likās – viņš ir iejuties vēstures detektīva lomā. Tā ir viņa radošā metode, atzīstoties, ka pats “no tā laika neko nejēdz”. Tik tieši un tik patiesi. Tāpēc nav bijis citas izejas, kā pašam un viņa romāna lasītājiem kāpt “laika mašīnā” un būt “aizsūtītiem” uz 19.gadsimta beigām, 20.gadsimta sākumu.
A.Akmentiņš saka – izdevniecība “Dienas Grāmata” viņam sākumā piedāvājusi rakstīt romānu par Eduardu Veidenbaumu. Atteicies. Tad zīlējis uz labu laimi. Trāpījis uz J.Ezeriņu. Atklājis arī – viņiem ir radniecības saiknes, attālas, bet ir. Tāpat kā J.Ezeriņš arī A.Akmentiņš ir “dzejnieks, kurš raksta prozu”. Pats atklājis, ka līdzību meklēšana var aiziet diezgan tālu.
A.Akmentiņš savā romānā ir mēģinājis meditēt par laika posmu, kas sakrīt ar viņa vecmammas jaunību. Ātri vien rakstnieks sapratis, ka šis laika posms Latvijā “nav aiz septiņiem zieģeļiem (zīmogiem – red.)”. Tomēr autora mērķis nebija “literāri-vēsturiski” pastāstīt par bijušo kā par neapgāžamu patiesību. Viņš ir vēlējies saprast un pateikt, “ko mūsdienu cilvēks atrod” J.Ezeriņa darbos un informācijā par viņu.
Uzmeklējot internetā informāciju par J.Ezeriņu, ieraugām ārkārtīgi skaista, kopta, ar gribasspēku apveltīta jauna vīrieša seju. Skaists! Tā ir pirmā doma, kas iešaujas prātā. Otrā – būs bibliotēkā jātaujā pēc J.Ezeriņa darbiem. Gribas tos lasīt.
Samainīties vietām ar Jāni Ezeriņu!
A.Akmentiņš atklāja savu kā rakstnieka metodi: “Aiziet krogā. Noķert nejaušu cilvēku un sākt stāstīt.” Tas palīdz satuvināt laikmetus. A.Akmentiņš saka – bijis konkrēts viens tāds gadījums, kad viņš ir devies krogu “Uz kuģa” un mēģinājis uzvesties kā J.Ezeriņš. Iepazinies ar Andžu no Limbažiem un stādījies priekšā ar sava topošā romāna varoņa vārdu. Tas A.Akmentiņam ļāva identificēties ar J.Ezeriņu un vienlaikus sajust to vieglumu, rotaļību, kas vajadzīga, lai pārvarētu laikmetu barjeru un sajustu dzīvu cilvēku.
“Kāpēc J.Ezeriņš ir interesants un kāpēc vēl varētu rakstīt grāmatas par viņu? Ar J.Ezeriņa principiem joprojām var strādāt. Tā, kā viņš rakstīja. Tie principi strādā! Tāpēc grāmatā ir iekļautas arī pāris novelītes. Un būtībā ievads ir novelīte. Precīza “laika mašīnas” J.Ezeriņa paņēmiena novelīte. Nobeigums – kosmiskā vīzija par to, ka visi Malienas rakstnieki ir kā vienots spēka lauks,” teica A.Akmentiņš. Un viņš aicināja aizdomāties, ko no šīs literatūras devuma cilvēki vēl atcerēsies pēc 100 gadiem. Viņaprāt, “paliks valoda” un tas, “kā mēs viņā airējāmies”.
Ar savu romānu A.Akmentiņš ir lasītājam piedāvājis iespēju kopā ar viņu sērfot uz pagātni un samainīties vietām ar J.Ezeriņu, ļaujot viņam ienākt šodienā – viņa dzimtajā Kārzdabā. Autors pieļauj, ka J.Ezeriņam būtu kultūršoks. Arī pašam A.Akmentiņam nokļūšana Kārzdabā 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā būtu kultūršoks. Viņš saka – ilgi meklētu, kur var piedzerties. Un nebūtu īsti, kur to izdarīt.
A.Akmentiņa romānam ir trīs daļas, kas katra pastāv pati par sevi. J.Ezeriņš sākumā ir cilvēks, kurš sevi apzinās, bet tomēr vēl meklē. Kad identifikācija ir notikusi, otrajā grāmatas daļā, stāstot par J.Ezeriņu, no “es” formas ir notikusi pāreja uz “viņš”. Trešā grāmatas daļa ir būvēta vēl citādāk. Autors skaidro – gribējis, lai lasītājs palauza galvu. Lai atver šo grāmatu, meklē atbildes un gūst ierosmi papildu izziņai.
A.Akmentiņš saka vislielāko paldies ilggadējai Madonas muzeja darbiniecei madonietei Dacei Zvirgzdiņai. Dialogs ar šo kundzi viņam sācies visdepresīvākajā brīdī, kad A.Akmentiņam bijusi sajūta – ir daudz materiāla par J.Ezeriņu, bet neveidojas stāsts par viņu. Bija pandēmija… Un par aktīvo domu un informācijas apmaiņu starp D.Zvirgzdiņu un A.Akmentiņu liecina kādas 600 e-pasta vēstules, kuras viņi nosūtīja viens otram. Sarakste starp abiem turpinās joprojām, arī tagad, kad romāns par J.Ezeriņu ir ieraudzījis dienas gaismu.
Trimdas latviešu mīlēts rakstnieks
A.Akmentiņš uzskata – nav pareizi J.Ezeriņa novelēm piedēvēt gotiku un lielu dramatismu. Varbūt daiļrades sākumā, bet ar laiku šis rakstnieks ir virzījies projām “no lētiem specefektiem uz dziļāku izpratni”. Tieši tāpēc trimdas latvieši neaizmirsa J.Ezeriņu un tur, svešumā, izdeva šā autora darbu izlases. Protams, viņa izraudzītais žanrs ir pateicīgs – īsā novele. Lasītājs ar tādu darbu ātri tiek galā. A.Akmentiņš ironizē, ka mūsdienās to var salīdzināt ar tādu samazinājuma formu, kā ieraksti “Twitter.com”. Visticamāk, tāpēc arī J.Ezeriņam nav izdevies realizēt ieceri par romāna rakstīšanu, jo viņš bija ārkārtīgi pieprasīts novelists. “Redaktori rindā stāvēja uz viņa novelēm un viņu “žmiedza” pēc jaunām,” ir noskaidrojis A.Akmentiņš. Tāpēc viņš pēc 100 gadiem ir nācis talkā J.Ezeriņam un tomēr romānu uzrakstījis. Bet viegli neesot gājis…
A.Akmentiņš savas grāmatas sākuma sižetisko līniju ieskicē tā: “Cilvēks (J.Ezeriņs – red.) pēc ļoti spraiga Valkas skolotāju semināra perioda Valmierā, kad visapkārt bija draugi, dekadence, Eiropas kultūras idejas, kurām viņš bija izmalts cauri… Kur rakstīti stāsti, lugas, zīmēts, gleznots, spēlēta vijole. Pēkšņi viņš nonāk lauku skolā. Viņam skrien pa gaiteni sivēns. Un tas ir tas idejiskais līmenis, kurā turpmāk ir jāuzturas. Pirmie gadi Lazdonas skolā ir diezgan pasmagi. Viss aiziet lineāri, un tikpat kā nekas nav radīts.” Tas ir samērā dokumentāls vēstījums. Autors ir kritisks un saka – tolaik lauki tiešā un pārnestā nozīmē “grima tumsā” un cilvēki kāri tvēra katru gaismas stariņu.
“J.Ezeriņam ir novele par vēršiem, kur liela muca ar spirtu tiek izlieta grāvī,” stāsta A.Akmentiņš. Jāsmeļ un jādzer! Un tā arī reālajā notikumā. Raugi, viss ciems piedzeras… Noticami? Jā! A.Akmentiņš pētījis pieejamās liecības un aizracies līdz J.Ezeriņa bērnībai, kurā, iespējams, sava vieta bijusi arī bezbēdībai… Ir precīzi zināms vēsturisks fakts – uzbrukums spirta vedējiem. Pie vainas bijuši puikas. Sadalījušies komandā pa trim. Kāds ar lielā katla vāku aizsargājās no kučiera pātagas, vēl kāds turējis zirgu pie iemauktiem, bet trešais atdabūjis vaļā koka mucas ar spirtu. Tas viss noticis nakts aizsegā. Peļķēs ūdens vietā bijis spirts…
A.Akmentiņš precīzi nezina, vai šajā incidentā ir piedalījies arī J.Ezeriņš, taču viņš notic tam, jo nevēlas idealizēt savas grāmatas varoni un tā laika notikumus. Viņš nemeklē pagātnē “medusmaizi”. Viņš meklē kolorītu un J.Ezeriņa garu, kuram, kā vēstī laikabiedri, piemitusi humora dzirksts un spēja priecāties par dzīvi.
Par prozaiķi padarīja pati sabiedrības
Tomēr vispirms dzejnieks – tā par J.Ezeriņu domā A.Akmentiņš. Taču pamanīts un saslavēts viņš ticis tieši kā noveļu autors. “Viņu par prozaiķi padarīja pati sabiedrība,” secina A.Akmentiņš. Kā lai nenotic, ja apkārt visi runā – “uzplaucis negaidīti, uzplaucis tāds talants latviešiem”!
J.Ezeriņš bijis atzīts par gada labākās prozas autoru latviešu literatūrā. Tā savā ziņā bija uzspiesta loma. Arī par to A.Akmentiņš vēstī savas grāmatas zemtekstā, neko tīšām “nedurot acīs”. Taču saka: “Cilvēki peld savās lomās.” Un liek saprast – cilvēki arī ik pa brīdim izkrīt no savām lomām. J.Ezeriņa dzimtā lomu spēle un pienākumi nav kā taisna līnija.
Viņa tēvs šķietami varēja būt uzskatīts par plenci un pļāpu, bet tajā pašā laikā ciemos parunāties ar viņu ir braukuši tā laika slavenie latviešu rakstnieki. Ir saglabājusies aizkustinoša vēstule, kurā J.Ezeriņš vēršas pie rakstnieka Antona Austriņa, lai atbrauc ciemos. Ja galīgi neesot laika, lai atbrauc kaut vai uz nedēļu! “Steiga… Iedomājieties, ja A.Austriņam būtu gana laika, cik tad tā vizīte ilgtu?” smaida A.Akmentiņš. Tāda ir šī vide, kuras cilvēki nebūt nav “iestērķelēti”.
Arī J.Ezeriņš bija cilvēks ar miesu un asinīm. No brīža, kad viņš neviļus sācis aplidot savas sievas Antonijas labāko draudzeni Martu, viņš allaž mēdzis vērīgāk ieskatīties ikvienas šāda vārda īpašnieces acīs. “Ir bijusi Martu rinda,” labestīgi smaida A.Akmentiņš. Lai kopā pieskatītu Jāni, par Antonijas labāko draudzeni vēlāk kļuvusi vīra māsa. Un tomēr, kad J.Ezeriņš slimojis (kā zināms, viņam bija tuberkuloze, kas arī kļuva par nāves cēloni), dzimta rūpējusies par viņu. Sevišķi – māsa.
Vēl viena tēma, kuru A.Akmentiņš uztaustījis, studējot J.Ezeriņa daiļradi un liecības par viņu, “ir progresa skumjas”. Viņš ir par to, ka “idejas ir jāmeklē tur, kur notiek īstā dzīve”. A.Akmentiņa romānā ir vēstīts, kā J.Ezeriņš un A.Austriņš ir padzirdējuši par mākslīgajiem mēsliem un grib noskaidrot, no kā tie sastāv. Tad viņi ierauga baltos graudiņus un uzzina, ka ar to palīdzību var tikt pie lielākām ražām…
– Diāna Odumiņa
Fakti par Andri Akmetiņu – dzejnieku un rakstnieku
- Dzimis 1969.gada 16.septembrī Valmierā.
- 1994.gadā absolvējis Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti.
- Kopš 1994.gada ir Latvijas Rakstnieku savienības biedrs. 1992.gadā saņēmis Klāva Elsberga prēmiju. 2019.gadā saņēmis AKKA/LAA Autora balvu un Dzintara Soduma balvu par romānu “Skolotāji”, kuru izdevusi “Dienas Grāmata”. Tāpat kā jaunāko romānu “Meklējot Ezeriņu”, kas klajā nākusi 2021.gadā.
Fakti par Jāni Ezeriņu – dzejnieku, rakstnieku un tulkotāju
- Dzimis 1891.gada 9.aprīlī Biksēres pagasta Kārzdabā.
- 1910.gadā beidzis Valkas skolotāju semināru Valmierā.
- Bijis lauku skolotājs, 1914.gadā mobilizēts armijā, bet veselības dēļ atvaļināts.
- Tiek uzskatīts par modernās noveles aizsācēju latviešu literatūrā. Stāsti un noveles: “Dziesminieks un velns”, “Invalīda stāsts” (abi darbi publicēti 1920.gadā), “Majestātes kazarmēs”, “Dāma sērās”, “Gulripšas dārzā”, “Zailana laulība” (visi – 1922.gadā), “Šaha partija”, “Joču pirts”, “Mērkaķis”, “Prātnieka atriebšanās”, “Fantastiska novele un citas”, “Apstarotā galva” (visi – 1923.gadā), “Leijerkaste” 1. un 2.daļa (1923.-1925.gadā). Romāns “Pičs Kublenieks” palicis uzmetuma formā, fragmenti publicēti periodikā.
- Saņēmis Kultūras fonda prēmiju par noveļu krājumu “Leijerkaste. I.” 1924.gadā.
